Lielā mērā pateicoties lamarkismam, 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā tajās pašās plašajās tautas masās strauji kļuva tikpat populāra tāda iepriekš ne pārāk izplatīta parādība kā vingrošana un nevis kaut kāda tur pa pakšiem ņemšanās, bet reāli valsts atbalstīta, jo vingriem cilvēkiem dzimst vingrāki bērni un tur jau tik viens solis līdz pārcilvēku nācijai un pasaules virskundzībai.

20. gadsimta sākumā prevalēja divas vingrošanas sistēmas - zviedru Raiņa(dramaturgs, dzejnieks, sabiedrisks darbinieks) Pēra Henrika Linga(Pehr Henrik Ling) izgudrotā, oriģināli nosaukta par zviedru vingrošanu un tā paša Linga sekotāja, dāņu atlētikas tautskolas dibinātāja, bestsellera "Grundgymnastik eller primitiv gymnastik" autora Nila Buha(Niels Ebbesen Mortensen Bukh) pamata jeb primārās vingrošanas sistēma. Abas šīs sistēmas bija ļoti populāras galvenokārt tālab, ka bija balstītas vingrojumos, kuriem nav vajadzīgi kādi speciāli stendi un mehānismi, viss balstīts uz cilvēka paša svaru un organisma iespējām.

Ideja par jogu kā ko veselību uzlabojošu parādījās XX gs. gadsimta pirmajā pusē Maisuras galmā, kad Vadijaru (Wadiyar) dinastijas valdnieks maharadža Krišnaradža IV (Nalwadi Krishnaraja Wadiyar IV, 1884-1940) ieinteresējās par britu armijā pastāvošo vingrošanas sistēmu – Eiropu kā reizi bija pārņēmis apsēstības ar veselību un vingrošanu vilnis.

Tika izveidota instruktoru grupa, kas tika apmācīta Lielbritānijā, bet pēc tam centās ieviest to Maisuras armijā un izglītības sistēmā. Kaut pat jaunie prinči vingroja ik dienu, pastāvēja arī zināma pretestība konservatīvi noskaņoto pavalstnieku vidū, tāpēc visai drīz valdnieks nāca klajā ar ideju, ka vingrinājumus jāpiemēro vietējām īpatnībām, nevis mehāniski jākopē. Piemērs jau bija: fizkultūras pasniedzējs un kultūrists K. V. Aijers (K.V. Iyer, 1898-1980), kurš aktīvi centās apvienot jogu asanas ar sengrieķu klasisko vingrošanu, bija pārtulkojis sanskritā visai daudz metodisko materiālu, bija atvēris jau vairākas vingrošanas zāles, izmantoja sūrju namaskāru (Sūrya namaskāra) bodibildingā.

Maharadža uzdeva galma filosofam svami Tirumalajam Krišnamačarjam (Tirumalai Krishnamacharya, 1888-1989) izveidot indiešu nacionālo vingrošanas sistēmu, kā arī uzticēja Aieram uzcelt jaunu vingrošanas halli tā izstrādātās vjajamas metodes (vyayam) treniņiem. Apvienojot ko no klasiskās jogas, šivaītu askētu prakses, Aijera metodēm un britu vingrošanas, tika izveidota sistēma, ko mūsdienās Rietumos praktizē kā "hatha jogu".

Indijā šīs vingrošanas sistēmas tālāk izplatīja Kristiešu jauniešu asociācija(YMCA), kuras pamatmērķi līdz pat šim pašam brīdim ir rūpēties ne tikai par līdzpilsoņu gara, bet arī par grēcīgās miesas spēku un veselību. Šīs organizācijas iespaidā Indija desmit gadu laikā(1920. - 1930.) no valsts, kurā vingrošanu teju vai nepazina vispār, kļuva par valsti, kurā vingro stūru stūros. Kļuva populāras arī gandrīz vai pilnībā aizmirstas senās elpošanas sistēmas un kaujas mākslas elementi. Šis viss indiešiem bija ļoti aktuāls, jo beidzot taču bija jātiek galā ar britu koloniālistiem, tostarp, gatavojot topošos teroristus. Viens no teroristu - fizkultūriešu šūniņu veidotājiem Raghavendra Svami no Malladihalli, tautā pazīstams kā Tiruka(ubags) esot pievērsis terorismam un fizkultūrai až 4,5 miljonus cilvēku. Lai britu oficiālās iestādes ne pārāk pievērstu uzmanību viņa radošajai darbībai, viņš deklarēja, ka māca cilvēkiem "jogu".

Tas tiešām palīdzēja, jo britiem "joga" bija labi pazīstama. Tas bija tas, ar ko nodarbojās klaiņojošie ubagi - faķīri. Proti, grauza stiklus un rija garus lupatu striķus, tos pēc tam velkot ārā, staigāja pa oglēm un gulēja uz naglām, izveica apbrīnojamas litrāžas klizmas un ar zobiem cēla milzīgus smagumus, nodarbojās arī ar kontorsiju, kur nu bez tā. Paši jaudīgākie no faķīriem, daudz tuvāk karjeras beigām, nekā pašiem šķita, reizēm uz kādiem ražas svētkiem ļāvās sevi dzīvus zemē ierakt. Kad uz rīta pusi iesviķojušie ciema iedzīvotāji devās faķīru meklēt, parasti nevarēja vairs atcerēties, zem kura koka šis ierakts un vienojās, ka jogs ir brīnumainā kārtā pačabējis, kas viņa slavu un prestižu pacēla par desmitiem procentpunktu. Vienvārdsakot, briti jogus uzskatīja, lai arī par plānprātiņiem, taču pilnīgi nekaitīgiem.

Nu, jā, un viens no šiem sportiskajiem, skandināvu garā trenētajiem atlētiem Manibhai Haribhai Desai pārvācās uz ASV, pieņēma vārdu Jogendra(Shri Yogendra), nodibināja jogas institūtu(Yoga Institute), sāka izdot grāmatas(Yogendra «Asanas Simplified» 1928.; Yogendra «Yoga Personal Hygiene» 1931.) un aiziet jūriņā. Uz eksotiku tendētajai amerikāņu publikai tā bija tīrā medusmaize.