"Ar viņu varēja runāt vecajā rīdzinieku žargonā – sākt teikumu vāciski, turpināt latviski un pabeigt krieviski". – Nezināju, ka bijis tāds slengs.

Via: Dialogā ar vēsturi. Pētera Krupņikova dzīvesstāsts. / Guntas Strautmanes teksts pēc Dagmāras Beitneres audiointervijām. - Zinātne: Rīga, 2015., 242. lpp.

Ulmaņa laikā un arī pirms tā attieksme pret vāciešiem, vāc muižniecības un mācītāju lomu senatnē, pagājušos gadsimtos, bija naidīga, pat ļoti naidīga. Cilvēki, kas tolaik mācījās latviešu skolās, man ir stāstījuši: skolā tika mācīts, ka īstā kultūra latviešiem veidojusies uz tautas kultūras pamatiem, bet vācieši nekādu kultūru te nav atnesuši. (..) Protams, bija kunga rija, taču sliktāka par muižkunga riju bija vecsaimnieka rija, jo vecsaimniekam vajadzēja izmaksāt zemi, ko viņš bija iepircis, un viņam nācās smagi ekspluatēt sevi un ekspluatēt kalpu. Tāpēc kalps labāk mēģināja tikt strādāt pie barona, ne pie latviešu vecsaimnieka.

Via: Dialogā ar vēsturi. Pētera Krupņikova dzīvesstāsts. / Guntas Strautmanes teksts pēc Dagmāras Beitneres audiointervijām. - Zinātne: Rīga, 2015., 155.-156. lpp.

Pirmajā laikā pēc Ulmaņa apvērsuma Universitātē vēl tika ļauts turpināt lasīt lekcijas arī vācu un krievu valodā, bet vēlāk pārgāja tikai uz latviešu valodu, un tad šis Eiropas gars sāka pamazām aiziet. Par to var pārliecināties, piemēram, salīdzinot Latvijas Universitātes zinātniskos rakstus 1920. gados un 1930. gadu pirmajā pusē, un tad Ulmaņa laikā. (..)
Visupirms man dūrās acīs labi nojaušama ūdensšķirtne starp krieviem un latviešiem. Viņi nebija naidīgi, taču attiecības bija ļoti formālas. Kad pienāca atpūtas brīdis, viņi sasēda atsevišķi. Es gāju gan pie vieniem, gan pie otriem. Krievi lamāja Latviju no panckām ārā. Slēdz krievu skolas, atver latviešu skolas, bērniem jāmācās latviski, galu galā viņi krieviski neprot pat lasīt un arī latviešu valodu īsti neiemācās, jo mājās sarunājas krieviski. Pa četriem gadiem skolā neiemācās ne šo, ne to. Un vēl - krievi ir spiesti savus vietvārdus pārdēvēt latviešu nosaukumos. Piemēram, Jelovka tagad saucas Eglaine!
Tajā laikā gaiss bija jau ļoti smags varēja just, ka drīz sāksies karš. un es šiem Latgales krieviem jautāju: "Jūs te gribat Krieviju?" - Ko?! Kolhozu Krieviju? Ej ratā!" (..) "Ko tad jūs galu galā gribat?" - "Nu, Latviju!" - "Bet Latviju nupat paši nolamājāt!" - "Latvija mums zemi iedeva, tā ir mana zeme. Gribēšu - aršu. Negribēšu - nearšu. Gribēšu - aizsiešu uz pilsētu. Negribēšu - palikšu uz vietas. Es esmu savas zemes saimnieks!" Tajā skanēja liela pašapziņa, lepnums. Un šodien es domāju, ka tas ir liels integrācijas panākums, ja cilvēks vismaz ekonomiski ir par šo zemi. (..)
1939. gadā sākās vācbaltiešu izbraukšana. (..) Viņus aizveda uz Gotenhāfenu - līdz tam šī pilsēta bija saukusies Gdiņa. Tur vācbaltieši izgāja rasu bioloģisko pārbaudi. Izrādījās, ka no simt iespējamiem vāciskuma punktiem Latvijas vāciešiem ir sešdesmit pieci. Tātad trīsdesmit pieci punkti ir citas tautas, proti, latviešu, asiņu piejaukums. (..) Latvijas politiskai policijai deva rīkojumu apmeklēt visus vāciešus, kuri nav reģistrējušies izbraukšanai, un mudināt viņus tomēr to darīt. Tātad viņus terorizēja gan paši vācieši, gan arī no latviešu puses. (..)
Aizbraukšanu veicināja arī Ulmaņa politika attiecībā uz vācbaltu minoritāti. Aptuveni 1935. gadā vāciešiem atņēma ģildes, kas līdz tam bija viņu ziņā. (..) Un ne tikai tās, arī daudz ko citu.Uz vācu firmām tika norīkoti latviešu ierēdņi. (..) kaut kādi Krūmiņi un tamlīdzīgi bija atsūtīti uz viņu firmu, faktiski neko nedarīja, toties saņēma pamatīgu algu. Ierēdņos no vācbaltiešu vidus neņēma. (..) bija tāda sajūta, ka mums žņaudz kaklu: mūs izkonkurē saimnieciski - ar valstiskām metodēm. Arī agrāko iespēju - kļūt par ierēdņiem vai virsniekiem - vairs nebija. Kur likties? Es klausījos un domāju - nu, žīdu stāvoklis. Aptuveni 1938. gadā viens no vācu novadniecības vadītājiem atzina - vai nu Vācijas valstij jānāk šurp, vai mums jādodas uz Vāciju, jo izredžu te uz vietas mums vairs nav. (..)
Pēc 15. decembra, kad vācieši aizbrauca, sākās uzvārdu un vācu firmu nosaukumu latviskošana. Visu vācisko centās iznīdēt. Uzņēmumam pasaulē varēja būt diez cik stabila slava, bet vācisko nosaukumu tas nedrīkstēja paturēt. Latvietim, kurš pārņēma atņemto vācu uzņēmumu, jādod tams savs uzvārds vai jānosauc kā citādi. Kad mācītājs Grass Liepājā vācu draudzē noturēja dievkalpojumu vācu valodā, konsistorijā un valdībā sacēlās liels uztraukums un viņam aizliedza turpmāk to darīt. (..) Šis jautājums nav pētīts, jo padomju laikā tas, protams, nevienu neinteresēja un, šķiet, neinteresē arī tagad.

Via: Dialogā ar vēsturi. Pētera Krupņikova dzīvesstāsts. / Guntas Strautmanes teksts pēc Dagmāras Beitneres audiointervijām. - Zinātne: Rīga, 2015. 80., 83.-86. lpp.

Vakar TV3 programmā pamanīju svarīgu vēsti: 21:00 "Sezonas beigas! Precos ar svešinieku." Runa ir par tautā populāru TV šovu, kur absolūti nepazīstami cilvēki tā uz skaitli 3 apprecas un tad sāk iepazīties. Spriežot pēc tā, ka ne Levits, ne Vanags ne citi tautas tikumības un tradīciju sargātāji un kopēji ne pušplestu vārdu nav to pieminējuši, kungi skatās un atzīst šādu attiecību modeli par normu, tb visnotaļ atbilstošu "dabiskās ģimenes" modelim. Acīmredzot šāds TV demonstrētais laulības svētuma un ģimenes kā sabiedrības vērtību mēra modelis ir tik dabisks, ka pat Sedlenieks to nav pieminējis savā esejā ( https://sedlenieks.wordpress.com/2015/03/05/par-dabisko-gimeni/ ).

Ivara Drulles zīmējums.

Apzinīgais pilsoni, ja izdzirdi, ka kādi bedres racēji vai kastu krāvēji savstarpējā sarunā lieto izteicienus, kādi nav sastopami Blaumaņa un Plūdoņa daiļradē - ziņo! :)

Valsts valodas centrs ir saņēmis vairākus iesniegumus par to, ka darbavietās, kur amata un profesionālos pienākumus darbinieki veic citu personu klātbūtnē, piemēram, veikalos, sabiedriskajā transportā, birojos vai iestādēs, savstarpējā saziņā darbinieki izmanto svešvalodu, visbiežāk – krievu valodu. Vienlaikus ir saņemti jautājumi par to, kāpēc amatpersonas plašsaziņas līdzekļos intervijas sniedz svešvalodās.



Viens no Valsts valodas likuma mērķiem ir latviešu valodas saglabāšana, aizsardzība un attīstība. Vienlaikus Valsts valodas likums noteic, ka likums neattiecas uz valodu lietošanu Latvijas iedzīvotāju neoficiālajā saziņā. Tā kā darbinieku savstarpējā saziņa svešvalodā ir dzirdama citiem pasažieriem, veikalu, biroju, iestāžu apmeklētājiem, nevar uzskatīt, ka šī ir neoficiālā saziņa. Līdz ar to nav pieļaujams, ka darbinieki, veicot amata un profesionālos pienākumus, savā starpā sarunājas svešvalodā.

Via: http://www.vvc.gov.lv/advantagecms/LV/aktualitates/index.html

Pamanīju nu jau ne svaigu ziņu, ka Saeima izskatīšanai komisijās nodevusi likuma grozījumus, kas paredz noteikt par brīvdienu 7. janvāri, kad Ziemassvētkus svin pareizticīgie un vecticībnieki. Gan jau, ka noraidīs, kā līdz šim.

Vienīgā doma, kas iešāvās prātā: kārtīgs latvietis ar prieku atteiksies no apmaksātām brīvdienām (un ignorēs to, ka pietiekami liela daļa latviešu, it sevišķi Vidzemē, jau vairākus gadsimtus tradicionāli ir pareizticīgie - Jersikas valdnieki kapā rotē), ja ar to kā var ieriebt "krieviem".

Tikai niekojoties ar tulkošanu no krievu valodas, pamazām sāku apjēgt, cik daudz t.s. rusicismu ir latviešu valodā, kurus pierasts lietot ikdienā kā gluži dabiskus, taču principā tie ir burtiski pārnesumi. Nu piemēram, "это день совпался, как раз, с воскресеньем", ko bez problēmām gribas latviskot kā "šī diena, kā reizi, iekrita svētdienā". Nebūtu te tulkojies, tas "kā reizi" šķistu latviskāks par latvisku, un tā sargāšanai varētu pat latvisko tradīciju garā kādu ušīti uz Šķēdes kāpām vai Bikernieku mežu aizvest. Un šādu piemēru ir leģions, vai katrā otrajā teikumā. No vienas puses viegli tulkot aš burtiski, saglabājot pat teikuma uzbūvi, taču tik un tā māc aizdomas, ka latviešu valodas mūsdienu versijas iedibinātājs un redaktors fon Mülenbach's pār mākoņa maliņu ļoti pārmetoši noraudzītos. Un ja vēl paņem visus ģermānismus, ar ko tā valoda pilna... Šķiet, ka valodniekiem vieglāk būs tai senākajā indoeiropiešu valodā atrast nedaudzos oriģinālos vārdus, nekā atsijāt visvisādus aizguvumus un to formas.

Tēmai savulaik jau pieskāros, taču nu interesanti palasīt nevis manus intuitīvos amatiera spriedelējumus, bet gan krietni graduētāka autora pētījumu. Runa ir par Dr.hist. Lipšas Inetas monogrāfiju "Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939." (Zinātne: Rīga, 2014., 622 lpp. ISBN 978-9984-879-65-9), kur izrakstīju šo to no 151.-156. lpp.; 360.-365. lpp., 392.-399. lpp. un 541.-549. lpp.

Laukos jaunie cilvēki iepazinās siena vākšanas, kartupeļu lasīšanas, rudzu un vasarāju kulšanas talkās, kurās "puiši un meitas dabūja pa īstam izmeņģēties salmu gubenī" un tuvināšanos turpināja, "ejot meitās". (..) Rakstnieks Aleksandrs Grīns 1925. gadā "meitās iešanu" devēja "par to tradicionelo mūsu tēvu un sentēvu ieražu, kura uz laukiem ir modē vēl tagad". (..)

( tālāk )

Iekš drauģeļiem.lv pamanīju, ka berklavmīta radīšanas ietvaros notiks "Eduarda Berklava 100. dzimšanas dienai veltīts pasākums un izstādes atklāšana. Latvijas Kara muzejā 2014.gada 12. jūnijā plkst. 18.00 Ieeja bez maksas". Uzreiz atminējos Dr.hist. Gata Krūmiņa lekcijā atsaukšanos uz 50. gadu nacionālkomunistiem kā aplam pozitīvu parādību. Tā kā šādu viedokli esmu manījis aplem bieži (bet tā kritiku nekad), izgāju uzpīpēt un pafunktierēt.
Savulaik, mazliet pataujājot vecāko paaudzi "kas jums īsti krievu laikos nepatika?", bez tīri sadzīviskiem sīkumiem (nu tur desas nebija, džinsu nebija, interneta nebija) principā dominēja viena atbilde, ka, ja neiedziļinamies sadzīves komforta sīkumos, tīri ideoloģiski visvairāk nepatikusi sajūta, ka esam "zem Maskavas papēža", un visu nosaka no austrumiem iebraukušie. Tb ja nebūtu šīs "krievu varas", tad padomju sistēma lielākajai ļaužu daļai būtu daudz pieņemamāka.
Tieši to vēlējās t.s. nacionālkomunisti - mazināt Maskavas un nelatviešu ietekmi, būvēt "latvisku sociālismu", - kas, ja būtu šiem izdevies, integrētu Latvijas iedzīvotājus iekš PSRS krietni dziļāk. Tb ja Beklavs & Co būtu vinnējiuši, tad neapmierinātība ar padomju sistēmu būtu bijusi daudz mazāka un, visai ticams, tajā tālajā 1988. gadā Daugavmalā nekādi simti tūkstošu nebūtu sanākuši, un arī par kaut kādu atdalīšanos un suverenitāti būtu balsojuši daudz mazāk, izgāžot pasākumu.
Manuprāt šī "nacionālkomunistu mīta" kultivēšana uzskatāmi parāda lielas daļas latviešu sabiedrības nespēju sasaistīt rīcību ar sekām, visu pakārtojot pēc klasifikācijas "latvisks/nelatvisks". Attiecīgi, 20 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas tiek rīkoti piemiņas pasākumi tiem, kuru uzvaras gadījumā šī valsts neatkarība nebūtu bijusi iespējama (tikai tāpēc, ka šie bijuši "nacionāl-"). Un nevienu nemulsina šī mazā pretruna. Interesanti tie ļaudis.

UPD:
Nupat pīpojot iešāvās prātā doma, ka vienīgais gadījums, ko zinu, kad nacionālkomunisti ņēmuši varu savās rokās, bija pagājušā gs. otrajā pusē Kambodžā. Būdami komunisti, Pola Pota un Janga Sira sekotāji publicēja preambulas un veda tautu uz gaišo nākotni, savukārt būdami kvēli nacionāliski, nīdēja ar uguni un kalašņikovu vjetus, haņus un visādas kalniešu minoritātes, kā arī pašmāju liberastus un kosmopolītus (kurus varēja viegli atpazīt: šie brilles uz deguna nēsāja).