Tālajā 1788. gadā Sv. Romas imperators, Vācijas, Bohēmijas un Ungārijas karalis, Austrijas lielhercogs karalis, Jozefs II (1741-1790) nolēma izmantot situāciju, ka nav neviena spēcīga kaimiņa, kurš varētu iebilst pret spēku samēru pārkārtošanos Dienvidaustrumeiropā un mobilizēja 100 000 vīru lielu armiju, lai atņemtu Osmaņu impērijai Balkānus. Kara sākuma fāze solīja lielisku perspektīvu: karaspēks strauji virzījās uz priekšu, sīkajās avangarda vienību sadursmēs turki mūždien cieta sakāvi un bēga. Osmaņu impērija savāca 70 000 vīru lielu armiju – abas puses gatavojās izšķirošajai lielkaujai, kaut bija skaidrs, ka pie šāda spēku samēra turkiem nav ne mazāko cerību (Osmaņi sen vairs nebija tādi, kā savu varonīgo senču laikā).



17. septembrī huzāru pulks netālu no Karansebešas (rum. Caransebeș) pilsētiņas forsēja Timišas (Timiş) upīti un uzdūrās visai lielam čigānu taboram – veselai karavānai, kas veda no Kroātijas (mūsd. Horvātija) uz Valahiju pārdošanai degvīnu. Vai otrādi, kurš nu to vairs lai atceras. Karš bija tikko kā sācies, alga visiem izsniegta uz priekšu, pamatspēki vēl tālu, tad nu brašie huzāri nopirka (vai vienkārši rekvizēja) visu mucu kravu un ķērās pie tās degustēšanas. Balle gāja pilnā sparā, kad pa to pašu braslu upīti, dziedot "Uz Sarajevu!", šķērsoja vairāki pienākušie kājnieku bataljoni. Veikals slēgts, bet huzāriem vesela piramīda ar mucām – arī kājnieki vēlējās iedzert uz ķeizara veselību.

Huzāriem nezin kāpēc bija maza rūpe par Viņa Majestātes kolikām, tad nu sākās sākumā sarunas, pēc tam lamāšanās, tad grūstīšanās, līdz atskanēja šāviens un sākās vispārējs masu kautiņš, izmantojot jebko, kas gadījās pa rokai. Asinis vēl uzkarsēja mūžsenais kājnieku un kavalēristu naids, un kautiņš drīz pārvērtās par visai nopietnu cīņu, izmantojot gan šaujamos, gan duramos un cērtamos rīkus. Beigu beigās viena puse ņēma virsroku - kura, par to avoti klusē, - un sakautie bēga pāri upītei uz aizmuguri, kur akurāt pienāca armijas pulku un brigāžu pamatkolonnas. Tie akurāt ieraudzīva vakara krēslā bēgam savējos, saplēstās uniformās un asiņainiem ģīmjiem, tālāk dzirdēja šāvienus un cīņas troksni, kā arī parskaitušos huzāru apakšvirsnieku aurošanu: "Halt! Halt!"

Diemžēl 100 tautu impērijā armijas lielāko daļu veidoja visādi ungāri, slovēņi, čehi, slovāki, slovēņi, rumāņi un citi čigāni, kas vācu mēli gandrīz neprata, un šajos auros "Halt! Halt!" saklausījuši Osmāņu janičāru uzbrukuma saucienu "Allā'h! Allā'h!" – sākās panika, visi ķērās pie musketēm, raitnieki skraidīja, taurētāji pūta, virsnieki, līdz aizsmakumam brēcot, centās savus bataljonus nostādīt kare. Atskanēja bļāvieni "Turci! Turci!", kas pasākumam piešķīra vēl lielāku mundrumu.

Metās jau tumsa, kad huzāru zirgi, pārbiedēti no notiekošā, beidzot izlauzās no aizžogojuma un metās barā prom no trokšņa – pāri upītei. Izdzirdot kaujas troksnim pievienojušos pagavu dipoņu un kā zirgi, krūtežām šķeļot ūdeni, drāžas pāri braslam, bija skaidrs, ka uzbrūk turku kavalērija – korpusa komandieris deva pavēli artilērijai atklāt ugunu, lai to apturētu. Taču flangos upīti jau bija šķērsojuši vairāki pulki, kuru vidū nu sāka sprāgt lielgabalu šautās granātas – tiem bija skaidrs, ka turki sazin kā jau nonākuši aizmugurē, un nu durkļu cīņā jālaužas atpakaļ pie savējiem. Vispirms varonīgie grenadieri, pēc tam fuzilieri un kājnieki, sakārtojušies rindās, metās atpakaļ pāri upītei (mūsu Gaujas platumā), lai iznīcinātu turku artilēriju. Slaktiņš bija baiss, tumsā visi šāva uz visiem, bet kas izrāvās no katla, bēga tumsā neatskatoties. Imperatora adjutantu sabradāja pašu bēgošie kareivji, bet pats imperators tika notriekts no zirga un paglābies, kā Čapajevs ielecot upē un peldot kā pa straumi uz leju.

Austot rīta gaismai viss noklusa… Izmisuma pārņemtais ķeizars deva pavēli atgriezties mājās, atstājot pie robežas no armijas atliekām saformētu grāfa Kinska korpusu, kura uzdevums bija turpināt kara darbību, taču nu jau ar krietni pieticīgākiem mērķiem.

Pēc divām dienā kaujas laukā Osmaņu armija Jusufa pašā vadībā, kuru skatam pavērās baisa aina, kādu jau nu atstāj sakauta armija: šāviņu bedres, pamesti ieroči, drēbju skrandas un savi 10 000 līķi gleznainās pozās. Kāds nevienam nezināms spēks bija iznīcinājis uz to brīdi spēcīgāko armiju Eiropā un izglābis Osmaņu impēriju no pilnīgas sagrāves. Tā Austrijas ambīcijas tika uz desmitgadi noslāpētas, bet tad jau nāca uzvarošais Napoleons un pilnīgi citas aktualitātes.

Tā pārdesmit mucas ar degvīnu uz visiem laikiem mainīja Eirōpas vēsturi.