Juniors man uzvaicāja, kā no kaut kādas ellē ratā nomales, visu aizmirstās Ipiķu Austrijas hercogistes varēja uztapt tāda megavalsts kā Austroungārijas impērija, ja tai Austrijai ne resursu, ne dzīvā spēka nebija, lai pretendētu uz kaut cik vērā ņemama spēlētāja lomu? Aizdomājos par to.

Principā viss sākās tai mirklī, kad plikadīda Austrijas princis Maksimilians, kuram visa mantība bija zobins, pāris violetas govis, Milky pienotava un ādas šorti, iestūrēja laulības ostā, kas būtu atzīstama par cilvēces vēsturē finansiāli izdevīgāko precēšanos, jo sievai pūrā līdzi nāca t.s. Burgundijas mantojums.
Vidusmēra īpatnim Burgundija saistās tikai ar nemaz tik nesmādējamiem vincukiem, taču viduslaikos bija krietni savādāk. Ja ilustrācijai ņemam XX gs. beigu situāciju, kad varēja droši teikt, ka pasaulē ir ASV, ES, Ķīna un pārējie, tad XV gs. visiem bija skaidrs, ka pasaulē ir Itālija, Burgundija un visi pārējie.

Pirms tam Eirōpa bija vēl vienkāršāka: bija tikai Itālija un visi pārējie.
Tikko kā sākuši izkārpīties no agro viduslaiku krēslas, itāļi varen rosīgi izvērsa darbību vai visa kontinenta mērogā, bet viss sākās no Amalfi. No mūsdienu skatu punkta mazītiņa pilsētele īsā laikā panāca hegemoniju visā Vidusjūras baseinā, bet Amalfi tiesību kodekss kļuva par sava laika starptautiskajām jūras tiesībām. Diemžēl, gluži tāpat kā mūsdienās, arī tolaik svaru noteica nevis spēja rast inovatīvus risinājumus un izgudrot jaunas tehnoloģijas, bet gan resursu bāze: visai drīz Amalfi jūras impēriju sagrāva Piza, bet to pēc varākiem asiņainiem kariem atspieda otrā plānā Dženova. Ja visi tā laika Ričardi, Šarli un Čingizi vairāk pildīja pavalstnieku savākšanas dūrē funkcijas, tad Amalfi, Piza, Dženova u.c. Itālijas tirgotāju pilsētrepublikas bija īstās plānu kalējas, un drīzāk tās izmantoja monarhus saviem mērķiem, nevis otrādi. Nu līdzīgi kā XVIII gs. britu, franču un holandiešu Ostindijas kompānijas.


Amalfi


Piza


Dženova

Hronoloģiski tas bija krietni pirms Maksimiliana, taču kalpo kā ilustrācija, bez kuras nav skaidra tālākā notikumu gaita.

Tā kā Eirōpa XIII gs. tehnoloģiski vēl bija visai atpalikusi pasaules nomale, tad nekādas globālas aktivitātes jūrā nebija iespējamas, kaut interese bija (atcerēsimies kaut vai brāļus Vivaldi, kuri 1291. gadā devās okeānā meklēt rietumu ceļu uz Āziju, vai visādus Džovanni Montekorvino, Marko Polo un Plano del Karpīni, kuri pa sauszemi devās uz Austrumiem, spiegot civilizācijas sasniegumus un meklēt tai piekļuves ceļus. Taču šāds, tāds progress bija - ņemot vērā vikingu pieredzi, itāļiem izdevās gar Portugāles krastu izveidot pastāvīgu jūras ceļu uz Flandriju, kas iekļāva Eirōpas apritē arī Ziemeļeirōpu: 1277. gadā Brigē pirmo reizi ieradās dženoviešu kuģi, bet 1314. gadā klāt bija arī venēcieši.
Vietā, kur sastapās abas itāļu kolonistu, kapitāla un tehnoloģiju plūsmas - pa sauszemi pa Ronu un Reinu, un pa jūru no ziemeļiem caur Flandriju, - radās Burgundija.

Tās attiecības ar Itāliju bija kā mūsdienu ASV attiecības ar Eirōpu: abas bija nenoliedzami vienas civilizācijas savstarpēji tomēr atšķirīgi atzari.

Itāļu pilsētu demokrātijas tradīcijas neļāva vietējai nobilitātei pārtapt par pilnvērtīgu aristokrātiju, kā arī apvienot vienā veselumā principā neatkarīgas teritorijas, pilsētu patrimoniālos apgabalus. Šī paša iemesla dēļ te nenostiprinājās monarhija. Ilgu laiku izplatītākā varas forma bija divu konsulu dumvirāts. XIV gs. vidū Pizā konsulus nomainīja uz mūžu ievēlēts dodžs, taču tā tik un tā palika oligarhistiska republika. Par dodžu vēlēšanām Venēcijā arī daudz un dikti rakstīts. Florencē Mediči dzimtas konvertēšanās no vēlētiem vadītājiem par hercogiem aizņēma veselu gadsimtu, bet izveidot vienot Itālijas karalisti izdevās tikai XIX gs.

Burgundijā situācija krietni atšķīrās. Te krāšņi uzplauka bruņniecības kultūra, bet pirmais no visiem bija Burgundijas hercogs, kura varā Brige nonāca jau XIV gs. beigās. Tas, ar ko mums asociējas Eirōpas aristokrātija - sākot ar bruņnieciskumu, uzvedības kodeksu un beidzot ar galma ceremoniālu (kaut vai filmās bieži apspēlēto karaļa modināšanas rituālu, ar krekla uzvilkšanu utt., - radās tieši te. No Burgundijas pa visu Eiropu izplatījās etiķetes un izturēšanās rokasgrāmatas, pārējos galmos cītīgi kopējot Burgundijas galma spozmi (piemēram, vēl mūsdienās spēkā esošo Lielbritānijas galma ceremoniālu sastādīja burgundietis Olivers de la Maršs). Daudzi monarhi (tā uz skaitli 3 varu nosaukt Ferāras markgrāfu Frančesko d'Estē, Mantujas markgrāfu Rudolfo Gonzagi, Neapoles karali Frederiko) sūtīja savas atvases kā pāžus gūt izglītību un uzvedību Burgundijas galmā. Ja Eirōpa apguva civilizētību no itāļiem, tie, savukārt, mācījās no burgundiešiem.


Burgundija Kārļa Drošā laikā

Savu maksimumu Burgundijas finansiālā varenība sasniedza hercoga Kārļa Drošā laikā.


Burgundijas hercogs Kārlis Drošais

Filipa Labsirdīgā un Portugāles Izabellas dēls Kārlis vispār bija ļoti interesants personāžs, kurš, līdzīgi kā daudzi jaunie prinči, no sirds ienīda savu tēvu un bezgala dievināja māti (tieši tas pats raksturīgs arī Austrijas Makssimilianam, tb tēvu un dēlu attiecību fenomens Eiropas aristokrātijā ir izpētes vērts) un, lai ieriebtu tēvam, publiski sevi dēvēja par portugāli, t.i. pareizāk viņa vārdu būtu latviskot kā Karlo. Ja Filips no sirds kala jauna "krusta karagājiena" plānus, kuriem ar realitāti bija tikpat maza saistība kā Fridriha III alķīmijas eksperimentiem, tā dēls bija pavisam citas raudzes: neprātīgi drosmīgs, bet tajā pašā laikā ļoti praktisks. 1465. gadā Kārlis, izmantodams tēva slimību, būtībā veica valsts apvērsumu, iznīcinot kanclera Kruā ģimenes varu un pasludinot sevi par bruņoto spēku virspavēlnieku. No varas atstumtais Filips atlikušos savas dzīves 2 gadus pavadīja ieslēdzies savā darbnīcā (viņa hobijs bija smalkmehānika), kuru pēc tā nāves dēls pašrocīgi iznīcināja.

1468. gadā Kārlis apprecējās ar Jorkas Margaritu. Te interesanta ir abu laulāto devīžu saspēle (tai laikā daudz laulātie monarhi lietoja t.s. pāru devīzes, kas bija saskaņotas, piemēram, Filipa devīze bija "Man nebūs neviens citas!", bet viņa sievai: "Kamēr vien būšu dzīva!"). Karlis kopš 1468. gada visur (ģerboņos, zīmogos, aksesuāros) sāka lietot devīzi "Je l'ai emprins", ko aptuveni varētu tulkot kā "Es uzdrošinājos!" (vispār jau emprinse ir termins no bruņinieku turnīriem, kad bruņinieks met izaicinājumu visiem apkārtējiem), savukārt Margarita par savu devīzi izvēlējās "Bien en aviengne" (kaut nu viss labi beigtos).

Kārļa aktivitātēs hercogistes saimniecības veicināšanā neaplūkosim. Pirmkārt, tas īsti neattiecas uz lietu, otrkārt, sēžot uz tādas "naftas trubas", nav grūti saimniecisko ģēniju tēlot (kā mēz zinām no mūsu pašu dievzemītes pieredzes). Interesantāki bija Kārļa plāni diplomātijā. Tā 1473. gadā pēc 9 gadu ilgušas sarakstes un sūtniecību apmaiņas, viņš pirmo reizi satikās ar ķeizaru Fridrihu III, lai galīgi izlemtu par savas vienīgās meitas Marijas laulībām ar Fridriha mantinieku maksimilianu. Kārlis bija atvēzējies nepajokam, atbilstoši savam īpatsvaram politikā: līdz ar laulībām Fridrihs viņu ieceļ par karali, un Kārlis var nopietni pretendēt uz ķeizara troni, savukārt kad tiks ievēlēts par ķeizaru, tad Maksimilianam nevajadzēs vis ganīt cūkas kaut kādā tur mazā un šmucīgā Vīnē, bet tas kļūs par Burgundijas karali ar visām iespējām, ko šis tronis dod. Kā labas gribas žestu viņš piedāvāja Fridriham militāru palīdzību pret čehiem un ungāriem.

Lai gan viss nebūt neritēja tik spoži. Ja kāds iedomājas, ka viss kā filmās, kur karalis uzsit dūri galdā un nolemj, tad viņš kļūdās. Karaļa varu ievērojami ierobežoja gan kārtu pārstāvniecība - ģenerālštati, - gan padome, gan vasaļu viedoklis, tb bieži vien viduslaiku Eirōpas karalis savā rīcībā nebija diezin ko varošāks par mūsdienu premjerministru. Tā arī Kārlim gāja: viņš veidoja centralizētu valsti, savukārt lielie magnāti un pilsētas vilka deķīti uz savu pusi, jo kaut arī centralizēta valsts ir daudz efektīvāka militāri pret kaimiņu tīkojumiem, gan izdevīgāka uzņēmējdarbībai, tā tomēr krietni ierobežo patvaļu un visu pakļauj vienotai likumdošanai. Aber šīs zemes varenajiem tas nebūt nepatīk. Tā anglonormāņu baroni ar zobiniem rokā apturēja valsts attīstību, piespiežot karali parakstīt Lielo [baronu] brīvības hartu, tā arī kontinentā bija šī cīņa starp "oligarhiem" un valsts varu, ko iemiesoja monarhs. Protams, Kārlis pilnībā kontrolēja armiju, kas sastāvēja no itāļu kondotjēriem, kuriem algu viņš maksāja no savas kabatas - viņš varēja mierīgi uzsākt karu un iekarot, teiksim, Lotringu, - taču nekā nevarēja padarīt, ka piepeši pilsētu pārstāvji uzlika veto kādiem viņa plāniem, kas skāra sabiedrību kopumā. Tā nu ģenerālštati aizliedza Marijai doties uz Lozannu, kur bija paredzēta laulības līguma parakstīšana, un Kārlis nekā nevarēja padarīt - kāzas (un hercoga plāni) tā arī palika gaisā karājoties.

1477. gada 5. janvārī notika burgundiešiem nelaimīgā kauja pie Nansī. Kārļa Drošā līķi atrada tikai pēc vairākām dienām, sasalušu ragā un meža zvēru apgrauztu. Lai labāk izprastu situāciju, piedāvāju analoģiju ar hipotētiskām mūsdienām. Lūk iedomājieties, ka ASV mēģina īstenot kārtējo zibenskariņu, tačū pilnīgi negaidot cieš totālu sagrāvi (nu tur pekinas hakeri uzkarina visu jenkiju elektroniku, bet ķīnieši paņem ar masu un brutāli izslaktē bez droniem palikušo nacionālo gvardi; pie tam raķete trāpa Baltajā namā un prezidents beigts). Kaimiņi - Meksika un Kanāda, - tūdaļ metas "glābt valsti no haosa" un sadala tās teritoriju ietekmes svērās, kurās tā ietekme plūstoši vār pāriet aneksijā, sadala iedzīvotājus, industriju, kapitālus, Volstrītu un Holivudu, Silicija ieleju un Klusā okeāna floti. Un skaidrs, ka turpmāk abas šīs valstis noteiks cilvēces likteņus. Tā tas notika XV gs. Centrāleiropā: Burgundija pārstāja būt, bet tās mantojumu sadalīja Francija un Habsburgi. Attiecīgi, turpmākajos gadsimtos abi šie spēki dominēja bipolārajā Eirōpā.

Jau 11. februārī Burgundijas Ģenerālštati piespieda Kārļa mantinieci Mariju parakstīt Grand Privilége, ar kuru hercoga vara praktiski tika likvidēta, un tas pārvērtās par tīri dekoratīvu posteni. Francijas karaspēks sāka postīt bijušos Kārļa valdījumus, vienlaikus pieprasot divdesmitgadīgās Marijas laulības ar savu 5gadīgo dofinu. Marija izmisusi sūtīja vienu SOS pēc otra vienīgajam, kurš varētu kā glābt situāciju, t.i. Austrijas Maksimilianam. Bet tas, kā jau minēju, bija pliks un nabags, un naudas karam nebija. Tikai ap 21. maiju viņam izdevās savākt kādus 600 jātniekus un doties ceļā (tēvam nācās ieķīlāt virkni piļu un aizņemties Fugeru bankā). Pa ceļam nācās aģitēt, vervēt potenciālus sabiedrotos un atbalstītājus, t.i. rīkot dzīres un turnīrus, lai noskaņotu sabiedrisko domu sev par labu. Tas viss prasīja naudu un pēc laiciņa princis iestrēga Ķelnē. Uzzinājusi par to, Marijas pamāte Jorkas Margarita sasita cūciņas krājkasīti un aizsūtīja nākamajam znotam savus ietaupījumus, lai tikai šis kustē†os uz priekšu. Tā nu 11. augustā Maksimilians, pats sudraba bruņās, 700 melnā tērptu bruņinieku, kā arī bīskapu un firstu pavadībā iejāja Briselē, bet 18. augustā jau bija Ģentē. Dzelzi jākaļ, kamēr karsta - nākamajā dienā Maksimilians un Marija salaulājās, un nu visas tiesības uz Burgundiju bija līdz tam visai trūcīgajiem un neievērojamajiem Habsburgiem. Tas bija kā Puses pagastvecim tikt par Ventspils mēru!


Maksimilians un Burgundijas Marija

Turpmākos gadus Maksimilians aizvadīja karos ar Franciju, sargājot sievas mantojumu. Grūti pateikt, vai viņš patiesi bija lielisks karavadonis, vai vienkārši veicās, taču lielāko daļu Burgundijas viņš nosargāja, un tā lika pamatus Habsburgu finasiālajai varenībai.

P.S.
1478. gadā Marija dzemdēja dēlu, pēc tam meitu. Laikabiedri viņu laulību aprakstīja kā īstu idilli: Maksimilians bija kā bez prāta, dievinot Mariju, un arī viņa, kas nav mazsvarīgi, no sirds mīlēja savu vīru. Turpmākos 4 gadus viņu laulība bija nekārtraukta karagājienu, turnīru, medību un ballīšu virkne. Diemžēl viss skaistais ir īslaicīgs kā sakuras zieds: 25 gadu vecumā, medībās ar vanagiem Marija neveiksmīgi krita no zirga zaudēja bērnu un pēc 3 mokošām dienām mira, iekšēji noasiņojot. Bet tas jau cits stāsts.