Tālā 1886. gada 1. augusta rītā, sēžot pie kruasāna un kafijas tases, daudzi parīzieši atvēra savu iecienīto avīzi «Le Journal Illustré», kur to uzmanību uzreiz piesaistīja virsraksts: «Enfant de la Rue du Vert-Bois!». Ziņa vēstīja, ka uz ielas atrasts četrgadīgas meitenītes līķis bez vardarbības pazīmēm, ja neskaita zilumu uz rokas.

Ieinteriģētie lasītāji, ieturējuši sātīgas brokastis, pa vienam, kompānijās un ģimenēm devās uz pilsētas morgu Sitē salā, lai aplūkotu līķīti savām acīm. 5. augustā ziņkārīgo pūlis jau bija tik liels, ka apstājās jebkāda satiksme visā kvartālā ap morgu. Pūlis lauzās ēkas durvīs, skanēja kliedzieni, lamas un tika vicinātas dūres. Ja kādam nokrita cepure, to neglābjami sabradāja. Sievietes ģība, iespiestas starp cilvēkiem, morga telpās vispār nebija ko elpot. Lai līdzi paņemtie bērni ko varētu redzēt un sajūsmā spiegt, tēvi tos nesa, uzsēdinātus uz pleciem. Vēlāk avīžnieki lēsa, ka vismaz 15 000 parīziešu šajās dienās apmeklēja morgu, meklējot asas izjūtas.

Pilsētas morgs bija atvērts augu diennakti septiņas dienas nedēļā. Viss tika darīts, lai apmeklētājiem būtu pēc iespējas ērtāk: izstāžu zālē vienlaikus varēja atrasties vismaz 50 apmeklētāji, kas lēnu garu aplūkoja uz melna marmora grīdas divās rindās izliktos līķus aiz stiklotas sienas. Miroņu apģērbs bija akurāti izklāts blakus to īpašniekiem. Sīktirgotāji nodrošināja apmeklētājus ar vieglām uzkodām un atspirdzinošiem dzērieniem. Lai varētu labāk aplūkot visos sīkumos, 1888. gadā papildus logiem, izstāžu zāle tika elektrificēta ar prožektoriem.

Tā tradicionāli bija vienkāršo parīziešu iecienītākā izklaides vieta: policija turp veda naktīs uz ielām vai Sēnā atrastos līķus, un izstādīja atpazīšanai. Taču lielākā daļa apmeklētāju turp devās, nevis meklējot pazudušu tuvinieku, bet izklaides un asu izjūtu meklējumos katru reizi, kad avīzē izlasīja par kārtējo līķi. Jo lielāki sakropļojumi, jo vairāk skatītāju. Bez tam iestādi regulāri apmeklēja policijas darbinieki, šurp veda arī noziedzniekus aplūkot viņu darba rezultātu. Minēti vairāki gadījumi, kad aizdomās turētie, kas līdz tam kategoriski nolieguši savu vainu, pēc upura ieraudzīšanas, atzinušies nodarītajā. Apmeklētāji to visu varēja aplūkot savām acīm. Tajos retajos gadījumos, kad jaunu līķu pievedums aizkavējās, saīgušie pilsētnieki bubinājuši, ka sasodītā nāve paņēmusi brīvdienu un velti šurp nākts. Izklaide bija tik populāra, ka jau tika minēta visos ceļvežos.

Kad 1907. gadā morgu brīvam apmeklējumam slēdza un līķus vairs neizstādīja publiskai apskatei, tautas sašutums bija liels! Kā vienmēr, kad visādi liberasti iejaucas tradicionālās dzīvesziņas normās. Daudz netrūka, ka būtu celtas barikādes un francūži kārtējo reizi izietu ielās padumpoties.

Ļaužu prātus nomierināja brāļu Limjēru aizsāktā alternatīva: nu līķus, slepkavniekus un policijas darbu varēja skatīt vēl komfortablākos apstākļos - kinoteātros. Vēl pēc pusgadsimta sākās TV ēra, un nu morga teātra apmeklētāju pēcteči var ērti ik vakaru gūt to pašu baudījumu, ko viņu senči aizpagājušajā gadsimtā. Tikai nevis stumdoties morga priekštelpā, bet savā dzīvoklī ar kokteiļa glāzi pie plazmas ekrāna.

Cilvēku daba nemainās, mainās tikai gadžeti. ;)