Akurāt pirms pāris dienām kāda cibiņa sarunā pauda sāpi par savu padmsitgadīgo meitu, kas praktiski nesekmīga, blandās apkārt ar jautriem tādiem pašiem draudziņiem, tusē Vērmanītī vai Gerberā, rij ripas un pīpē zāli - pilnīgi ieslīgusi laimīgajā bērnībā, un negrasās no tās atteikties. Māte pati no turīgajiem lauciniekiem (vectēvs kolhoza priekšsēdētājs), taču bērnībā kā laimīgākās atceras lietainās dienas, jo tad nevajadzēja kaplēt, ravēt vai mežu stādīt - vēlējusies, lai vismaz viņas bērnam būtu laimīga bērnība, nebūtu ne darba, ne sodu. Un savā praksē pēdējā laikā sāku sastapt aizvien vairāk šādu situāciju.
Protams, modelis nevar būt universāls. Sakrīt tie gēni kā savādāk, un tādos pašos apstākļos bērns uz pilnu klapi izmanto "sudraba karotītes" dotās priekšrocības. Vai otrādi - vecāki īsti Šarikovi, aber kinderam pašam vēlme no vides izrauties.