Dr.Iur. Pauls Šīmanis
Šeit un tur.

Sliktākais jau nav tas, ka mums patlaban ir valdība, kas pret mums noskaņota naidīgi. Valdības nāk un iet. Sliktāk ir tas, ka šai valdībai ir iespēja musu kultūras dzīvei - un reizē valsts kultūras dzīvei - cirst brūces, kuras būs grūti sadziedēt un kuras noteikti atstās rētas uz ilgu laiku. Vissliktākais ir, ka šie cīņu laiki starp "šejieniešiem un turieniešiem", starp baltiešiem un latviešiem ir radījuši neuzticības mūri, kurš pārredzamā nākotnē padara vienotu gaitu gandrīz neiespējamu. Visplašākajās Latvijas baltiešu aprindās vairs nav ticības latviešu labajai gribai uzturēt valstī mieru un tāpēc nav vairs arī ticības saprašanās iespējai. Valda iekšēja pārliecība, ka vairākumtautu pilda vienīgi nihilistiska vēlme atņemt mums vispēdējo kolektīvo un personisko īpašumu, apspiest mūsu kutūras dzīvi un salīgt ar mums mieru tikai tad, kad būsim palikuši gluži pliki un nabagi - ne vien materiālā, bet ari garīgā ziņā.

Šādas pārliecības rezultātā ļoti plašas baltiešu iedzīvotāju aprindas no baltiešu vadības sagaida, ka tā atteiksies no līdzšinējiem centieniem panākt sadarbību, nostāsies atklātās un ilgstošās kaujas pozīcijās un it kā izstāsies no valsts kopējās dzīves, lai, stiprinot nacionālo pretošanās spēku ar pastāvīgām kaujas parolēm, gaidītu citādus laikus.

Sekot šādiem strāvojumiem pašai savu aprindu ietvaros baltiešu vadība nespēj. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka no mūsu vēstures pārņemtā politiskā ideoloģija mums uzliek atbildības izjūtas pienākumu - ne tikai pret musu šauro loku, bet arī pret mūsu dzimtenes kopējo likteni. Nebūs citādu laiku, ko mēs varētu sagaidīt, ja paši nedarbosimies līdzi un aktīvi, mērķtiecīgi nestrādāsim. Sauklis "jo sliktāk, jo labāk", uz kuru galu galā virzās tikko ieskicētais strāvojums, pie "citādiem laikiem" var novest vienīgi tādā nozīmē, ka mūsu valsts tiks galīgi izdzēsta no Vakareiropas kultūras loka, un tādējādi reizē ar musu dzīves uzdevumu tiktu iznīcinātas arī mūsu tiesības dzīvot.

Mēs nevaram neredzēt, ka mūsu tagadējā valdība un aiz tās stāvošās aprindas ar savu valsts vienotības sašķelšanas politiku, iznīcinot līdztiesības izjūtu saimnieciskā, politiskā un kultūras jomā, par spīti visam antikomunistiskajam kursam virzās tieši uz šādu galu. Smagās saimnieciskās krīzes laiks, kas ļoti bargi pārbauda visu iedzīvotāju izturību sociālā, saimnieciskā, politiskā un vispārcilvēciskā ziņā, vairs nespēj izturēt šādu valstiskās izjūtas noslogojumu.

Bet vai tad tiešām ir pareizi tas, ka aiz šībrīža režīma stāvošās aprindas būs vienīgās noteicējas, turklāt uz visiem laikiem? Vai Latvijā absolūti un uz mūžu valda Akurateru, Breikšu un Ķēniņu gars, "Pēdējā Brīdī" gars? Vai mēs tiešām esam izņēmums, kam darīšana ar vairākumtautu, kurai galīgi nepieņemami jebkādi nacionālā miera un nacionālo tiesību jautājumi?

Tomēr neaizmirsīsim, ka šī pati tauta laikos, kuros vēl spēcīgi valdīja pagātnes aizvainojums, saviem citas tautības līdzpilsoņiem vismaz kultūras jomā piešķīra vairāk nacionālo tiesību nekā lielākā daļa citu Eiropas vairākumtautu. Un tai atbilstoši arī bija nacionālās minoritātes, kuras valstiskās apziņas un godīga līdzdarba vēlmes ziņā pārspēja lielāko daļu Eiropas mazākumtautību.

Šodien mēs esam liecinieki slimības izpausmei latviešu tautā. Taču - tādas slimības izpausei, kura nekādā ziņā nav pārņēmusi tikai latviešu tautu, bet gan šodien plosās vairuma Eiropas tautu dvēselē. Tā ir agresīvā nacionālisma slimība, kura, vienpusīgi pārspīlējot vienu vienīgu domu, padara aklu pret visiem objektīvo tiesību signāliem un pret briesmām, ar kādām šī vienpusība draud pašu kopumam. Nav apšaubāms, ka šī vienpusība mūsu šaurajos apstākļos izpaužas sevišķi sīkumaini un neglīti vai ari ir sevišķi bīstama sabiedrības drošībai. Un tāpēc mēs nevaram ticēt, ka šīs briesmas, kuras ar katru mūsu saimnieciskās dzīves sabrukuma dienu kļūst taustāmākas un skaidrāk saredzamas, neatskārstu arī saprotoši latvieši. jautājums, manuprāt, ir tikai viens - vai šī atskārsme radīsies laikus vai jau par vēlu.

Neviens nevarēs apstrīdēt to, ka dziļais sarūgtinājums, kurš pārņēmis mūsu tautiešus, nav vismaz subjektīvi pamatots. Tomēr mēs nevaram un nedrīkstam neredzēt, ka arī aiz latviešu nacionālistu aizvainojuma stāv subjektīvi pamatoti tiesiskas un socioloģiskas dabas priekšstati. Šīs viena otrai pretīmstāvošās jūtas varēs pārkausēt savstarpējā sapratnē tikai tad, ja tās tiks pārveidotas lietišķās diskusijās, kuras balstītas uz mierīgām, saprātīgām pārdomām.
Un tieši šeit man jāizsaka mans pirmais, ļoti nopietnais pārmetums.

Es neļaunojos uz latviešu nacionālistiem, ka spriedumos par tiesiskiem un faktu jautājumiem viņiem ir cits viedoklis nekā man. Mans viedoklis arī ir citāds nekā vācu nacionālistiem. Bet latviešu nacionālistiem es ņemu ļaunā to, ka viņi vispār nav gatavi lietišķai diskusijai. Ka avīzēs, parlamenta runās un privātsarunās mēs allaž dzirdam tikai tukšas frāzes a la Akuraters, novadējušos saukļus, pusgadsimtu vecus, tukšas čaulas, kurās nav nekādu nopietnu domu.

Un man jāizsaka otrs ļoti nopietns pārmetums.

No privātsarunām, no sīkiem izklāstiem un no mājieniem mēs zinām, ka ļoti daudzi latvieši nekādā ziņā nesimpatizē šībrīža režīma iecienītajai valsts kā vienotības domas sašķelšanai un ka viņi ļoti labi apzinās, cik šāda politika bīstama. Kāpēc šādu balsi mēs itin nekad nedzirdam atklātībā? Kāpēc neviena avīze nekad nepievērš ne mazāko uzmanību šim latviešu sabiedrībā neapšaubāmi pastāvošam strāvojumam? Kāpēc neviens latvietis kādā parlamenta runā, sapulcē, lekcijā nekad atklāti neiestājas par nacionālo mieru? Pilsoniskā daļa, kas taču ir ieinteresēta pilsoniskās dzīves uzturēšanā, klusē. Sociāldemokrāti, kuru programma taču balstās uz nacionālām tiesībām, klusē. Vai biedē atstātās pēdas? Arvedu Bergu, kuram strīdā par Doma baznīcu bija objektīvs tiesisks viedoklis, latviešu sabiedrība diskreditēja tik gauži, ka pirms vēlēšanām Bergu vairs nespēja glābt pat viņa Kanosa.

Bet vai viņš nebūtu sasniedzis vairāk, vai nebūtu tomēr sapulcējis ap sevi pietiekamu vēlētāju skaitu, ja nebūtu "gājis uz Kanosu", ja, pilnīgi izmantojot savas personības iespējas, līdz pēdējam brīdim būtu aizstāvējis to, kas taču bija viņa pārleicība?

Sabiedrības terors ir biedējoši spēcīgs. Taču pie saprašanās mēs nenonāksim nekad, ja tiem, kuri jūtas aicināti vadīt, gan šeit, gan tur nebūs drosmes atbrīvoties no masu noskaņojuma spiediena.

Pa daļai lietišķuma trūkums, pa daļai pilsoniskas drosmes trūkums ir tas, kas attaisno pesimismu, kuru mums šodien neizbēgami iedveš latviešu politikas šībrīža kurss.

- - - - - - - -
Šīmanis Pauls. Eiropas problēma : rakstu izlase. – Vaga: Rīga, 144.-148. lpp. 1999. ISBN 9984-602-07-9

P.S.
Tālāk minētajā rakstu krājumā sekoja LR izglītības ministra Ata Ķēniņa atbildes raksts šai "Rigasche Rundschau" publikācijai - "Latvieši un vācieši". Satura ziņā nekā interesanta - tipisks latviskais manifests, kādu pārpilna publicistika latviešu valodā, un kas saturiski pēdējos 100 gadus izmaiņas piedzīvo maz. Vienīgais interesantais moments ir konsekventā uzruna "dakteris P.Šīmanis" - šķiet, izglītības ministrs nezināja (un ātrumā nepārbaudīja), ka Dr. pirms vārda nenozīmē vis "dakteris" (ārsts), bet gan zinātņu doktora grādu (Šīmaņa gadījumā - jurisprudencē). :)