(..) Ja "izglītība" ir kļuvusi par visu problēmu universālu risinājumu, tad "izglītots cilvēks", kurš taču būtu visu izglītošanas pasākumu īstais mērķis, vairs pat neparādās pie apvāršņa izglītības plānošanā un izglītības biogrāfijās, kuras nu tiek pētītas un aprakstītas, un mēs arī nemaz vairs nesaprastu, kur tam būtu vieta oficiālajā izglītības karjeras reģistrā. Vispārizglītojošās skolas absolvēšana, uz kompetencēm orientēti, laikmetīgi eksāmeni, atbilstoši Boloņas modelim pabeigtas bakalaura studijas - nekur nav pieminēts "izglītots cilvēks" kā izglītības mērķis vai vismaz dota norāde uz to. Cilvēkiem nav nedz jāizglītojas, nedz tie jāizglīto - šodien tiek prasīta tādu "kompetenču" iegūšana kā darbs komandā, gatavība komunikācijai, prieks strādāt inovatīvi un spēja pielāgoties tehnoloģiju attīstībai.

Neviens neapšaubīs to, ka cilvēkiem ir jākvalificējas dažādām nodarbēm, ka jāapgūst dažādas prasmes un jāpārvalda aktuālās kultūras tehnikas. Taču neviens no šiem aprakstiem neietver to, ko reiz saprata ar vārdu "izglītība". Ja mēs tik tiešām sastaptu klasiskā nozīmē izglītotu cilvēku, iespējams, būtu pavisam apmulsuši, jo viņš iemiesotu tieši to, ko aktuālais izglītības diskurss vairs negrib uzskatīt par izglītību. Izglītotajam piemistu pamatotas zināšanas, kas ļauj atšķirt faktus no fikcijām arī bez informācijas kontroles iestāžu palīdzības, zināšanas un pieredze estētikā un literatūrā, diferencēta vēsturiskā un valodas apziņa, kritiska attieksme pret sevi pašu, visā iepriekšminētajā balstīta spriestspēja un kāpināts jūtīgums pret tagadnes meliem, pārspīlējumiem, jūsmošanu, frāzēm, moralizēšanu un tukšvārdību. Un neko no minētā nav iespējams ierindot noderīguma, lietojamības un ātrā patēriņa kategorijā!

Izglītots cilvēks šodien būtu dīvaina parādība - it kā atnācis no cita laika vai dimensijas. Taču tāds cilvēks nekad nav bijis svešs pasaulei: izglītība bija arī pasaulīgas dzīves forma, kas gan nebarojas tikai no sociālo tīklu burbuļiem, bet arī no citiem avotiem, pie kuriem jāpieskaita arī tās grāmatas, kuru lasīšanu mēs šodien pat neuzdrīkstamies no kāda sagaidīt. Sastopot šādi izglītotu cilvēku, mēs visdrīzāk būtu nepatīkami aizskarti, varbūt taptu skaudīgi, varbūt pat justos nedaudz apkaunoti, jo šis cilvēks jau ar savu eksistenci vien liktu apšaubīt mūsu pašreizējos uzskatus par izglītību.

Izglītība, nopietni ņemot, šodien būtu provokācija. Vai it visur virsroku guvusī "uz kompetenci orientētā kompetence" tik tiešām ir laikmetīga atbilde uz šo provokāciju, par ko gan nākas stipri šaubīties. Izglītība, un tur jau ir tas āķis, nevar tikt reducēta uz formālām spējām un orientēta uz noderīgumu. Izglītībai vienmēr ir sakars arī ar konkrētu saturu un - horribile dictu! - ar abstraktām zināšanām, tātad arī ar ieskatiem un nostājām, kam piemīt specifiska vērtība un kas ļauj cilvēkam izturēties pret sevi un pasauli, neietekmējoties no laika un modes diktāta.

Kritizējot patlaban īstenotās izglītībai naidīgās reformas, tomēr nav pamata izmisumam. Tieši aktuālās mediju kultūras īsā dzīve un neizvēlīgums modina ilgas pēc pamatīgām zināšanām, kritiskas refleksijas, pēc sastapšanās ar savu tradīciju un svešām kultūrām un pēc izkoptas spriestspējas. Izglītībai ir sakars arī ar nosvērtību, kas atbrīvo gan no pārmērīgas piekāpšanās laika garam, gan no mākslota sašutuma par mediju daudzinātām niecībām.

Izglītība ir nesaraujami saistīta ar savas nepietiekamības apziņu, ar nezināšanas zināšanu. Tieši šī pieticība padara to par uzdevumu un nostāju, kurā iespējama atvērtība citādajam un tā daudzveidīgajām izpausmes formām: bez maldīgām, pārspīlētām gaidām un vienlaikus arī bez morāla vai intelektuāla pārākuma, un bez pašapmierinātai elitārisma apziņai piemītošās augstprātības, kas laika gaitā kļuvusi par neizglītotības simbolu.

Vīnē, 2017. gada maijā
Konrāds Pauls Līsmans
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 7.-9. lpp.