Nupat pīpojot iešāvās prātā doma.
Viena no latviešu sabiedrības politiskā brieduma pamatproblēmām ir iesīkstējusī klišeja par “svešiem” valdniekiem, kas ir a priori negative tēli un naidīgi, jo ir “sveši”. Nu ur visi šitie: Ordenis, barons hercogs (Jēkabs tāds puslabais, jo kāds izdomājis, ka šis latviski boksterējis), cars, fīrers, genseks utt.
Attiecīgi, valsts vara tiek vērtēta tikai un vienīgi, vadoties no šī nacionālās piederības aspekta. Šis uzstādījums noved pie tā, ka “savējo” vara savā darbībā dažbrīd var būt vēl derdzīgāka (marksisti teiktu: ekspluatējošāka) par visām svešajām varām, taču cilvēks, kura pasaules skatījums balstās šādās nacionālromantiskās klišejās, nespēj no tām izlauzties un nostāties opozīcijā. Viņš gluži vienkārši nespēj konstatēt, ka vara ir viņam naidīga ar nepanesamu nodokļu slogu, klaušām un ierobežojumiem, jo tā neatbilst vienīgajam “sliktās varas” kritērijam – tā nav “sveša”.
Mūsdienās tas noslāpē jebkādu politisku iniciatīvu un liek pasīvi samierināties ar netaisnību, jo “mēs jau paši esam valsts”, tātad nav pret ko dumpoties, nav no kā prasīt ievērot spēles noteikumus.
Būs par to jāpafunktierē.

Pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē īstie tautudēli un savas nācijas gods, prāts un sirdsapziņa ķērās pie nopietnas problēmas, pie Rīgas latviskošanas. Tā, redz, jau 700 gadus bijusi tīri vāciska pilsēta ar krievu piešprici, tie pilsētu plānojuši un būvējuši, aber latvju emigrācija uz Rīgu masveidā parādījās tikai pēc dzimtļaužu brīvlaišanas. Tā nu pat XIX-XX gs. mijā rīgā latviešu valodu varēja dzirdēt tikpat bieži, kā, teiksim, mūsdienās kur Korkā vai Dublinā. Tas bija nepatīkami: katra ēka, katrs bruģakmens jaunās valsts jaunajiem saimniekiem atgādināja, ka viņi te ir ienācēji: mūsu Rīga ir jauka pilsēta, tikai žēl, ka to vāciešu/krievu/žīdu te tik daudz (par šo tēmu iesaku palasīt A.Deglava "Rīga").

Tad nu ar Ulmaņpapus svētību un aktīvu līdzdalību latvju architektu grupa ar E.Štālbergu un P.Kundziņu priekšgalā izstrādāja ģenerālplānu Ost "Rīgas centrālās daļas pārveidošanas projektu", kas paredzēja nojaukt lielāko daļu "suņu vācu bruņinieku" architektūras, lai atbrīvotu telpu monumentālai, svaigai un latviskai pilsētvides dvesmai.

( jaucam_nost )

Klāvs, kā parasti, ar skumju irōniju: Tātad, lai lieki netērētu vārdus un laiku – ja vēlaties ņemties, ņemieties. Tikai izlabojiet acīmredzamās stila un loģikas kļūdas, izņemiet ārā divdomīgās un vienkārši melīgās norādes un tad, pirms dosiet atkal kādam balsot, apdomājiet vēlreiz, vai ir vērts bojāt labu Satversmi ar savu preambulu. :)

Klasiskā utilitārisma pamatā ir tā saucamais derīguma princips, kurš apgalvo, ka pareiza ir tā rīcība, kas sniedz pēc iespējas lielāku labumu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. ... Tomēr, ja kāds tā domātu un rīkotos, tad šādu personu mēs uzlūkotu ar pamatotu sašutumu un nepatiku...

Vēl man patika šāds citāts, kas pauž pozitīvo attieksmi: "Līdzīgā veidā mēs varam palūkoties uz mūsu rūpēm par bērniem. Proti, ja mēs vadāmies pēc utilitārisma apsvērumiem, tad iznāk, ka mums būtu vienādi jāuzlūko visi bērni un savās rūpēs jāvadās no derīguma principa – ja iznāk, ka, aprūpējot kaimiņa bērnus, mēs panākam lielāku labumu lielākam cilvēku skaitam, nekā aprūpējot savējos, tad mums attiecīgi primāri būtu jārūpējas par kaimiņa atvasēm. Tomēr šāds iznākums šķiet absurds. Mēs primāri rūpējamies par saviem bērniem tāpēc, ka tie ir mūsu bērni." - It kā ne kur piesieties. Tā nu tas ir un tas iir labi. Diemžēl situācijā, kad šādi par saviem bērniem uz tavu bērnu rēķina rūpējas kāds cits (piemēram, izmantojot dienesta stāvokli, pilsētas labiekārtošanai no nodokļiem paredzēto naudu ieskaitot savu bērnu kontos), ļaudis pārņem kvēls sašutums, kaut arī tas otrs tikai un vienīgi darbojas un rīkojas atbilstoši šai pozitīvajai paradigmai. Tb katrai monētai ir 2 puses, taču ļaužu skatījums a priori redz tikai vienu pusi, un "utilitāristu" aizrādījumi par reversa pastāvēšanu izsauc kvēlu sašutumu, ka aizrādītājs no sirds nīstot aversu. Nu kaut kā tā.

Dr.Iur. Pauls Šīmanis
Šeit un tur.

Sliktākais jau nav tas, ka mums patlaban ir valdība, kas pret mums noskaņota naidīgi. Valdības nāk un iet. Sliktāk ir tas, ka šai valdībai ir iespēja musu kultūras dzīvei - un reizē valsts kultūras dzīvei - cirst brūces, kuras būs grūti sadziedēt un kuras noteikti atstās rētas uz ilgu laiku. Vissliktākais ir, ka šie cīņu laiki starp "šejieniešiem un turieniešiem", starp baltiešiem un latviešiem ir radījuši neuzticības mūri, kurš pārredzamā nākotnē padara vienotu gaitu gandrīz neiespējamu. Visplašākajās Latvijas baltiešu aprindās vairs nav ticības latviešu labajai gribai uzturēt valstī mieru un tāpēc nav vairs arī ticības saprašanās iespējai. Valda iekšēja pārliecība, ka vairākumtautu pilda vienīgi nihilistiska vēlme atņemt mums vispēdējo kolektīvo un personisko īpašumu, apspiest mūsu kutūras dzīvi un salīgt ar mums mieru tikai tad, kad būsim palikuši gluži pliki un nabagi - ne vien materiālā, bet ari garīgā ziņā.

( raksts )

Dr.Iur. Pauls Šīmanis
Baltijas vāci un Latvijas valsts

Latvijas valsts dibināšana pirms desmit gadiem atrada Baltijas vācus pilnīgi nesagatavotus. Šī doma bija viņiem galīgi sveša. Pirmās krievu revolūcijas laikā bija gan minēti zināmi neatkarības centieni, bet to, kā likās, neņēma nopietni arī pati latvju tauta, kuras pamatprasības mums likās būt vietējās pārvaldes demokratizēšana un agrārreforma. Šai nesaskaņā starp vāciem un latvjiem, attiecībā uz savas dzimtenes politikas ideoloģiju meklējams cēlonis tām grūtībām, kādas pirmajos attīstības gados stājās ceļā kopējai Latvijas valsts domai un labu attiecību ievadīšanai starp abām savstarpēji atkarīgām ciltīm. Latvji un vāci, taisni tādēļ, ka viņu inteliģences bija viena otrai svešas, bija nodzīvojuši viens otram līdzās, viens otru nepazīdami. Būtu veltīgi vēl tagad uzstādīt jautājumus, kas vainīgs pie šī apstākļa, lai gan to lietas saprašanas labā nevar atstāt neminētu.

( raksts )

Tautas sadzīviskā atmiņa, jeb iz viena kamrāda bērnības atmiņām: "1918 - 1919. gadā, kad te režīmi mainījās diezgan bieži, Jūrmalā tāpat kā citur Latvijā bija ļoti švaki ar pārtiku. Tie, kuri vai kuru radi audzēja lopus un dārzeņus, vēl kaut kā iztika, bet pilsētniekiem īpaši daudz nebija ko ēst. Kad es bērnībā ķērnājos ar ēdienu, vectēvs vienmēr bargā balsī atgādināja savu Dubultu kaimiņu, kādas vācbaltu ģimenes likteni: "un mazie Terīnes (tas bija viņu uzvārds) vienkārši apmira badā, jo viņiem nebija ko ēst - tā kā viņi bija vācieši, neviens latvietis viņiem nepalīdzēja ar pārtiku. Bet tu, mazā ute, nemāžojies un ēd savu putru!"

Paula Šīmaņa atbilde uz Latvijas ģenerālkonsula Berlīnē E.Švēdes publisku paziņojumu, ka Latvijas Bankas kredīti vispirms jāizsniedz tikai etniskajiem latviešiem, jo galvenokārt viņu līdzekļi esot ļāvuši šo banku nodibināt:

Dr.Iur. Pauls Šīmanis
Nacionālā īpašuma pārdale Latvijā
(fragmenti)

Kad 1918. gada 18. novembrī Latvija konstituējās kā valsts, tās līdzekļus sastādīja vienīgi priekšteces mantojums, ar ko, protams, nepietieka, lai veidotu valsts budžetu. Tam līdzās pastāvēja visai ievērojams privātīpašums, kura būtisko daļu sastādīja šādi faktori:
1. Laukos:
a) liels bruņniecības kapitāls un nekustamais īpašums – nelatviešu rokās;
b) ļoti bagāti un lieli zemes īpašumi ar milzīgām mežu platībām, kuras veidoja valsts galveno bagātību – nelatviešu rokās;
c) pa daļai turīgi, pa daļai parādos ieslīguši vidēji un sīki zemes īpašumi – latviešu rokās.
2. Pilsētās:
a) lielā mērā izpostīta industrija – nelatviešu rokās;
b) dzīvotspējīga tirdzniecība – nelatviešu rokās;
c) rentes īpašums ar saimniecību uz plašas bāzes – nelatviešu rokās;
d) nekustamais īpašums ar nelieliem parādiem, pa lielai daļai piederošs dažādām biedrībām – nelatviešu rokās;
e) parādos pilnīgi iestidzis nekustamais īpašums – latviešu rokās.

( vēl )