| |
| Dr.Iur. Pauls Šīmanis
Eiropeiskā apziņa
Dažādu tautību, dažādu kultūras kopienu netraucēta līdzāspastāvēšana kopīgā valstiskā telpā ir iespējama tikai ar priekšnoteikumu, ka tiek skaidri norobežoti pienākumi, kuri izriet no valstiskās piederības, no vienas, un no tautiskās piederības, no otras puses. Kā allaž šādos gadījumos, nemainot teikuma jēgu, vārdu „pienākumi“ var aizvietot ar vārdu „tiesības“. Tautība nevar pretendēt uz politiskajām saistībām attiecībā pret citu valsti, savukārt valsts nedrīkst piešķirt tiesības atkarībā no savu pilsoņu kulturālajām saistībām.
( vēl ) | |
|
| Ja savulaik uz Bankovska parādīšanos publicistikā raudzījos skeptiski (piedodiet, dārgie literāti, tak māka smuki spēlēties vārdiem vai smuki glaznot, tb izcilība kādā jomā nekādi nav saistīts ar spriestspēju kopumā - ja rakstniekam/māksliniekam tāda piemīt, tas drīzāk izņēmums, nevis norma), tad pēdējā laikā atķeksēju, ka šo tipiņu atzīstu gudrāku par sevi. Tik saprātīgi noformulēt man nāktos daudz grūtāk, un nez vai maz izdotos. Varbūt tāpēc tepat Cibā pagājušo nedēļu, kad izteicu identisku domu, proti, ka ne jau nelatviešu bērnudārzu audzēkņu nespēja mīlēt Raini apdraud to latviešu valodu, bet gan, kā Pauls saka, tas ka "jau tagad vairums pieaugušo latviešu valodas pratēju vienu vai otru preambulas uzmetumu diktātā (vai, nedod Dievs, atstāstījumā) bez kļūdām diezin vai spētu uzrakstīt. Un tas ir beigu sākums", oponenti mani pieklājīgi nolika pie vietas ar rezumējumu, ka tik garlaicīgu un aplamu prātojumu neesot vērts komentēt un diskusijai nav vietas. Tā nu par tēmu vairs neizsakos, bet PB rakstu iearhivēšu arī te (ja nu tas Satori noklājas, lai nepazūd). Lai ir autoritatīvs avots, uz ko atsaukties, jo ja es pasaku, tas muļķis, aber ja Bankovskis tā teicis, tad oponents spiests iedziļināties, kas teikts. Uzvārds man ir no vecvectēva. Viņš bija polis, piedalījās poļu muižnieku dumpī, tika izsūtīts uz Sibīriju, pēc tam Lietuvā satika manu vecvecmammu latvieti. Manu vectēvu 1906. gadā Viļņā notiesāja un izsūtīja uz Sibīriju. Pirmā pasaules kara beigās viņš tika iesaukts armijā un Rīgā kopā ar citiem latviešu strēlniekiem iebrauca jau pēc Latvijas valsts nodibināšanas 20. gadu sākumā. Te viņš apprecēja manu vecmāmiņu. Viņa bija vāciete. Un arī vectēvs, kad iedzēris, mēdzis itin labprāt runāt vāciski.
Vecvecmamma no mammas puses bija krieviete, muižas dārznieka meita. Viņu mans vecvectēvs latvietis satika Krievijā. Kad bija nomirusi dārznieka sieva, meiteni savā ģimenē bija uzņēmis un uzaudzinājis muižas īpašnieks – cara armijas ģenerālis. Tā nu vecvecmamma bija arī ģenerāļa audžumeita. Mammas papu – manu vectēvu – Otrā pasaules karā vācieši saņēma ciet uz ielas un piespiedu kārtā aizveda strādāt uz Dāniju. Viņš nomira Zviedrijā, Latvijā tā arī vairs neatgriezies.
Esmu dzimis nevis Latvijā, bet Latvijas PSR, un mani vecāki ir latvieši. Neatkarīgā Latvijā dzimuši, bet pēcāk padarīti par Padomju Savienības pilsoņiem. Es esmu latvietis. Mana valoda ir latviešu valoda. Mana valsts ir Latvija. Es ne mirkli par to neesmu šaubījies. Un apzinos, ka neko no tā visa nav bijis manos spēkos kaut kā ietekmēt vai mainīt. Vectēva rakstīto vēstuli, ko viņš pudelē bija iesviedis jūrā brīdī, kad vācu kuģis gāja garām Kolkai, piekrastes ļaudis bija sagadīšanās pēc atraduši un pārsūtījuši omei. Iespējams, tie bija lībieši. Tā tas vienkārši bija. Manis vēl nebija.
( turpinājums ) | |
|
| No rīta iedzēru brazīļu kafiju, tad devos pie "virpas" igaunim piederošā uzņēmumā, kura direktors ir vācbaltietis. Visu dienu taisīju plastmasas feisus reklāmām ķīniešu firmai, ko sūtīju drukāt ukrainim. Pa vidu iekūlās krievu pacients (tb klients), ar kuru sarunājāmies katrs savā valodā (viens otra valodu labi saprotam, taču te ir bizness, nevis vēlme pakašķēties: tā kā noformulēt savu domu ērtāk un kodolīgāk cilvēks spēj dzimtajā valodā, tad tajā nu katrs runājām). Mazliet paklausījos, kā mells nēģeris no Lietuvas angļu mēlē apmāca mūsu drukas iekārtu operatorus. Pievakarē nopirku igauņu pienu un somu aliņu leitietei piederošā bodītē un devos mājās ķiķināt par jaunākās atvases cīņām ar kaķi, pa vidam pārlapojot viena zemgalieša (tātad tieša etnisko votu pēcteča) grāmatu par propagandu 2PK laikā. Pagalmā, uzpīpējot, papļāpāju ar kaimiņieni. Šī runāja latviski, es krieviski (tā esam sarunājuši, lai katrs neaizmirstu valodu - kā nekā katrs savā kopienā dzīvojam, ar otras kopienas valodu ikdienā nesaskaramies; vismaz man sadzīvē gadus 5 nav nācies krieviski runāt, valodu sāku aizmirst). Ar manu identitāti viss ir OK, nejūtos apdraudēts. | |
|
| Kaspars Kļaviņš,
Dr. hist.
Vēsturiskie mīti: latviešu stereotipiskais pagātnes redzējums (III)
Viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem latviešu stereotipu ietvaros ir bagātais folkloras un mitoloģijas mantojums. Šī mantojuma izvērtēšana vienmēr tiek saistīta ar aizspriedumainu vēstures interpretāciju.
Vispirms jau, runājot par latviešu folkloru, jāuzsver, ka tā, tāpat kā citas latviešu garīgās dzīves jomas, vēl līdz šim nav nopietni pētīta salīdzinošā kontekstā. Tautasdziesmas, tāpat kā tautā populāras dziesmas vispār, nav tikai lokālas, noslēgtas vides produkts. Un šeit nav runa tikai par pazīstamajiem vācu šlāgeriem, kas ar modificētu tekstu kādreiz plaši dziedātas latviešu saietos. Latviešu karnevāli, masku gājieni, budēļu tradīcijas, tāpat kā šķietami pilnīgi lokāli folkloras elementi patiesībā ir senās Eiropas kopīgās kultūras mantojums, kas sakņojas viduslaiku katolicismā, Hanzas pilsētu svētkos, reformācijas un kontrreformācijas tradīcijās. Kādreiz pat Mārtiņa Lutera un ordeņmestra Valtera fon Pletenberga tēli bija latviešu karnevālu sastāvdaļa, tikai to neviens vairs neatceras. Livonijas krāšņā karnevālu kultūra tā arī Latvijā palikusi plašāk nepētīta.
Tikai saprotot šo kultūras sintēzi ar Rietumeiropas tradīcijām, var izprast arī Latvijas folkloras un etnogrāfijas mantojumu. Hanzas un Livonijas gadsimti atstājuši ietekmi arī uz latviešu tradicionālo amatniecību. Pat Latgales keramika ir mantojusi Ziemeļeiropas Hanzas pilsētās darinātas keramikas tradīcijas, ieskaitot svilpavnieku, svečturu un rotāto vāžu elementus. Mūsu podnieku izstrādājumi nav radušies tukšā vietā. Tie ir izcili kā senas, citur aizmirstas tradīcijas turpinātāji mūsdienās
Latviešiem liekas, ka viņu tautasdziesmas un pasakas, dejas un rituāli ir dzimuši pilnīgā izolācijā un paši par sevi ir unikāli, bez jebkādām līdzībām ar citu tautu tradīcijām. Patiesības labad jāatzīst, ka ne tikai ļoti līdzīgas tautasdziesmas, bet arī mitoloģija, paražas, ticējumi un pat šķietami pilnīgi latviski nacionāli simboli ir sastopami arī citur. Piemēram, Dienvidfrancijas un Latvijas tautasdziesmu, pasaku un teiku analoģijas - jau darba un precību dziesmas oksitāņiem un latviešiem ir ļoti līdzīgas,1 vēl tuvāki ir burvju pasaku motīvi, bet Lāčplēša tēls frančiem (Jean de l’Ours) un latviešiem (Lāču Jānis u.c.) savā pirmatnējā pasakas versijā ir pilnīgi identisks.2 Savukārt spāņu koplas (coplas) kā tautā dziedamas četrrindes ir saturiski un strukturāli tuvas latvju apdziedāšanās dziesmām. Baltijā iecienītie vilkaču nostāsti un ticējumi tāpat izplatīti visā Eiropā jau kopš viduslaikiem. Bet tālajā Ķīnā saglabājušās latvju dainām pilnīgi analoģiskas tautasdziesmas – kā uzbūves, tā motīvu ziņā.3
( vēl ) | |
|
| Kaspars Kļaviņš,
Dr. hist.
Vēsturiskie mīti: latviešu stereotipiskais pagātnes redzējums (II)
Visgrūtākais, rakstot par mūsdienu latviešu problēmām, ir pārvarēt to bezdibeni, kas tos atdala no laika, kad latviešu nācija bija izsmalcināta kultūras vērtību baudītāja un radītāja. Latviešu kultūra nebija tikai vienkārša "tautas kultūra", kas aprobežojās ar stilizētas etnogrāfijas un vienkāršotas folkloras prezentēšanu. Glezniecība, dizains, grāmatu noformēšanas māksla – dažādas elitāras kultūras jomas bija latviešu inteliģences kādreizējā aizraušanās, kas vēl savijās ar izkoptu ģērbšanās stilu un šarmu, par kura zudumu tik trāpīgi ir rakstījis Imants Lancmanis.1 Ne jau tikai arhitektūras dēļ Rīgu dēvēja par Parīzi. Daiļliteratūrā, dzejā un mākslā vēl ir liecības par šo uz visiem laikiem aizgājušo laiku.
Tas ir vēl viens no dzīvotspējīgākajiem un noturīgākajiem mītiem, ka latvietis ir bijis tikai nabaga zemnieks un latviešu senči nav dzīvojuši svešinieku apdzīvotajās pilsētās (Rīgā vai kur citur), kurās tie ieradušies nejauši, trūkuma un vajāšanas dzīti.
Taču senie latviešu zemnieki nebija tikai mazkustīgi vietsēži, tie arī tirgojās un brauca uz pilsētām pārdot savus ražojumus. To labi raksturo latviešu teiciens "līkopu svinēšana", kura izcelsme saistīta ar lejasvācu vārdu lîkôp. Modernā vācu valodā ar to saprot Leitkauf - krāšņu zemnieku pacienāšanu, ko organizēja Hanzas pilsētu tirgotāji. Tikai pēc šādām dzīrēm darījums starp zemnieku un pilsētas tirgotāju varēja notikt. Tā bija sava veida rokasnauda. Livonijā šie līkopi izvērtās par nopietnu tradīciju zemnieku vidū, kuri brauca tirgoties uz Rīgu. Par ko liecina vēl 17.gadsimta avoti.2
Latviešu zemnieki pilsētās nebija kautrīgi un pazemīgi lūdzēji, tie iesaistījās saviesīgā dzīvē, pārņemot virkni tradīciju, kas folklorizējoties kļuva par tautas kultūras neatņemamu sastāvdaļu. Līdz ar dziesmām, parunām un apģērba paraugiem no pilsētām lauku vidē ienāca dažādi pilsētas atribūti, un otrādi. Piemēram, Baltijas pilsētās tirgotāji speciāli zemniekiem 18.gadsimtā sāka izgatavot laimi nesošo, pagānisko mājas pūķu suvenīrus.3 Tie bija zemnieki, kuru apģērbā ceļotājs Reinholds Lubenaus 16.gadsimtā akcentē cepuri ar spalvu4, un par kuriem laikraksta "Mājas Viesis" redaktors Ansis Leitāns (1815-1874) savā autobiogrāfijā raksta: "Mans tēvs reizēm nostāstīja par vīriem no Kurzemes, kas siekiem dālderus no Rīgas veduši mājā, ko par pārdotu preci ieņēmuši. [..] Valkājuši kamzoļus no sarkanas vadmalas un sieviešiem drānas bija ar zelta un sudraba dzijām cauri austas."5
( vēl ) | |
|
| Vienmēr ar patiku esmu Brīvdabas muzejā aplūkojis Kurzemes sētu – ir kas fascinējošs tās siluetā un konstrukcijā. Jāatzīst, ka Kurzemes guberņas būvvaldes krietnie vācbaltiešu ierēdņi, kas izstrādāja tās tipveida projektu un lika latviešu zemniekiem turmpāk šādas sētas būvēt, zināja ko dara.  ( Latvieša_sēta ) | |
|
| Tālajos 80. gados Semjuels Hantingtons prognozēja, ka marginālajos slāņos un perifērajās sabiedrībās gaidāms straujš ticības (reliģija, nacionālisms, rasisms, ksenofobija u.c. utopiski pasaules skatījumi, kas balstās tikai uz ticību un pārliecību) pieaugums, saistīts ar šo sabiedrību pārāk strauju modernizāciju un, attiecīgi, aktīviem jaunas identitātes meklējumiem. Ar tendenci izplatīties arī visnotaļ inertajā sabiedrības pamatmasā jeb vairākumā. Var šo domātāju kritizēt uz nebēdu, bet pagaidām apkārt redzamā pasaules aina un izmaiņas tajā visnotaļ atbilst viņa piedāvātajai shēmai. Aizdomājos par lielas daļas latviešu apsēstību ar nacionālās identitātes meklējumiem, kas aizsākās ar jaunlatviešu kustību, bet tā nopietni ideoloģijas līmenī izvērsās XX gs. starpkaru periodā, pēc pieklusuma laika pieņemoties spēkā kopš 90. gadiem. ( gari_un_garlaicīgi ) | |
|
| Viens kamrāds, kurš jau pirms laba laika apmeties tirkīzzilās Vltavas krastos, savā blogā ieskicējis vieglus savus iespaidus par imigranta bohēmisko dzīvesveidu jeb dzīvi Bohēmijā, kas man šķita interesanti: "Beidzot sapratu, kāpēc savulaik tik viegli (it īpaši, kad ielauzījos valodā) sajutos te kā mājās, un kāpēc šobrīd tīru sirdsapziņu varu jebkurā brīdī parakstīties zem saukļa "země česká, domov můj". Čehu sabiedriskajā domā, gluži tāpat kā jebkurā citā sabiedrībā, netrūkst savu "tarakānu galvā" un savu kompleksu, taču tajā daudz mazākā mērā jūtama tieksme būvēt kādu savu vienīgo pareizo nacionālo naratīvu, rakstīt teiksmu pašiem par sevi sākot no pasaules radīšanas līdz mūsu dienām, šajā vēstījumā mazgājot paši sevi tik baltus un pūkainus, ka vai šķebināt sāk no salduma, kas tik raksturīgi lielākajai daļai pārējo postpadomju sfēras tautām, it sevišķi slāviem. Attiecīgi, nav te līdz šķebīgumam nomācošo strīdu, kā pareizi traktēt un lasīt atsevišķas šī vēstījuma nodaļas ("nepareizi" izlasījušos automātiski pieskaitot tautas ienaidniekiem, okupantu pakaļlaižām u.tml.), kas uztur aukstu pilsoņu karu, kas de facto noris pēdējās desmitgades gan Polijā, gan Ungārijā, gan Baltkrievijā, gan Krievijā). Pirms laika nopirku bērniem komiksu grāmatiņu par Čehijas vēsturi, lai šiem kāds priekšstats rastos, un jau pats tās nosaukums lieliski ilustrē čehu pašironisko attieksmi pret mītoloģiju: "Dějiny udatného českého národa a několik bezvýznamných světových událostí" ("Varonīgās čehu tautas dižā vēsture un pāris mazsvarīgi notikumi kur citur pasaulē"). Esmu gan dzirdējis, ka esot gan publicisti (gan mazākums), kas visai neapmierināti par to, ka tautiešos ironija dominē pār traģiskumu (kaut traģisku notikumu te nav trūcis, kā nekā pats Eiropas centrs), pat jūtot zināmu nepilnvērtības kompleksu, ka ne kā pieļaudīm notiekot, un pie visa vainojot Šveiku kā nacionālo viltusarhetipu. Man gan šķiet, ka tas nacionālais arhetips čehiem kur pa vidu starp Hašeku un Kafku, bet aiz pašironijas un muļķa laišanas slēpjas krietna deva absurda izjūtas, un tieši tā nepieņem visu, kas ir uzpūsti urrāvaronīgs. Nav šaubu, tās ir sava veida vēsturiskās pieredzes sekas, pie tam kā tās traumatiskajā, tā arī filosofiskajā aspektā. Nějak to bude. Un patiesi, būs taču, jo nikdy nebylo, aby nijak nebylo. Čehu identitāte daudz lielākā mērā balstīta dzīvesveidā, paradumos (kas manī bieži vien sajūsmu neraisa, taču tas jau cits stāsts), uzvedībā un manierēs, ikdienas dzīves rutīnā un pat dabas apstākļos - pati zeme ir paugurains līdzenums, ko no visām pusēm ieskauj kalni, veidojot sava veida dabisku mikrokosmu, par ko čehi dzied savā nacionālajā himnā. (Interesanti, cik daudzām valstīm nacionālā himna vienkārši apdzied dabu, nevis tautas diženumu vai varonību, senču slavu u.c. veida pašizdomātu plātīšanos?) Čehiju daudz vieglāk mīlēt nevis kā kādu reihu miniatūrā, bet gan tā kā viduslaikos pilsoņi mīlēja savu pilsētu - kā dzīves vietu, bez patosa un lieka mitoloģiska uzslāņojuma. Vienkārši un no sirds, nekonstruējot mākslīgu teorētisko pamatojumu. Protams, visa šī anturāža sastopama arī Čehijā, sākot ar teikām par tautas pirmtēvu Čehu un svēto kņazu Vaclavu, un beidzot ar "prezidentu atbrīvotāju" Masariku un trim atmodām pretošanās kustībām, taču tā visa godināšana tāda piezemēta, mierīga, nelienot uzreiz kauties, ja kaimiņš tā mazāk tam tic. Iespējams, tāpēc čehu patriotisms kulminē nevis aicinājumos apšaut visus nečehus vai militārās parādēs, bet gan hokejā. Čeham 1998. gada Nagano ir kas daudz nozīmīgāks par visiem kariem un leģionāriem kopš Jana Husa laikiem. Viņu pasaules skatījums ir tāds... kā lai to politkorektāk teikt... tād praktisks, piezemēts. Gluži tāpat kā piezemēts un "tirdzniecisks" tas viduslaikos bija Venēcijas un Dženovas iedzīvotājiem. Galu galā čehi ir zemnieku un plebeju tauta, labi to apzinās, nekaunas par šo faktu. Šļahta bija, taču pēdējos 300 gados pilnībā ģermanizējusies. Attiecīgi, praktiski nav varoņmītoloģijas, kuras izcelsme vēsturiski nāk no bruņinieku stāstiem. Taču kaut kur iekšā klusu, neuzbāzīgi un pārējiem netraucējoši snauž kas vienojošs, klusa kopības sajūta. Tikai tā var veidot tūkstošu rindas, lai aplūkotu Gradā izstādīto Sv. Vaclava kroni u.c. sen vēstures miglā zudušās monarhijas regālijas: nestāvēs taču saprātīgi ļaudis stundām ilgi rindā tikai tāpēc vien, lai uzmestu skatu pāris metāla bļembām, tur ir kas vairāk. Čehu nacionālismā es praktiski neredzu to uzbāzīgo vēlmi kādam ko pierādīt, pārliecināt, kas tik raksturīgs (un tik ļoti atgrūž) ir nacionālismam citās tautās. Čehu nacionālismam pietiek ar vienkāršu konstatāciju: "Mēs, čehi, te dzīvojam - dzīvojām tā, kā mums patīk, kā esam pieraduši". Viss. Ienācējam to ir daudz vieglāk pieņemt un respektēt, līdzīgi kā viduslaikos uz pilsētu aizbēgušam dzimtcilvēkam viegli bija respektēt un pieņemt pilsētas kārtību. Šajā sabiedrībā daudz svarīgāk ir zināt, ka "Morāvijas zvirbulis" nebūt nav putns un saprast, kas ir "alus ar septīto pakāpienu", nekā zināt, kas bijis Pržemisls Otokars, kad dibināta Čehijas Republika (interesanti, ka ļoti daudzi čehi atbild: 1918. gadā - pats pārbaudīju) un vai tava vecvecvecmāmiņa gadījumā nav vāciete. "Pilsētas gaiss dara brīvu". Šeit man nevajag izlikties par savējo (nekad par tādu ienācējam nekļūt, tad kāpēc liekuļot?), vai sāpošu galvu iekalt svešus mītus (knapi no saviem izmucis esmu), pie kuru tapšanas ne man, ne manem senčiem ne mazākās saistības. Čehi tā vienkārši raugās: ja patīk dzīvot kā mēs, tad dzīvo. Un pamazām iesakņošanās sajūta pāraug sava veida "radniecības", savējo sajūtā. Un bez jebkāda uzspiesta obligātā patosa pārpilna patriotisma. Viss vienkārši, bez iespringuma - domov můj." Iespējams, ka ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) vistu_zaglis Vltavu redz citā krāsā. :) | |
|
|