Dr.Iur. Pauls Šīmanis
Eiropeiskā apziņa

Dažādu tautību, dažādu kultūras kopienu netraucēta līdzāspastāvēšana kopīgā valstiskā telpā ir iespējama tikai ar priekšnoteikumu, ka tiek skaidri norobežoti pienākumi, kuri izriet no valstiskās piederības, no vienas, un no tautiskās piederības, no otras puses. Kā allaž šādos gadījumos, nemainot teikuma jēgu, vārdu „pienākumi“ var aizvietot ar vārdu „tiesības“. Tautība nevar pretendēt uz politiskajām saistībām attiecībā pret citu valsti, savukārt valsts nedrīkst piešķirt tiesības atkarībā no savu pilsoņu kulturālajām saistībām.

Par to – izņemot īpašo valstisko fašisma jēdzienu un ebreju jautājuma risinājumu Vācijā – teorētiski vienisprātis ir gan valsts tautas, gan minoritātes. Ja vēl pirms trim četriem gadiem pavīdēja idejas par to, ka minoritātes, atņemot tām pilnas pilsoņtiesības, būtu stiprāk jāpiesaista pie savas vēsturiskās dzimtenes un varbūt pamazām jāpadara par ārzemēs dzīvojošiem dzimtenes piederīgiem, tad šodien šie apustuļi ir pieklusuši. Ir skaidrs, ka neviena valsts nespētu pārciest šādu savas teritorijas pārpludināšanu ar svešas valsts pilsoņiem, kā arī tas, ka neviena minoritāte, kura jau kopš tēvutēvu laikiem vēsturiski laidusi saknes un tapusi savā dzimtajā zemē, nemūžam neatteiksies no tiesībām un pienākumiem pret šo zemi.

Tomēr praksē vēl ne tuvu nav sasniegta skaidra pienākumu norobežošana iepriekšminētajā nozīmē. Tieši no tām valstīm, kas saistītas ar aizsardzības līgumiem, Ženēvā aizvien no jauna bija dzirdams: mēs esam gatavi dot savām minoritātēm visas pieprasītās tiesības, taču vispirms mēs no tām prasām lojalitāti. Un minoritātes atbildēja ar jautājumu: vispirms paskaidrojiet mums, ko jūs saprotat ar lojalitāti. Ja tā ir korekta valsts pilsoņa pienākumu izpilde, atteikšanās no jebkādām valstij naidīgām darbībām – tad, lūdzu, mēs, minoritātes kā veselums esam lojāli. Taču, ja jūs ar to saprotat emocionālu piesaisti valstij vai ikreizējai valdībai, tad mēs kā kopums nevaram sniegt uz to atbildi. Tā ir katra indivīda darīšana, un arī sava pašu tautības, valsts tautas vidū jūs atradīsiet indivīdus gan ar šādu emocionālu piesaisti, gan bez tās.

Pret to loģiski tikpat kā nekas nav iebilstams, un tomēr var saprast, ja valsts pārstāvji atbild: visu cieņu jūsu korektajai lojalitātei, normālos apstākļos jūs to, bez šaubām, apliecināsiet arī ikdienā. Bet kas mums var pateikt, vai šāda lojalitāte, kas nebalstās uz kopīgu emocionālu attieksmi, pastāvēs arī pārbaudījumu dienās, tieši tad, kad tā būs vissvarīgākā? Posta un briesmu laikos. Kara laikos.

Latvijas valsts vadītājs Dr. Ulmanis kādā runā pieminēja „Latvijas nāciju“ un skaidri uzsvēra, ka pie tās viņš pieskaitot visus valsts pilsoņus bez tautības izšķirības. Šajos vienpusīgās nacionāli valstiskās domāšanas laikos tas, bez šaubām, ir nozīmīgi. Būtu ļoti labi paturēt šo terminoloģiju un līdzās tautas garīgajai kopībai nolikt visu valsts pilsoņu kā „nācijas“ likteņkopību. Tāpat kā šodien mēs jau runājam par Latvijas, Igaunijas, Šveices, Austrijas iedzīvotājiem, atbilstoši visatveroši nosaukumi būtu jāatrod arī pārējo Eiropas valstu pilsoņu kopumiem. Tādējādi tiek atdzīvināts kopības jēdziens, kurš draudēja izzust, nacionālismam apdraudot demokrātiju. Tiek arī novērsta zināma emocionāla pretestība, ja no augšsilēzieša vairs neprasa, lai viņš būtu „krietns polis“, bet gan tikai, lai viņš būtu „krietns Polijas iedzīvotājs“. Uz šāda pamata var rasties emocionāla kopība, kura sakņojas mīlestībā pret dzimto zemi un vēsturiskā kopsaderības apziņā.

Tomēr gan valstij, gan minoritātei katrā gadījumā jāazinās, ka šīs kopības izjūtas uzturēšana un kopšana ir tikai viņu rokās. Katra valstiska darbība, kas vērsta pret kādu minoritāti, iedarbības ziņā ir nevis sods par nelojalitāti, bet gan pamudinājums uz nelojalitāti. Jebkura minoritātes piesaiste vēsturiskai dzimtenei, pārsniedzot kultūras jomu, gatavo augsni nacionāli valstiskai neiecietībai.

Ja valsts tauta grib būt droša par savu minoritāšu lojalitāti arī iespējama kara smagajās pārbaudījuma dienās, tad miera laikos jādomā par to, lai dzimto zemi līdzpilsoņiem padarītu par īstām mājām. Ne vien piešķirot tiem dabiskās tiesības brīvi attīstīt savu kultūru, bet arī turoties pretī vilinājumam nodrošināt sev ekonomiskas vai politiskas priekšrocības attiecībā uz citas nacionālās kultūras pārstāvjiem. Ja minoritāte vēlas ar paceltu galvu un tīru sirdsapziņu baudīt pilnīgu līdztiesību savā valstī, tad tai jācenšas stiprināt vairākumtautības drošības izjūtu par minoritātes lojalitāti – ne tikai ar vispārīgiem paziņojumiem, bet arī ar rīcību. Šāda rīcība var būt vienīgi gars, kurā minoritāte audzina savus jauniešus par valsts pilsoņiem.

Neviens par zemu nenovērtēs traģisko situāciju, kurā nonāk minoritātes, kurām jārēķinās ar iespēju, ka sava pienākuma apziņa būs jāpierāda, ejot karā pret paša tautiešiem. Neviens lai nemēģina mazināt nozīmi tai traģikai, kuru mēs, minoritātes, Pasaules kara laikā izjutām gana sāpīgi. Taču, kamēr vēl ir kari, tikmēr minoritātēm, ja vien tās negrasās sagraut valsts jēdzienu kā tādu, arī turpmāk nāksies uzņemties šīs traģikas nastu. Starptautiski minoritāšu atbalstītāji bieži ir domājuši par tto, ka šo traģiku vajadzētu ņemt vērā un kara gadījumā dot minoritātēm kādus atvieglojumus. Mēs šādus centienus esam noraidījuši. Mūsu prasība pēc līdztiesības zaudētu jebkuru svaru, ja būtu saistīta ar nevienlīdzību pienākumos. Jebkuras kopības politiku un gribas virzību nosaka ilgstošs miera stāvoklis, nevis kara haoss. Toties kara laikā jāpārcieš sekas, ko radījušas miera laika vēlmes un solījumi. Taču minoritātes pārstāvi tāda konflikta gadījumā stiprina ne vien apziņa, ka izpildīts pienākums pret valsti, bet arī apziņa, ka politiskā atbildība jānes tikai par savu kopienu, nevis par vēsturisko dzimteni.

Bet, ja valsts un minoritāte patiešām grib vienoties godīgā kopibas izjūtā, tad valstiskajai apziņai un tautiskajai apziņai jāpievieno vēl trešā: eiropeiskā apziņa.

Ja mēs sevi izjūtam ne vien kā vāciešus, poļus, čehus vai latviešus, ne vien kā Vācijas, Austrijas vai Latvijas iedzīvotājus, bet reizē arī kā eiropiešus, tad nācijas saliedēšanas labā jau ir paveikts bezgala daudz. Ciklielāka kļūtu kultūru savstarpējā ieceitība, ja mēs sev teiktu, ka ikviens nacionāls kultūrdarbs Eiropā reizē ir darbs kopīgās eiropeiskās kultūras labā! Cik daudz vieglāka kļūst politiskā sadarbība, ja balstās uz to, ka ikvienas valsts pienākums ir līdzdarboties Eiropas uzturēšanas un stiprināšanas labā, jo Eiropa galu galā ir mūsu visu tēvzeme, kaut arī mēs to nereti neapzināmies. Vakareiropa. Garīgā dzimtene. Eiropeiskā apziņa sniedz ari vislabāko patvērumu kara konfliktā. Uzskatot, ka pretdabiski un neciešami ir tas, ja karo tautietis pret tautieti,, mums jāatzīst arī, ka beigu beigās vispār ir pretdabiski un neciešami, ja cilvēki nonāvē cilvēkus, it īpaši, ja eiropieši iet karā pret eiropiešiem., tādējādi satricinot Vakareiropas nākotni, ko apdraud gan Austrumi, gan Dienvidi. Mūsu laikos kari pasaulē vēl nebeigsies. Tagadne to mums māca pilnīgi skaidri. Darīt galu kariem Eiropā – tāds šodien ir Eiropas tautu un valstsviru uzdevums. Atbalstīt valstsvīrus un tautas šī uzdevuma veikšanā neviens nav ieinteresēts vairāk kā minoritātes.

Nacionālās minoritātes jau likteņa gribas dēļ vien ir krietni eiropieši.

Šīmanis Pauls. Eiropas problēma : rakstu izlase. – Vaga: Rīga, 114.-118. lpp. 1999. ISBN 9984-602-07-9