Pašā Francijas karaļa Anrī II (''Henri II de France'') valdīšanas sākumā, tālajā 1549. gadā Luvrā nopietni saecējās jau sirmais zobenu cīņas meistars Klods de Agērs, Vjennas barons no Šastelas (Claude d'Aguerre, Baron of Vienne le Chastel) un jaunais uzdzīvotājs metroseksuālis Žaks de Fontēns, Fandijas senjors (Jacques de Fontaine, sir de Fendille) - vārds pa vārdam, savstarpēji apvainojumu un lamas, līdz kungi sakāvās kā prasti bauri krogū, svētdienā pēc baznīcas. Un neviens tā īsti nezina, vai d'Agēram kāja paslīdēja, vai kas cits, taču de Fontēns ar trāpīgu aperkotu notrieca baronu zemē. Kāds kauns! Gan par to, ka rokas palaida - kā zinām, jeux de mains, jeux de vilains, tb dūres vicina tikai bauri, - gan par to, ka viens no karalistes pēriem ar pārsistu degunu pa zemi vārtījies. Abas konfliktējošās puses apspriedās ar radiniekiem un vasaļiem, līdz vienojās, ka tā lietu nevar atstāt un jātiekas duelī - Tas Kungs dos uzvaru tam, kurš nepatiesi apvainots - un vērsās pēc atļaujas pie karaļa (kā reizi valsts vara bija sākusi aktīvi ierobežot smēķēšanuduelēšanos. Taču karalis, vells tāds, ņēma un klaji ierobežoja pavalstnieku izvēles brīvības, aizliedzot kungiem krustot zobenus. Neko darīt. Tak brīvi pilsoņi brīvā valstī dzīvoja: abi kungi, izmantojot Šengenas zonas sniegtās pārvietošanās priekšrocības, devās uz netālo Sedanu, tai laikā vienu no varenākajiem cietokšņiem Eirōpā, kas mudžēt mudžēja no hugenotiem (ticības kari vēl nebija sākušies, taču kungi jau trina zobenus, lai ieviestu valstī etniskoticības tīrību, izkaujot katoļus, tb uz karaļa ediktu šiem bija nospļauties. Duelim zaļo gaismu deva Sedanas senjors, Buijonas hercogs Robērs de la Marks (Robert IV de la Marck, dit Fleuranges, duc de Bouillon, seigneur de Sedan).
Agrā rīta stundā, kad saules stari tikko kā sāka iesildīt sulojošos vīna dārzus, cīņas arēnā, kuru ieskāva uz ātru roku sanaglotas tribīnes, viesnīcu numuriņi ar dubultpodiem, un pulcējās ieinteresēto skatītāju pūļi, ar lielu pompu ieradās zeltsarkanajās dzimtas krāsās tērpies pasākuma iniciators Klods d'Agērs. To pavadīja viņa sekundants Fransuā de Vendōms, Šartras vidams (François de Vendôme, vidame de Chartres) un 200 bruņās kaltu vīru goda eskorts (gadījumam, ja pretiniekam ar godu tā pašvakāk). Pārģērbās jau laikus uzslietajā teltī un, tēju malkojot, sāka gaidīt pretinieku. Pūlis pamazām piepildīja tribīnes, savstarpēji apspriežot jaunumus, vērojot vējā plīvojošos goda viesu karogus un pakalnā uzslietās karātavas (ordālijā zaudējušais tika atzīts par noziedznieku un tā sodīšana tālāk nonāca bendes pārziņā). Viegls satraukums un paaugstināts asinspiediens, t.s. mandrāža. Vai arī smalka psiholoģiska spēle pretinieka sanervozēšanai, jo Žaks de Fontēns nerādijās...
Beidzot vidams, nikns kā lapsene, jo pajukušas ieplānotās rīta medības, devās pie tiesnešu kolēģijas iesniegt protestu par pretinieku komandas nesportisko rīcību. Jau tika sākts spriest, kuru neierašanās gadījumā jāatzīst par zaudētāju, taču tad taurēm skanot, viss zaļibaltā tērpies, Nevēras hercoga un 30 karakalpu pavadībā iejāja Fandijas senjors. Kamēr abi džentlmeņi pārģērbās bruņās, publika kaismīgi aizpildīja tootalizatora kuponus un slēdza derības, bet tad jau sākās oficiālā daļa. Abi pretinieki svinīgi zvērēja, tipa, man ir taisnība, esmu goda vīrs un tīrs savos nodomos kā bāreņa asara, bet mans pretinieks ir derdzīgs saskaņietis un Kremļa aģents blēdis bez goda un sirdsapziņas et cetera, un nu cīnīšoties godīgi, paļaujoties tikai uz To Kungu un savu zobinu. Tad atbildētājam piedāvā ievērtēt arsenālu, no kura Neveras hercogs tam izvēlas labu pusotrrocinieku. Otru tādu pašu saņēma d'Agērs.
Arēnas centrā svinīgi iznāca herolds ar palīgiem, un sava senjora vārdā vispirms piekrasīja klusumu - lai pat mušu lidojam varētu dzirdēt! - noskaitīja dalībnieku vārdus un titulus, aizliegumu tiem kā palīdzēt ar svilpieniem, ūjināšanu, taurīšu pūšanu, bungu rībināšanu un tiesnešu apsaukāšanu. Bungu rīboņas pavadībā arēnā iznāca abi pretinieki, naidīgi viens uz otru lūrēdami un nicīgi caur ķiveru vizira aizsargrežģi spļaudami zemē. Tad katrs skūpstīja sava zobena krustveida rokturi, vienu reizi noskaitīja Ave Maria un cīņai sveiks! Herolds svinīgi pasludināja olimpiskās spēles ordālijas sākumu: Laissez les aller, laissez les aller, laissez les aller, les bons combatans!
Pirmais uzbruka d'Agērs, apbērdams pretinieku ar cirtienu sēriju un kāpinādams tempu: viņš labi saprata, ka nav te ko airus žāvēt, bet jāsakauj pretinieku sprinta tempā tūdaļ, izmantojot savu pieredzi un labāko prasmi, jo ja ļaus cīņai ieilgt, gandrīz divas reizes jaunākais pretinieks sirmo bruņinieku gluži vienkārši nokausēs. Cirtienu krusa spieda d'Fontēnu pie ringa iežogojuma virvēm, bet viens solis aiz tām nozīmētu sakāvi. Vai pēdējā brīdī Fandijas senjors apcirtās ap savu asi, voltā aiziedams no uzbrukuma līnijas un no sāniem ar zobena smaili uzškērzdams baronam bruņu neaizsargātā dibena vaigu. Vienā mirklī bikšu stara bija smaga un silti lipīga no asinīm - d'Agērs saprata, ka viņam atlikušas vairs sekundes, - barons meta savu zobenu pretiniekam sejā un, kamēr tas izvairījās no lidojošā asmens, divos lēcienos pārvarēja distanci un tuvcīņā kailām rokām notrieca to zemē. Tālākais it kā vienkārši: barons norāva d'Fontēnam no galvas kasku un ar to, kā kasteti, sāka dauzīt pa pretinieka galvu. Taču še tev nu bija - Fandijas senjors kā bruņurupucis bruņās ievilka galvu kirasā - nevis šahs un mats, bet tikai pats. Uzvar it kā ievainotais d'Agērs, taču d'Fontēns sveiks un vesels, tūdaļ būs gatavs pārņemt iniciatīvu savās rokās. Noturēt viņu piespiestu pie zemes kļuva aizvien grūtāk, d'Agēru, kura spēki zuda līdz ar katru zaudēto asins šalti, pārņēma izmisums...
Bet tad notika kas negaidīts: titulētie vai vienkārši bagātie skatītāji tribīnēs tā bija pārņemti ar ainu, uzgūlušies margām, cenšoties ieņemt labāku skatu punktu, ka tribīnes neizturēja: ar briesmīgu krakšķi viena pēc otras sāka līzt atbalsta sijas un viss Maximas"kāršu namiņš" sabruka putekļu mākonī, vienā lielā ļaužu, kliedzienu un atlūzu jūklī. Arēnu pārņēma panika: vieni kārpījās ārā no gruvešiem, otri skrēja palīgā, trešie zvanīja uz 119, ceturtie skaitīja lūgsnas...
Neviens vairs nepievērsa īpašu uzmanību duelantiem, ko uzreiz izmantoja vecais kara vilks, vairs ne pārāk paļaudamies uz To Kungu. Viņš gluži vienkārši pagrāba sauju smilšu, ko ietrieca pretiniekam acīs. D'Fontēns, zaudējis redzi, vairs tikai vāri pretojās, bet barons guva iespēju izraut dunci un pielikt pretiniekam pie rīkles:
- Atdod man manu godu! Atzīsti sevi par zaudētāju?!
- Jā, - gārdza Fandijas senjors, - tu esi goda vīrs, man nebija taisnība!
Tā bija bezierunu kapitulācija. Ordālija beigusies. Pēc sekundantu ziņojuma tiesneši svinīgi (cik nu svinīgi varēja nu jau krietni apdriskātajai un satraumētajai auditorijai to pasniegt) pasludināja Klodu d'Agēru, Šasteles baronu par uzvarētāju un goda vīru. Herolda palīgi norāva zaudētājam bruņas, bet pašu izmeta ārpus ringa kā kartupeļu maisu.
Tāds nu šis stāsts. Sākās ar sīkumiem, noritēja saspringti, histēriski un nervozi, ar savstarpējiem apvainojumiem un briesmīgu naidu, bet beigas izšķīra negaidīta nejaušība. Kā parasti.