Dr.Iur. Pauls Šīmanis
Baltijas vāci un Latvijas valsts

Latvijas valsts dibināšana pirms desmit gadiem atrada Baltijas vācus pilnīgi nesagatavotus. Šī doma bija viņiem galīgi sveša. Pirmās krievu revolūcijas laikā bija gan minēti zināmi neatkarības centieni, bet to, kā likās, neņēma nopietni arī pati latvju tauta, kuras pamatprasības mums likās būt vietējās pārvaldes demokratizēšana un agrārreforma. Šai nesaskaņā starp vāciem un latvjiem, attiecībā uz savas dzimtenes politikas ideoloģiju meklējams cēlonis tām grūtībām, kādas pirmajos attīstības gados stājās ceļā kopējai Latvijas valsts domai un labu attiecību ievadīšanai starp abām savstarpēji atkarīgām ciltīm. Latvji un vāci, taisni tādēļ, ka viņu inteliģences bija viena otrai svešas, bija nodzīvojuši viens otram līdzās, viens otru nepazīdami. Būtu veltīgi vēl tagad uzstādīt jautājumus, kas vainīgs pie šī apstākļa, lai gan to lietas saprašanas labā nevar atstāt neminētu.

Latvju inteliģence pēdējos četrdesmit gados, veikdama savā tautā kultūras darbu, kurš svešam skatam nemaz nav pārredzams, bija parādijusi apbrīnojamu spēku. Politiski tā bija pieslējusies dažādajām kreisajām krievu partijām, no kurām tā bieži pārņēma domāšanas veidu. Šajās aprindās ir cēlusies arī radikālā svešo tautību kustība Krievijā, kura pie saviem pēdējiem secinājumiem gan nonāca tikai pa kara laiku un kara beigās, ierosinādama liela vēriena nacionāli organizatorisku darbu.

Baltieši līdz karam bija rēķinājušies ar Baltijas valstu piederību pie Krievijas kā ar neapgāžamu faktu, kuru mēģināt grozīt būtu neprātība. Pasaules karš, kurš ar savām vācu vajāšanām vispirms radīja stipru iekšēju novēršanos no krievu režīma, savā tālākā attīstībā atnesa vācu okupāciju un līdz ar to ilūziju par vācu virsvaldības nodibināšanos pie Baltijas jūras. Šai ilūzijai vajadzēja atstāt jo stiprāku iespaidu tādēļ, ka līdz ar viņu gluži nedomājot un necerot radās iespēja, izstājoties no Austrumu kultūras apjoma, kopā ar latvju līdziedzīvotājiem ieiet abām tautām piemērotākā Rietumeiropas kultūras apjomā. Šī ilūzija tomēr vēl nebūt nebija paguvusi noskaidrot sev visas iekšpolitikas un ārpolitikas grūtības, kādas to sagaidīja.

Tad nāca vācu sabrukums, un visas ar vācu uzvaru saistītās cerības izgaisa. Baltijas vācu politiskā ideoloģija bija zaudējusi katru pamatu. Šis apstāklis radīja bažas jo vairāk tādēļ, ka līdz šim tikai maza daļa Baltijas vācu vispār bija nodarbojusies ar poitiku, un tā tagad pazaudēja savu vadāmo uzticību, lai gan cita nekāda vadība tūliņ vietā neradās. Gan kāda maza Baltijas vācu grupa tā sauktās "progresa partijas" robežās pilnīgā pretrunā ar pārējiem tautas brāļiem uzstājās par vācietības piesliešanos Latvijas valsts domai. Šai kustībai tomēr nevarēja būt panākumu. Vispirms tādēļ, ka grūtos brīžos balti gluži iekšķīgi ir pieejami tikai aicinājumam uz vienprātību un apvienošanos, bet ne aicinājumam uz skaldīšanos, bet par visām lietām arī tādēļ, ka šī kustība neprata Latvijas valsts domu Baltijas vācietībai darīt pieejamu, bet operēja ar kaila oportūnisma un sentimentālas saprašanās gribas pierādijumiem, kuriem tādā acumirklī, kad valsts dibināšanu uzskatīja kā vācu sakaušanas un sabiedroto varmācības sekas, protams, nebija vietas.

Šis apjukums uz vācietību atstātu vēl negatīvāku iespaidu, ja līdz ar to nenāktu lielinieku iebrukums un šausmu valdība, kas viņiem uzstādīja gluži tiešus, pozitīvus uzdevumus, kuri bija izšķirami ne ar politiskām doktrīnām, bet ar darbiem. Baltijas landesvērs, kas visu aprindu un kārtu vācus sapulcēja zem saviem karogiem, pazina tikai vienu domu, atsvabināt dzimteni no asiņainā varmākas un ievest atkal kārtību. Sajūtu, ka neviena acumirkļa nevar vilcināties, bet ka jāglābj ir smagi apdraudētie tautas brāļi un līdziedzīvotāji, bija valdošā sajūta visā karavīru pulkā un katrā no viņu piederīgiem. Ar šo dedzīgo nepacietību, ar šo traukšanos ātrāk gūt panākumus arī pirmām kārtām izskaidrojams vienas Liepājas vācu zemessargu daļas pučs pret Ulmaņa kabinetu, kas noveda pie Niedras valdības dibināšanas, kurā vācietība nodrošināja sev noteicošo iespaidu. Šim pučam pār visām lietām bija jāpanāk tūlītējā uzbrukuma uzsākšana Rīgai. Un tikai nedaudz vairāk kā pēc viena mēneša landesvērs kopā ar brīvprātīgiem latvju bataljoniem, Līvena daļu un valsts vācu formācijām bija panācis savu. Rīga bija atsvabināta, sarkanie bēga. Kādi bija tie iemesli, kuru dēļ šis uzbrukums tālāk tika virzīts uz Cēsīm, varēs noskaidrot tikai vēsturnieks. Katrā gadījumā šis eksperiments noveda pie sadursmes ar no ziemeļiem nākošajām latvju-igauņu daļām, pie Liepājā gāztās Ulmaņa valdības uzvarošās ierašanās Rīgā un pie landesvēra atkāpšanās.

Šis bija tas acumirklis, kad jaunā vadība jutās diezgan stipra un aicināta nostāties Baltijas vācietības priekšgalā, lai celtu tai priekšā jaunu, Latvijas valsts domu pilnīgi pieņemošu ideoloģiju. Šī vadība bija tā, kas panāca, ka landesvērā apvienotā vācu jaunatne, nepalika Kurzemē, naidu auklēdama, bet atbildības sajūtā par dzimteni likās ieskaitīties Latvijas armijā un ne mazā mērā sekmēja Latgales atbrīvošanu no sarkanā jūga. Šī vadība bija tā, kura nāca ar atziņu, ka Latvijas valsts doma ne tikai latvjiem, bet arī Latvijas vāciem nes piepildīšanos. Piepildīšanos tādā nozīmē, ka dara iespējamu atsvabināšanos no Austrumu kultūras apjoma un piesliešanos Viduseiropai. Tā nāca ar uzdevumu uzturēt dzimteni eiropeiskā garā, ar pārliecību, ka tāds uzdevums jau aiz saimnieciskiem iemesliem nav atrisināms, ja mūsu dzimtene top par sastāvdaļu kādā no runā esošām lielām valstīm, bet gan vienīgi tad, ja tā kā patstāvīga valsts uzņemas vienojoša tilta lomu, kāds tai pēc viņas ģeogrāfiskā stāvokļa piekrīt. Tikai pēc tam, kad šī atziņa bija iegūta, tā varēja izpausties vācu jaundibināto partiju deleģēšanā uz līdzdarbību Latvijas Tautas Padomē. Šo jauno partiju izvēlētā padome, kura neapšaubāmi uzskatāma kā Latvijas vācietības politiskais orgāns, ir savā deklarācijā izteikusies par ilgstošu, neatkarīgu Latvijas valsti. Un ka šī atziņa tikai lēnām un ar grūtībām ir nobriedusi, neapšaubāmi liecina, ka tā ir godīga un īsta. Tie Latvijas vāci, kuri vadoņu jaunajai ideoloģijai vēl nespēja sekot, pievienojās dēku meklētāja Bermonta pasākumam un tikai pēc smagiem pārbaudījumiem atzina savu politisko iedomu nepareizību.

No tā laika Baltijas vāci ir godīgi līdzdarbojušies savas valsts uzbūvē. Šis darbs, protams, ne ik reizes ir varējis norisināties bez konfliktiem. Agrārreforma smagi iespaidoja šo uzdevumu. Jo ar šo vienu likumdošanas aktu tika atņemti visi vācu īpašumi, kuri pilsētās, rūpniecībai sabrūkot, jau bija iznīcināti. Līdz ar to bija atrauti nepieciešamie palīga līdzekļi kultūras darbam un sociālai aizgādībai, kura bija nepieciešama nedzirdēti plašām vācietības aprindām. Attiecībā uz mūsu nostāšanos pret Latvijas valsts domu, ari šis notikums nekā nav varējis grozīt. Lieta šajā gadījumā grozās ap dažādām tiesiskām uztverēm. Kamēr vāci agrārā likumdošanā redz tieši pret mazākuma tautībām vērstu paņēmienu,, latvju vairākums aizstāv to viedokli, ka tā ir tīri sociāla pārgrozība, kura neaizskar minoritāšu tiesības. Vācu mēģinājumiem nodot šī jautājuma tiesisko izšķiršanu starptautiskam forumam, nav bijis panākumu.

Kas vāciem lielā mērā ir atvieglojis iejušanos Latvijas valsts domā, ir tas apstāklis, ka Latvija pretēji lielākai daļai jauno nacionāli valstisko dibinājumu ir nākusi pretim mazākuma tautību īpatnējās kultūras attīstības vajadzībai, jau 1919. gada decembrī izdodama likumu par mazākuma tautību skolām, kas mums deva iespēju pašiem dibināt un izveidot savas izglītības lietas. Patlaban mums ir mazākuma tautību skolu autonomija, kurai tiesiskās kultūras autonomijas izbūvē gan ir tikai organizatoriska nozīme, bet ar laiku arī tā, bez šaubām, tiks izvesta. Atttiecībā uz skolu autonomijas izvešanu dzīvē pirmos gadus ir bijušas dažādas nesaskanas. Patlaban mēs to visu varam uzskatīt par pārspētu. Mums ir vairāk nekā 100 vācu skolas vācu pārvaldē, un likumdošanss ceļā ir atzīta vācu privātās augstskolas dibināšana.

Tādā kārtā vācu frakcijai arvien vairāk atraisās rokas un rodas iespēja ne tikai iestāties par šaurākām savas tautības interesēm, bet arī netraucēti nodoties lielajiem uzdevumiem, kurus tā uzstāda vispārības interesēs, mūsu valsts interesēs. Kā tas tika sasniegts, ka patlaban latvji un vāci roku rokā darbojas savas valsts labklājības labā, nav tiešām viens no mazākiem panākumiem, uz kuriem Latvija var atskatīties savā desmit gadu jubilejā.

Šīmanis Pauls. Eiropas problēma : rakstu izlase. – Vaga: Rīga, 138.-143. lpp. 1999. ISBN 9984-602-07-9

UPD:
Secināju, ka noteikti vēl jāieliek ko no Šīmaņa, jo redzu, ka līdztautiešiem (tāpat kā man pašam) nav ne mazākās nojausmas par starpkaru perioda sabiedrību un nacionālajām attiecībām.