Skolas ziņas no Augšzemes. // Latviešu avīzes, Nr.5 (31.01.1879.)
Jau agrāki ir ziņots, ka še Augšzemē skolas būšanai vēl daudz kavēkļi ceļā guļ, kas tām neļauj kā citām Kurzemes skolām izplaukt. Ja kas vācu valodu prot un grib par šās puses skolām vēl kādas ziņas dabūt, tas lai lasa tai grāmatiņā, ko nesen Kurzemes cien. šulrāta kungs izdevis, proti: „Bericht über das Landvolksschulwesen Kurlands für das Jahr 1876/77”.
Tur tiek izrādīts, cik maz vēl te ir par skolām gādāts. Sērpils kirhšpīlē ir 34 skolas, no tām ir tik kādām 3 savi īpaši skolasnami, visas citas tiek vēl pie kādiem saimniekiem iekortelētas. Skolotāju lones ir gaužām mazas, 22 skolotāji nedabū vēl pa 100 rubļ. un 2 tik pa 30 rubļ. Ašerādes kirhšpīlē (pie Ilūkstes) trūkst pavisam savu īpašu skolasnamu, tik 1 skolotājs dabū līdz 100 rubļ., citi daudz mazāk, 1 tik 36 rubļ. Tāpat Subates kirhšpīlē skolotāju lones ir gaužām knapas, un kuram skolotājam nav blakām ienākšanas, tam diezgan grūti cauri kulties.
Bez tam vēl te skolotājiem savas bēdas. Dažos pagastos tiek caur to viss viņa darbs un pūliņš stipri apskādēts un kavēts, kad paši vecāki savus bērnus tikumā samaitā un pret visu skolas kārtību satracina. Bieži vien tas notiek, kad viena jeb otra māte nāk pie skolotāja un tam par savu bērnu, kuru par to visgodīgāko sauc, visādas pārmešanas ceļ, ka esot viņas tramīgu bērnu, kas no vismazākā bāriena gatavs gaisā lēkt jeb no ādas skriet, tīri par velti, vai nu skolā paturējis jeb apstrāpējis. Tādu strāpi nevarot šās bērns panest, viņam esot slimam japaliek vai grib jeb negrib. Kad skolotājs uz tādiem niekiem neklausās, bet dod ikkatram palaidniekam to algu, ko tas pelnījis, un dara tā, ka pats to var skolas valdīšanas priekšā atbildēt, tad skrien tāda māte pie pagasta tiesas un lūdz, lai pagasta valdīšana viņas lietu žēlīgi izmeklē, bet sūdzību izstāstīdama, pieliek vēl visādus melus klāt tā, ka bail klausīties. Skolotājs esot viņas bērnu ar divi collu biezu linejalu sitis, ar kājām spārdījis, tam desmit reizes vienu un to pašu vārdu ausī kliedzis, aiz deguna rāvis, matus plēsis, galvu pie sienas dauzījis un dievszin ko vēl nedarījis. - Tiesas locekļi, gribēdami tādu lielu netaisnību izmeklēt, aizbrauc uz skolasnamu un apstellē arī sūdzētāju. Bet kas nu te izrādās? Skaidri meli, ko māte pati savās dusmās nezin kur sagrābusi.
Ar tiem, kas kopā ēd, skolotājam atkal sava ķibele. Vecāki spriež, ka tur jau ne uz kādu vīzi nevarot bērnu skola paturēt, jo kam tad būtu par labu viņa atlikusī putra jeb kāposti? Deputātu vajag dot un bērns paliks bez pusdienas? Labāk lai jau tad kādu reiz arī uzšaun, taču nebūs tik liela skāde! - Citi atkal, kuru bērni sevišķi ēd, lūdz lai nešaun, bet lai patur skolā jeb ieliek kaktā. Dažs atkal dod to padomu, lai skolotājs viņu nerātnu dēlu jeb meitu, kad pelnījis, zitiem neredzot, tik drusciņ piebar. Bet lielākā daļa vecāku negrib it nekādas skolas strāpes un bērniem piekodina, ja tik skolotājs viņiem pirkstu piedurs, tad lai tūlīt šiem to saka, tad jau gan redzēs, kas skolotājam notiks!
Tādas neapdomīgas draudešanas un nekārtīgas valodas un sūdzības ir visvairāk no iedzīvotājiem un kalpiem dzirdamas, - zināms, viņu bērni tiek arī visvairāk pārmācīti, tāpēc ka nav mājās mācīti. Kad tie savus bērnus pie saimniekiem par ganiem der, tad neprasa vis daudz par labu un stingru pamācīšanu un piespiešanu pie grāmatas, bet tik kaulējās par prāvu loni un ka saimnieks nedrīkst viņu bērnu iepērt, kaut tas būtu pērienu desmit reizes pelnījis, un to vēl īpaši bērnam dzirdot piekodina. Pēc, kad vajag skolā iestāt, bet ar lasīšanu un katķismu nekurā galā neiet, tad stumj visu vainu uz saimnieka; tas esot apņēmies par visu gādāt un kā pienākās iemācīt, bet kā nu redzams, tad nav vis savu apsolīšanu pildījis v. t. j. pr. Kad tādas izrunas neko nelīdz un saimnieks pierāda, ka tik vairāk pēc lielas lones paģērējis nekā pēc mācības, tad uzvelk citas stīgas un sāk bezgalīgi lūgt, lai taču par nabaga kalpu jeb atraitni apžēlojās; bērns esot tagad tik drusciņ nobijies, bet kad tik tiks skolā, tad jau viss ies kā vaļā.
Dažu arī gadi neatvēl atraidīt, visuvairāk tādus, kas no leišiem nāk, kur ne skolas, ne arī skolas likumi pazīstami. Ko nu lai skolotājs ar tādiem palaistiem bērniem iesāk? Ne tie ir raduši kārtīgi un godīgi uzvesties, ne arī pie mācīšanās daudzmaz piespiesties; dari tu viņiem, ko gribi. Viņi sēd kā bluķi un gaida, kad tik skolotājs viņus kaut kādā vīzē aizskartu, ka būtu iemeslis tēvam jeb mātei sūdzēt un lērumu celt. Vaj tādi bērni skolotaja pamācīšanu jeb norāšanu lēti pieņems par labu? Kas to deva? Un kad skolas laiks pagalam, tad arī mācība vējā. Gan netrūkst arī starp kalpiem īsti godīgu vecāku un godīgu bērnu, bet gandrīz ikkatru reiz nāk visas jaukšanas, ķildas un veltīgas sūdzības no viņu puses, jo viņi domā, ka viņu bērniem visa netaisnība notiek, tapēc ka kalpu bērni; bet kur tā īstenā sakne, to lai meklē paši pie sevim.
Skolotājam ir visi bērni vienlīdz, tāpat kalpa, kā saimnieka, tik ar to izšķiršanu, ka tie godīgie un rūpīgie ir mīļāki neka tie slinkie un palaistie. Tāpēc, ja kas grib skolotāja mīlestību mantot un no visas pārmācīšanas izsargāties, tas lai paliek par godīgu un rūpīgu bērnu, - zināms vecākiem jānāk tai lietā ar labām priekšzīmēm un pamācīšanām palīgā, tad tik viss skolas
darbs labi veiksies un tiklab skolotāji, ka arī vecāki varēs uz bagātiem augļiem cerēt.
- g.
Via:
http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr&fbclid=IwAR27sYVUyhy5bV4XBCfYaDUfFLVL7U5I_8n7D0GjRkczHCumikGLKnqJhn4#panel:pa|issue:74157|article:DIVL137
Savukārt bagātāku vecāku bērniem nav jāstrādā. Varbūt pat liek kādai auklei šos disciplinēt un iemācīt kaut kādus pamatus – lasīt, rakstīt utt. Pēc tam rodas interese par lasīšanu, lielāks atbalsts no skolotāja skolā utt.