Sensenos laikos, tālo 1990. gadu pirmajā pusē godājamais arheologs Juris Urtāns devās uz nesen kā atvērto Sorosa fondu Latvijā, cerot izdiņģēt mazu finansiālu atbalstu kārtējai lauku ekspedīcijai. Ierodas trīcošu sirdi - kā nu ies?, - un klauvē pie fonda durvīm. Tās atver pati direktrise Vita Matīsa un, ak tavu dieviņ, atplaukst smaidā - "Cik lieliski, ka esat atnācis!!! Mēs jūs tā gaidām, tā gaidām!!!" - paķer metru aiz džempera piedurknes un rauj iekšā, neļaujot pat izstāstīt par vizītes mērķi. Godājamo vēsturnieku pārņem viegla eiforija - Lūk ko nozīmē Rietumu elpa! Lūk, kur zinātniekus ciena! - un šis tik ļaujas vesties. Bet Matīsas kundze danco apkārt: kafiju? tēju? konjaciņu? Un tik stumj tālāk iekštelpās. Kad nu mūsu pēdakmeņu pilastrs pavisam izkusis nepierastās laipnības saulē, un jau grasās krekšķēdams apspriest vēstures zinātnes jautājumus, viņš tiek veikli piebīdīts pie loga: "Lūk, meistar, šis radiators jau kuro dienu tek!!!"