Interesants blēņu pastāsts, kā savulaik smiltēnieši veidoja attiecības ar centrālo varu tā, lai viņuprāt kaza dzīva un vilks paēdis. viena no aktīvākajām pretalkoholisma kustības lokomotīvēm, Kristīgi Nacionālās Savienības (KNS) Centrālas valdes priekšsēdētāja vietnieks, Rīgas pilsētas valdes Žūpības apkarošanas komisijas priekšsēdētājs un amatu apvienošanas kārtībā vienlaikus arī galvenais antisemīts Latvijā Jānis Dāvis (1867-1959) bija liels t.s. “attāluma normas” pārbaudītājs.

1924. gadā Saeima pieņēma “Likumu par žūpības apkarošanu”, kas stājās spēkā 1925. gada 24. martā. Likums aizliedza atvērt alkoholisko dzērienu pārdotavas pilsētās un miestos tuvāk par 100 metriem, bet laukos tuvāk par vienu kilometru no pilsētu, miestu un pagastu valdēm, tiesu namiem, skolām, cietumiem, kazarmām, rūpniecības uzņēmumiem, kuros ir ne mazāk kā 50 darbinieku, slimnīcām, kapiem, baznīcām un lūgšanu namiem, kuros notiek dievkalpojumi. T.i. attālums pilsētās tika palielināts par apmēram 15 metriem, savukārt laukos – par apmēram 915 metriem.

Būtisks likuma jaunievedums bija žūpības apkarošanas kuratoru institūcijas izveide. Kuratori staigāja pa restorāniem un centās pieķert aizliegtā laikā apmeklētājus dzeram alkoholu, pārbaudīja attālumus no krogu ieejas līdz sabiedriskām ēkām, lai sastādītu protokolu un nodotu tiesai. Viens no aktīvākajiem šādiem kuratoriem bija arī augšminētais tautas tikumības glābējs Dāvis.

Un nu izrādījās, ka daudzviet Latvijā, tai skaitā arī Smiltenē pretī luterāņu baznīcai esošais, tautā iemīļotais krogs, ir jāklapē ciet, jo nu atrodas pārāk tuvu baznīcas vārtiem! Krogu klapēt ciet tikai tāpēc, ka Rīgas jampampiņi te ar mērlenti skraida apkārt? To nu nē! Tad nu smiltēnieši ņēma un pārcēla ieeju baznīcā un vārtus tās pagalmā no gala uz sāniem. Tā kā šī laikam būs gana unikāla ēka ar to, ka centrālā ieeja nu ir sānos, bet smiltēnieši pēc kārtīgas garīguma devas, var doties iestiprināties arī miesiski netālu esošajā un saglābtajā šeņķī.

Varbūt kāds zina vārtu un ieejas pārcelšanas datumu?