(..) Ja "izglītība" ir kļuvusi par visu problēmu universālu risinājumu, tad "izglītots cilvēks", kurš taču būtu visu izglītošanas pasākumu īstais mērķis, vairs pat neparādās pie apvāršņa izglītības plānošanā un izglītības biogrāfijās, kuras nu tiek pētītas un aprakstītas, un mēs arī nemaz vairs nesaprastu, kur tam būtu vieta oficiālajā izglītības karjeras reģistrā. Vispārizglītojošās skolas absolvēšana, uz kompetencēm orientēti, laikmetīgi eksāmeni, atbilstoši Boloņas modelim pabeigtas bakalaura studijas - nekur nav pieminēts "izglītots cilvēks" kā izglītības mērķis vai vismaz dota norāde uz to. Cilvēkiem nav nedz jāizglītojas, nedz tie jāizglīto - šodien tiek prasīta tādu "kompetenču" iegūšana kā darbs komandā, gatavība komunikācijai, prieks strādāt inovatīvi un spēja pielāgoties tehnoloģiju attīstībai.

( ... )

- Nav tā, ka būtu katastrofāli krities izglītības līmenis. Sāls ir kur citur, proti, katastrofāli ir krities pieprasījums pēc personu izglītotības līmeņa, to aizstājot ar diplomu. Gluži kā Ļeniņa vīzijā, kur jebkura mājsaimniece varēs vadīt valsti, bet krāvējs – ostu. Un kamēr tas būs iespējams, nevienam tā tava izglītība nebūs vajadzīga.

Frizieris, rīkojoties ap skolotāja galvu, vaicā: Lūk vienu nesaprotu. Ar katru gadu desmitu viss attīstās, jaunas tehnoloģijas, visiem strādāt kļūst vieglāk, rezultāts kvalitatīvāks, tikai nezin kāpēc jums tur skolās un augstskolās nekas nesanāk – ar katru gadu prasības aizvien zemākas, absolventi aizvien dumjāki.

Pasniedzējs: Nu iztēlojies, kāds būtu tavs darbs un rezultāti, ja frizierim būtu jāapraksta gadu uz priekšu pa stundām, kādas frizūras kad veidosi, kāpēc, kādus instrumentus izmantosi, kāpēc, kādu šampūnu izmantosi, kāpēc. Tad rakstiski jāpamato katra instrumenta pielietošanu katru reizi, kad to vajag pielietot. Katrai darbībai, pat tam, kā tu dvieli uzliec uz pleca, jābūt izdomātiem un aprakstītiem kritērijiem. Pirms ķeries klāt jaunai galvai, jāapraksta sasniedzamos rezultātus. Tā kā šobrīd atsakāmies no vecajām frizēšanas metodēm, tad ik dienu katras jaunas frizūras izdomāšanai tev atvēlētas akurāt 5 minūtes. Tavu darbu apmaksā tikai pēc noteiktu minūšu skaita, ko tev jāvelta vienai frizūrai – ja nepaspēji, tad pats vainīgs. Bet apmaksas likme atkarīga no tā, cik bieži tu publicēsi rakstus par jaunām frizēšanas metodēm un perspektīviem frizūru stiliem, pie tam algas koeficients atkarīgs no žurnāla reitinga: “Frizieru akadēmijas vēstīs” ir lieliski, bet “Ko frizieri mums nestāsta” neder. Vēl nepieciešams regulāri apmeklēt dažādus frizieru kursus, kuros praktiski neko jaunu neuzzināsi, taču labums tāds, ka saņemsi sertifikātu. No sertifikātu skaita atkarīgas papildus piemaksas. Dzīvokļa īri apmaksāt varēsi, bet neko vairāk - frizēšana esot misija un aicinājums, - tāpēc vajag atrast bagātu laulāto. Reizi nedēļā būs 2-3 stundu frizieru sapulce, kurā jums jāspriež, ko darīt ar nepakļāvīgiem matiem un cik jauki ir pakļāvīga matu struktūra, un kā visu cilvēku matus padarīt pakļāvīgus. Saņemsi rājienu ik reizi, kad sastapsies ar nepakļāvīgiem matiem un frizūra nesanāks tikpat lieliska, kā otrā gadījumā. Izmantot pārāk asas šķēres aizliegts ar likumu, mitrināt nepakļāvīgus matus arī aizliegts. Reizi pāris gados nāks atestācija…

- Jopcik mizīt! – fizieris sastinga, - bet PA KURU LAIKU TAD FRIZĒT?!

- Šķiet, es esmu atbildējis uz jūsu jautājumu. - pasniedzējs sāji pasmaidīja.

Ir divas viltuszinātnes: alķīmija un pedagoģija. Abas vieno tas, ka ja rezultāti nav gaidītie, tad nepieļauj pat domu, ka teorētiskā bāze varētu būt aplama – vainīgi noteikti ir nepareizās proporcijās vai secībā sajauktie ingredienti, t.i. metodika. Pamainīs to, un no sūda radīsim zeltu. Taču tikai vienā no abām vari saņemt Dr. grādu.

Augusts Bīlenšteins, atceroties mācības Pfortas karaliskajā skolā:
“Pēc mūsu mācību metodes mēs visu galveno paši uztvērām no skolotāja un nebijām spiesti kļūt par autodidaktiem, no kuriem slinkais skolotājs tikai atprasa, ko nabaga jauneklis pats uz savu roku un bez saprašanas sagrābstījis.”

Via: Bīlenšteins A. Kāda laimīga dzīve. – Rīgas multimediju centrs: Rīga, 1995., 44. lpp.

Reforma ir interesanta, jaunās metodes lieliskas, akcents uz skolēnu kompetences palielināšanu apsveicams. Taču, manuprāt, kā papildinājums, kā līdzšinējo didaktikas principu uzlabojums. Jo lai “spriestu”, “izvēlētos”, “veidotu kritērijus” utt., nepieciešama minimālā pamatdefinīciju bāze, kas to ļauj darīt. Ja tās nav, tad ir vienīgi jauka papļurkstēšana – visiem interesanti, “sausais atlikums” minimāls.

Nesen satiku senu paziņu, kurš ir skolmeistars Vācijā. Kad lūdzu šim pastāstīt, kā tur tiek veidota didaktika, programmas, skolotāju, skolēnu un vecāku attiecības, viņš samulsis atbildēja, ka tāds kopsavilkums nav iespējams, jo neesot tādas vienas sistēmas. Skolas esot dažādas, dažbrīd pat ļoti atšķirīgas. Ir skolas, kurās tiek dota pamatizglītība, ir vidusskolas, kur aiziet dalīšanās: tikai vidējā izglītība, iespēja tālāk mācīties koledžā, specializētā augstskolā, universitātē - katram virzienam savas nianses, programmas un prasību līmenis.

P.S.
Dažbrīd man rodas aizdomas, ka Latvijā copy/paste pārņem vecās Eiropas izglītības sistēmu, kas domāta lower class bērneļiem, kur pamatuzdevums ir, lai šiem būtu interesantāk uzturēties skolā, nevis ar nazīšiem klīst pa ielām un raut tantiņām no rokām somiņas. Attiecīgi mācības kā rotaļa. Neviens negaida, ka šie kur uz vidusskolu vai pat augstskolu ies. Bet ja nu kāds pieaug un sadomā par augstskolu, tad lūdzu – ir privātskolotāji, kas par mazu un godīgu samaksu palīdzēs apgūt arī pamatus. Vismaz igauņu kolēģi stāstīja baumu, ka izslavētajā Somijā šobrīd privātstundas esot TOPā, proti, lielākās daļas vidusskolu absolventu līmenis neļaujot šiem pašiem tikt augstskolā, skolotājiem nācis klāt ievērojams papildu ienākumu avots: privātstundas.

- Uzstādījums arī pie mums tagad ir tāds, ka skolēniem pašiem jānonāk līdz zināšanām, kā interesantā rotaļā. Tāds ir meinstrīms, un tur nu skolotāji neko nevar pretī turēties.
- Kā tas izpaužas?
- Nu tāds hipotētisks piemērs. Iedomājies, klases vidū stāv liels zemes reljefa makets: upe, krasti, pakalni. Stundas tēma ir tiltu un akveduktu būvniecības prasmes Senajā Romā. Ienāk skolotājs, nober kaudzi ar lego klucīšiem: še, ņematies, un pats apsēžas malā. Nedrīkst nekādu lekciju lasīt, kas ir tilti, arkas, iekārtie utt. Pat nedrīksti īsti dot uzdevumu: būvējiet tiltu. Tā ir vecā un sliktā sistēma, kad skolotājs māca. Tagad bērniem pašiem pie zināšanām jānonāk. Tā nu viņi tur rotaļājas, būvē, kas prātā ienāk. Nu visādus ķēmus, ko jāslavē. Varbūt kāds viens attapsies savienot ar klucīšiem abus upes krastus. Ja visu semestri ņemsies, tad uz beigām visi to lieliski darīs, viens no otra noskatījušies. Bet semestrī tak arī citas tēmas, nu tur tirdzniecība, tempļi, svētki.
- Skolotājs sanāk nevis savas nozares speciālists, bet tāds kā koučs?
- Jā. Nevari tak būt nozares speciālists, ja vienlaikus māci dažādus priekšmetus. Es, piemēram, mācu vēsturi un politiku, bet kolēģi, kas māca 3-4 mācību priekšmetus, nav retums.
- Pag, tad sanāk, ka tam skolotājam orķestrim jābūt kā minimums bakalauram vēsturē, bakalauram politoloģijā un vēl kādā zinātnē? Lai gan maģistra grāds būtu vēlamāks, ja strādā arī vidusskolā.
- Nē. Viņš apgūst tikai pedagoģijas pamatus un metodikas, tad pilnīgi vienalga, ko mācīt, var zīmēšanu, var fiziku, var abas vienlaikus.
- Rodas iespaids, ka viss tas jaunais meinstrīms izglītībā ir nevis lai kā labāk pusaudžiem zināšanas dotu, bet gan lai aizvietotu nozaru speciālistus, kas tās speciāli studējuši, ar pāris mēnešu kursus izgājušiem koučiem. Pastāvīgais skolotāju trūkums skolās atrisināts. Bet ja kāds vēlēsies augstskolā tikt, kur ir kādas nebūt prasības, tam domāti privātskolotāji.

Skolas ziņas no Augšzemes. // Latviešu avīzes, Nr.5 (31.01.1879.)

Jau agrāki ir ziņots, ka še Augšzemē skolas būšanai vēl daudz kavēkļi ceļā guļ, kas tām neļauj kā citām Kurzemes skolām izplaukt. Ja kas vācu valodu prot un grib par šās puses skolām vēl kādas ziņas dabūt, tas lai lasa tai grāmatiņā, ko nesen Kurzemes cien. šulrāta kungs izdevis, proti: „Bericht über das Landvolksschulwesen Kurlands für das Jahr 1876/77”.

Tur tiek izrādīts, cik maz vēl te ir par skolām gādāts. Sērpils kirhšpīlē ir 34 skolas, no tām ir tik kādām 3 savi īpaši skolasnami, visas citas tiek vēl pie kādiem saimniekiem iekortelētas. Skolotāju lones ir gaužām mazas, 22 skolotāji nedabū vēl pa 100 rubļ. un 2 tik pa 30 rubļ. Ašerādes kirhšpīlē (pie Ilūkstes) trūkst pavisam savu īpašu skolasnamu, tik 1 skolotājs dabū līdz 100 rubļ., citi daudz mazāk, 1 tik 36 rubļ. Tāpat Subates kirhšpīlē skolotāju lones ir gaužām knapas, un kuram skolotājam nav blakām ienākšanas, tam diezgan grūti cauri kulties.

Bez tam vēl te skolotājiem savas bēdas. Dažos pagastos tiek caur to viss viņa darbs un pūliņš stipri apskādēts un kavēts, kad paši vecāki savus bērnus tikumā samaitā un pret visu skolas kārtību satracina. Bieži vien tas notiek, kad viena jeb otra māte nāk pie skolotāja un tam par savu bērnu, kuru par to visgodīgāko sauc, visādas pārmešanas ceļ, ka esot viņas tramīgu bērnu, kas no vismazākā bāriena gatavs gaisā lēkt jeb no ādas skriet, tīri par velti, vai nu skolā paturējis jeb apstrāpējis. Tādu strāpi nevarot šās bērns panest, viņam esot slimam japaliek vai grib jeb negrib. Kad skolotājs uz tādiem niekiem neklausās, bet dod ikkatram palaidniekam to algu, ko tas pelnījis, un dara tā, ka pats to var skolas valdīšanas priekšā atbildēt, tad skrien tāda māte pie pagasta tiesas un lūdz, lai pagasta valdīšana viņas lietu žēlīgi izmeklē, bet sūdzību izstāstīdama, pieliek vēl visādus melus klāt tā, ka bail klausīties. Skolotājs esot viņas bērnu ar divi collu biezu linejalu sitis, ar kājām spārdījis, tam desmit reizes vienu un to pašu vārdu ausī kliedzis, aiz deguna rāvis, matus plēsis, galvu pie sienas dauzījis un dievszin ko vēl nedarījis. - Tiesas locekļi, gribēdami tādu lielu netaisnību izmeklēt, aizbrauc uz skolasnamu un apstellē arī sūdzētāju. Bet kas nu te izrādās? Skaidri meli, ko māte pati savās dusmās nezin kur sagrābusi.

Ar tiem, kas kopā ēd, skolotājam atkal sava ķibele. Vecāki spriež, ka tur jau ne uz kādu vīzi nevarot bērnu skola paturēt, jo kam tad būtu par labu viņa atlikusī putra jeb kāposti? Deputātu vajag dot un bērns paliks bez pusdienas? Labāk lai jau tad kādu reiz arī uzšaun, taču nebūs tik liela skāde! - Citi atkal, kuru bērni sevišķi ēd, lūdz lai nešaun, bet lai patur skolā jeb ieliek kaktā. Dažs atkal dod to padomu, lai skolotājs viņu nerātnu dēlu jeb meitu, kad pelnījis, zitiem neredzot, tik drusciņ piebar. Bet lielākā daļa vecāku negrib it nekādas skolas strāpes un bērniem piekodina, ja tik skolotājs viņiem pirkstu piedurs, tad lai tūlīt šiem to saka, tad jau gan redzēs, kas skolotājam notiks!

Tādas neapdomīgas draudešanas un nekārtīgas valodas un sūdzības ir visvairāk no iedzīvotājiem un kalpiem dzirdamas, - zināms, viņu bērni tiek arī visvairāk pārmācīti, tāpēc ka nav mājās mācīti. Kad tie savus bērnus pie saimniekiem par ganiem der, tad neprasa vis daudz par labu un stingru pamācīšanu un piespiešanu pie grāmatas, bet tik kaulējās par prāvu loni un ka saimnieks nedrīkst viņu bērnu iepērt, kaut tas būtu pērienu desmit reizes pelnījis, un to vēl īpaši bērnam dzirdot piekodina. Pēc, kad vajag skolā iestāt, bet ar lasīšanu un katķismu nekurā galā neiet, tad stumj visu vainu uz saimnieka; tas esot apņēmies par visu gādāt un kā pienākās iemācīt, bet kā nu redzams, tad nav vis savu apsolīšanu pildījis v. t. j. pr. Kad tādas izrunas neko nelīdz un saimnieks pierāda, ka tik vairāk pēc lielas lones paģērējis nekā pēc mācības, tad uzvelk citas stīgas un sāk bezgalīgi lūgt, lai taču par nabaga kalpu jeb atraitni apžēlojās; bērns esot tagad tik drusciņ nobijies, bet kad tik tiks skolā, tad jau viss ies kā vaļā.

Dažu arī gadi neatvēl atraidīt, visuvairāk tādus, kas no leišiem nāk, kur ne skolas, ne arī skolas likumi pazīstami. Ko nu lai skolotājs ar tādiem palaistiem bērniem iesāk? Ne tie ir raduši kārtīgi un godīgi uzvesties, ne arī pie mācīšanās daudzmaz piespiesties; dari tu viņiem, ko gribi. Viņi sēd kā bluķi un gaida, kad tik skolotājs viņus kaut kādā vīzē aizskartu, ka būtu iemeslis tēvam jeb mātei sūdzēt un lērumu celt. Vaj tādi bērni skolotaja pamācīšanu jeb norāšanu lēti pieņems par labu? Kas to deva? Un kad skolas laiks pagalam, tad arī mācība vējā. Gan netrūkst arī starp kalpiem īsti godīgu vecāku un godīgu bērnu, bet gandrīz ikkatru reiz nāk visas jaukšanas, ķildas un veltīgas sūdzības no viņu puses, jo viņi domā, ka viņu bērniem visa netaisnība notiek, tapēc ka kalpu bērni; bet kur tā īstenā sakne, to lai meklē paši pie sevim.

Skolotājam ir visi bērni vienlīdz, tāpat kalpa, kā saimnieka, tik ar to izšķiršanu, ka tie godīgie un rūpīgie ir mīļāki neka tie slinkie un palaistie. Tāpēc, ja kas grib skolotāja mīlestību mantot un no visas pārmācīšanas izsargāties, tas lai paliek par godīgu un rūpīgu bērnu, - zināms vecākiem jānāk tai lietā ar labām priekšzīmēm un pamācīšanām palīgā, tad tik viss skolas
darbs labi veiksies un tiklab skolotāji, ka arī vecāki varēs uz bagātiem augļiem cerēt.
- g.

Via: http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr&fbclid=IwAR27sYVUyhy5bV4XBCfYaDUfFLVL7U5I_8n7D0GjRkczHCumikGLKnqJhn4#panel:pa|issue:74157|article:DIVL137

Rit 2021. gads, bet mācību grāmatās un mācību materiālos internetā kā akmenī kalta ir dzīva aš pirms 200 gadiem Morgana izdomātā, un tad Engelsa retranslētā shēma “egalitārais pirmatnējais bars > egalitārā dzimtas kopiena > zemkopju cilts, mantiskā noslāņošanās un valdniecība”. Vēstures zinātnē gana sen no šīs primitīvās formulas visa atteikusies kā aplamas, taču ziņa līdz dievzemītei vēl nav atnākusi. Tb marksisma formulas turpina iekalt no mazotnes, un tad brīnās, cik shematiski pieaugušie “domā”.

"(..) Clearly, it no longer makes any sense to use phrases like ‘the agricultural revolution’ when dealing with processes of such inordinate length and complexity. Since there was no Eden-like state, from which the first farmers could take their first steps on the road to inequality, it makes even less sense to talk about agriculture as marking the origins of rank or private property. If anything, it is among those populations – the ‘Mesolithic’ peoples – who refused farming through the warming centuries of the early Holocene, that we find stratification becoming more entrenched; at least, if opulent burial, predatory warfare, and monumental buildings are anything to go by. In at least some cases, like the Middle East, the first farmers seem to have consciously developed alternative forms of community, to go along with their more labour-intensive way of life. These Neolithic societies look strikingly egalitarian when compared to their hunter-gatherer neighbours, with a dramatic increase in the economic and social importance of women, clearly reflected in their art and ritual life (contrast here the female figurines of Jericho or Çatalhöyük with the hyper-masculine sculpture of Göbekli Tepe). (..)"