Paula Šīmaņa atbilde uz Latvijas ģenerālkonsula Berlīnē E.Švēdes publisku paziņojumu, ka Latvijas Bankas kredīti vispirms jāizsniedz tikai etniskajiem latviešiem, jo galvenokārt viņu līdzekļi esot ļāvuši šo banku nodibināt:
Dr.Iur. Pauls Šīmanis
Nacionālā īpašuma pārdale Latvijā(fragmenti)
Kad 1918. gada 18. novembrī Latvija konstituējās kā valsts, tās līdzekļus sastādīja vienīgi priekšteces mantojums, ar ko, protams, nepietieka, lai veidotu valsts budžetu. Tam līdzās pastāvēja visai ievērojams privātīpašums, kura būtisko daļu sastādīja šādi faktori:
1. Laukos:
a) liels bruņniecības kapitāls un nekustamais īpašums – nelatviešu rokās;
b) ļoti bagāti un lieli zemes īpašumi ar milzīgām mežu platībām, kuras veidoja valsts galveno bagātību – nelatviešu rokās;
c) pa daļai turīgi, pa daļai parādos ieslīguši vidēji un sīki zemes īpašumi – latviešu rokās.
2. Pilsētās:
a) lielā mērā izpostīta industrija – nelatviešu rokās;
b) dzīvotspējīga tirdzniecība – nelatviešu rokās;
c) rentes īpašums ar saimniecību uz plašas bāzes – nelatviešu rokās;
d) nekustamais īpašums ar nelieliem parādiem, pa lielai daļai piederošs dažādām biedrībām – nelatviešu rokās;
e) parādos pilnīgi iestidzis nekustamais īpašums – latviešu rokās.
Valstij tolaik bija iespēja izraudzīties tādu ceļu, lai ar visiem līdzekļiem veicinātu pastāvošā īpašuma produktivitāti un tā peļņu izmantotu valsts vajadzībām tādā mērā, kāds liktos nepieciešams.
Tomēr patiesībā tika izraudzīts šāds ceļš:
1a) Valsts konfiscēja visu vācu bruņniecības valstisko īpašumu.
1b) Attiecībā uz lielajiem zemes īpašumiem sākumā tika veikti divi provizoriski pasākumi. Tika ieviests nodoklis par kara ieguvumu, turklāt, tā kā nekāda faktiska ieguvuma nebija, tāds tika sameklēts, krītoties naudas vērtībai pārejā no zelta uz papīra rubli. Nodokli noteica latvieši, un tas attiecās gandrīz vienīgi uz nelatviešiem. Nodokļa lielumu gluži patvaļīgi noteica cilvēki, kuriem nebija nekāda priekšstata par patiesajiem apstākļiem.
Pēc tam nelatviešu muižas tika pakļautas piespiedu pārvaldei. Rezultātā lielas un līdz tam ļoti ienesīgas muižas ne tikai vairs nenesa peļņu, bet arī uzrādīja milzu iztrūkumus, kuri tika izmantoti kā izlīdzinājums solītajai kompensācijai par atsavināto inventāru, tā ka muižu īpašnieki nereti ne vien nesaņēma nekādu kompensāciju, bet viņiem vēl tika izvirzītas milzīgas papildprasības. Reklamācijas nebija iespējams izvirzīt, jo attiecībā uz šiem norēķiniem ar īpašu priekšrakstu tika ieviesti sekvestra noteikumi, kuri sūdzības iesniegšanu ierobežoja uz nedaudzām dienām, tātad padarot to iluzoru. Tiesa pasludināja šo priekšrakstu par spēkā neesošu. Tādējādi radās iespēja, ka atklātos rupji saimniekošanas pārkāpumi, latveišu pārvaldniekiem būtu jāatdod neikumīgie ienākumi un nelatvieši varētu atgūt daļu savas likumīgās peļņas. Tad valdība parlamenta brīvdienu laikā izdeva likumu, kas panāca to, ka sekvestra noteikumi paliek spēkā, nelatviešiem nekas netiek atlīdzināts un latviešu ierēdņiem tiek likumīgi piespriests netaisnīgi iegūtais īpašums.
Šiem pagaidu pasākumiem pievienojās agrārreforma, kuras laikā valsts rokās pārgāja lielie zemes īpašumi un līdz ar tiem arī visi meži, no kuru ekspluatācijas līdz šim būtībā pārtikusi valsts un izveidojušies daudzi ļoti nozīmīgi latviešu īpašumi, kuru izcelsmi daļēji atklājušas dažas tiesu prāvas par liela mēroga afērām. Parlaments, kā zināms, nolēma, ka par šīm grandiozajām atsavināšanām nav jāmaksā nekāda kompensācija.
Likums nodrošina muižas īpašniekam īpašuma atlikumu, rūpniecības uzņēmumus un namus apdzīvotās vietās. Praktiskajā darbībā nelatviešu īpašuma atlikumi lielākoties ir iedalīti tā, ka tie nav dzīvotspējīgi, bet uzņēmumi un nami, pretēji likumam, nelatviešiem vislielākajā mērā ir atņemti. Muižu centri, ļoti ienesīgi rentes īpašumi, uzņēmumi un nami tika atdoti latviešiem. Izņēmums bija nedaudzie latviešu lielgruntnieki, kuriem tika atstāti viņu muižu centri, uzņēmumi un nami un kuriem arī citādi praksē tika izrādīts tik daudz pretīmnākšanas, ka viņu situācija diez vai ir dēvējama par sliktāku nekā pirms agrārreformas.
1c) Kas tikmēr notika ar latviešu vidējo un sīko zemes īpašumu? Vispirms tas tika atbrīvots no parādiem, jo 18. marta likums tos reducēja līdz niecīgai daļai, tas ir, latviešu rokās esošais īpašums palika neskarts, bet parādu saistības pret nelatviešiem tika iesniegtas tiesā. Visbeidzot valsts bez kompensācijas pārņēma savā īpašumā arī nelatviešiem piederošās zemes kredītbankas kopā ar ēkām. Reizē aizsākās agrāra muitas un nodokļu politika, kura zemes īpašniekiem latviešiem piedāvāja vislielākās iespējas. Ar to bija saistīti ievērojami valsts pabalsti un aizdevumi, kurus nesaņēma vienīgi tie nedaudzie vācu mazgruntnieki, kuri pa lielai daļai tika padzīti no saviem likumīgi iegūtajiem zemes gabaliem un kuriem ceļā tika likti visi iedomājamie šķēršļi.
Kamēr latviešu mazgruntnieku īpašumi uzplaukst, daudzi simti vācu zemnieku ir izlikti uz ielas.
2a un b) Pret nelatviešu tirdzniecību un nelatviešu rūpniecību pilsētās vērstie pasākumi acīmredzot jāaplūko kopā. Pirmais ierocis bija iznīcinošais nodoklis par kara ieguvumu, par ko jau runāts iepriekš. Tam pievienojās pa daļai netieša, pa daļai tieša koncesiju sistēma, kas jebkuru darījumu veidu padarīja atkarīgu no atsevišķu ierēdņu labvēlības, tā ka pēdīgi atlika tikai divi ceļi: iesaistīt uzņēmumā latviešus vai ziedot lielas summas, lai panāktu iecerēto – „pa apkārtceļiem“. Viegli saprotams, ka abi ceļi kalpoja vienīgi tam, lai nelatviešu kapitālu nogādātu latviešu kabatās. Taču, kamēr nelatviešu uzņēmējiem un lieltirgotājiem, kuru kapitālu bija novājinājis karš un tā sekas, bez kāda valsts kredīta nācās cīnīties ar milzīgiem šķēršļiem un veltīt visus spēkus tam, lai balstītu Latvijas ekonomiku, ar lieliem valsts kredītiem tika mākslīgi izaudzēta latviska konkurence, kurai ikvienā kritiskā mirklī tika nodrošināti aizvien jauni kredīti.
2c) Nelatviešu rentes īpašumi pirmām kārtām, protams, bija cietuši no krievu vērtību daļas izslēgšanas. Palika vietējie vērtspapīri un bagātīgā iedzīve. Pēc 18. marta likuma šie vērtspapīri zaudēja savu vērtību, galvenokārt par labu latviešiem, kuriem piederēja nekustamais īpašums. Iedzīvei tika klāt, izmantojot rekvizīciju, kas tika laista darbā vienīgi pret nelatviešiem, lielākoties vāciešiem. Gandrīz visas valdības institūcijas Rīgā un provincē iekārtojās rekvizētos dzīvokļos ar rekvizētām mēbelēm. Atdots īpašniekiem ir ārkārtigi maz. Pa daļai šī manta vēl tagad atrodas valdības rokās, pa daļai latviešu privātīpašumā. Kā kompensācija par labiekārtotu piecistabu dzīvokli tiek piedāvāti 2000-3000 rubļu. Turklāt runas šeit ir par pēdējo, kas ģimenēm pieder. Cilvēki, kuri kā pansiju īpašnieki pelnīja iztiku, izīrējot istabas, tagad bez kādiem ienākumiem izlikti uz ielas. Taču arī gluži nenozīmīga iedzīve no nelatviešu rokām ir pārgājusi valsts īpašumā. Sudraba piederumus un citus dārgmetālus, ko bija konfiscējuši boļševiki, ir atsavinājusi valsts. Mantas atdošana īpašniekiem tika saistīta ar tik daudziem birokrātiskiem šķēršļiem un tai noteikts tik īss laiks, ka liela daļa palika valsts rokās.
1d) Vācu nekustamais īpašums no 18. marta likuma ieguva būtiski mazāk priekšrocību nekā latviešiem piederošais. Turklāt šis īpašums gandrīz vienmēr bija pēdējais, kas vācietim vēl atlicis no kādreizējās pārticības, jo nule aprakstītajā veidā viņam bija atņemts viss pārējais, bet kredīts netika piešķirts. Tāpēc visnelabvēlīgākos apstākļos liela tiesa vācu iedzīves tika pārdota visai neizdevīgi un pārgāja pa daļai latviešu, pa daļai citu, veiksmīgākā situācijā esošu minoritāšu rokās. Īpaša tēma ir vācu biedrību īpašums, kura stāvoklis kļūst jo dienas, jo nedrošāks. Pietiek atcerēties tikai pilnīgi nepamatoto Hipotēku biedrības un vairāku provinces klubu atsavināšanu un nedzirdēto projektu par Strēlnieku dārza atņemšanu, lai saprastu, ka mēs, nelatviskie Latvijas iedzīvotāji, šai sevišķās likumdošanas ērā baudām putna brīvību.
Vēl pieskaitīsim to, ka rigorozo valsts valodas prasību dēļ arvien vairāk grūtību ir brīvo profesiju pārstāvjiem, ka to pašu iemeslu dēļ bez darba un maizes palikuši neskaitāmi valsts un municipālie ierēdņi; tad ir viegli secināt, no kā valsts šajos piecos gados guvusi vairāk labuma – no latviešiem vai no vāciešiem.
Latvijas vāciskā iedzīvotāju daļa šajos gados noteikti zaudējusi 90 procentus sava kopējā īpašuma. Tikmēr izveidojušies milzīgi latviešu īpašumi, bijušie un esošie latviešu ierēdņi pērk sev mājas un muižas, latviešu uzņēmumi aug kā sēnes pēc lietus. No šiem 90 procentiem vāciešu zaudējumu valsts ir pārtikusi un pa lielai daļai pārtiek vēl šodien. No šiem 90 procentiem ir izveidojies jaunais latviešu privātkapitāls. Kāda tiesa no tā tikusi valstij, kāda privātkapitālam – to grūti aprēķināt. Taču skaidrs ir tas, ka arī pēdējā vairākkārt pārsniedz to pieticīgo miljonu skaitu, kas tieši no latviešu rokas ieguldīts Latvijas bankā.
Šīmanis Pauls. Eiropas problēma : rakstu izlase. – Vaga: Rīga, 131.-137. lpp. 1999. ISBN 9984-602-07-9