Lielas daļas skolēnu sekmes būtu visai katastrofālas, ja vērtējums būtu objektīvs. Taču, kā aicina mīlīgi noskaņotas tantītes, mēs nedrīkstam traumēt bērnus - viņiem jādod laimīgu bērnību. Taču kāda var būt laimīga bērnība, paliekot uz otru gadu? Nu un skolai slikti rādītāji. Tāpēc velkam aiz ausīm uz nākamo klasi, kaut visiem iesaistītajiem ir skaidrs, ka bērns nav mācību vielu apguvis un nav progresējis. Savukārt bērni apgūst viltus dzīvespratību: var nemācīties, var nerakstīt pārbaudes darbus, pietiks ar 2-3 konsultācijām jūnijā, lai tevi pārceltu uz nākamo klasi un viss varētu sākties no gala. T.s. pagarinātais mācību gads slaistiem ir tīra fikcija. Kurš gan ticēs, ka skolēns, kurš neko nav mācījies, nedēļas laikā spēj apgūt vielu, būt tajā kompetents, ja apguvei paredzēts gads?
P.S.
No palikšanas uz otru gadu neviens nav nomiris. Drīzāk gan patiesi ko apguvis. Vienīgi vecākiem kauns.

Tā nu sanācis, ka tekvondo ir Olimpisko spēļu sporta veids, un Pujeņu ciemā visiem kinderiem vajadzēja nodarboties ar šo sportu – tā lēmusi ciema valde. Kā zinām no klasiķiem, runas vīriem spēks rokā, kā tie lems, tā būs. Bet visā ķērpju valstī tekvondo bija viens no nodarbošanās veidiem – ar to ļaudis pelnīja sev iztiku.

Dzīvoja ciemā savu vecāku ligzdiņā arī Jēcītis. Puišelis bija mazs, nākotnes izjūta kā kāmītim – makismums dienu uz priekšu. Dzīvē noderēs? Kad tas vēl būs? Tik tālu Jēcītis pat iztēloties nespēja. Daudz interesantāk bija braukāt ar ričuku un diņģēt vecākiem jaunas brenda sporta kediņas.

Tā nu arī Jēcītis trenējās līdz ar visiem ciema bērniem. Taču slinki. Uz treniņiem gāja, jo nevarēja neiet, taču grupā vilkās nopakaļus, ko darot tikai tad, kad treneris bargi lūkojās uz viņa pusi. Attiecīgi, ar laiku pārējie gan skrēja ātrāk, gan kājas cilāja augstāk, gan rokām vicinājās veiklāk. Jo katram skaidrs, ka ja gribi augstu lēkt, nāksies daudz un dikti lēkāt.

Jauno tekvondistu prasmes tika novērtētas ar dažādas krāsas jostām. Kāds prasmju līmenis, tādas krāsas josta. Arī Jēcītim bija josta. Kā visiem – balta. Jēcītim nebija nekādu iebildumu. Kimono bikšeles nost nešļuka. Taču Jēcīša mātei gan tas bija svarīgi, jo kaimiņienes Jančukam jau bija dzeltena josta, viņmāju Annelei – zaļa, bet tās nejaukās Ontužānes kverplis pat ar sarkanu dižojas! Tā nu pēc kārtējām pārbaudes sacīkstēm, pēc kurām daudzi bērneļi pārgāja nākamajā līmenī ar attiecīgu jostu, Jēcīša māte kļuva nikna un rakstīja trenerim vēstuli.

“Kāpēc Jēcītim vēl joprojām ir baltā josta, ja visi viņa vienaudži jau sanēmuši krāsainas? Iesaku trenerim pārskatīt savu metodiku, jo redzu, ka tā ir aplama. Jūsu metodes manā Jēcītī ir nokāvušas visu interesi par tekvondo, kaut viņš par to interesējies kopš dzimšanas. Ja Jēcītis nesaņems krāsainu jostu, vērsīšos ar sūdzību pie ciema padomē pie runas vīriem un sievām – lai pārbauda trenera kompetenci un piemērotību amatam!”

Treneris gan mēģināja skaidrot, ka jostas krāsa nenozīmē vecumu, bet gan prasmes, taču velti. Beigās apspriedās ar kolēģiem un mīļā miera labadiņ iedeva Jēcītim dzeltenu jostu. Jēcītis bija priecīgs – ticis pie jostas, pat nepievelkoties pie stieņa. Māte bija priecīga: visi nu redz, ka Jēcītis ir savam vecumam laba līmeņa sportists.

Treneris gan pie sevis nodomāja, ka puikam būs grūti pēc treniņu skolas absolvēšanas izejot ar melno jostu ringā pret tādiem kas to nopelnījuši sūrā darbā. Attiecīgi ir spēcīgāki, veiklāki un daudz agresīvāki. Taču neko neteica. Dzīves pieredze rādīja, ka ar mātēm, kuras mīl savus Jēcīšus, labāk nestrīdēties. Tām neviens tekvondo meistars pretī stāties nespēj.

Pagaidām visa tā izglītības reformu gaita izskatās pēc haotiskām spazmām, kur svarīgākais ir procesa imitācija, nevis rezultāts. Taču gan jau ar laiku putas nosēstos un viss ieietu sliedēs. Ja vien nebūtu kāds bīstams zemūdens akmens, par kuru neesmu manījis publiskajā sfērā spriežam.

Piemēram, kad skolotājs stāsta par tēmu, cik grūti ir saprast Dantes “Dievišķo komēdiju”, ja nav lasītas Ransimena “Sicīlijas vesperes” un Makiavelli “Florences vēsturi”. Absolūtais vairums viņa skolēnu pie sevis neizpratnē prāto: “Kāda joda pēc mums vispār jāmācās par kaut kādu tur garlaicīgu senlaiku komēdiju?” Arī aizvien vairāk situācijā, kad jūs pie sevis šausminaties - “Jēziņ, kāda gūzma ortogrāfijas kļūdu, kancelārismu un dialektismu pārpilna valoda šim skribentam!”, - jaunieši sajūsminās: “Super sižets! Nekādas tur elsošanas, punķošanās un dabas skatu, nekādu garu teikumu ar komatiem! “

T.i. skolā skolotājs runā kultūrālu un izglītotu ļaužu valodā ar personām, kuras NEMAZ NEVĒLAS nonākt saskarsmē ne ar kultūru, ne izglītoties. Tas viss šiem ir emocionāli svešs, nesaprotams un, attiecīgi, šķiet nevajadzīgs. Savukārt koncepcija “bērni ir pelnījuši laimīgu bērnību” automātiski paredz viņu pasargāšanu no jebkādas piepūles. Piepūle hipotētiskās nākotnes vārdā ir apgrūtinoša, tātad slikta. Savukārt mācīšanās neizbēgami nozīmē arī rutīnu un piepūli, tātad neinteresantu darbošanos miglainas nākotnes vārdā.

( ... )

Raugoties gaisā tai svina vākā, kas ik gadu lielāko daļu aizsedz mums saui, iešāvās prātā doma. Proti, pie skolotāju statusa un, attiecīgi, šīs profesijas novērtējuma naudā, lielā mērā vainojams izglītības sistēmas egalitārisms. Pedagogi tik ļoti cenšas vidējo izglītību (kas, starp citu, nebūt nav obligāta) padarīt visiem vienlīdz pieejamu, un tik ļoti stumj visus slaistus un dumiķus, ka rezultātā starp vidusskolu absolvējušo teicamnieku un aiz ausīm izvilkto slaistu zināšanu un intelektuālā attīstība ir visai niecīga. Attiecīgi, vidējās izglītības kvalitātes līmenis, uzsākot karjeru, praktiski neko nenozīmē - minimāla praktiskā vērtība.

Pagājušā gs. vidū vēsturnieks un ģeogrāfs Ļevs Gumiļevs, cenšoties saprast atsevišķu cilvēces populāciju uzvedības modeļu maiņu no pasīvas dzīvošanas uz aktīvu dzīves telpas apgūšanu un otrādi, piedāvāja to skaidrot ar eksakti nefiksējamu un nepārbaudāmu, taču cilvēcei piemītošu enerģijas fluktuāciju, "pasionaritāti". Pierādāma tā nav, tāpēc akadēmiski tika noreidīta, taču ir empīriski vērojama. Ienāca nupat prātā - varbūt arī cilvēces intelektuālās spējas, atkarībā no mums nezināmiem apstākļiem, te pieņemas spēkā, te noplok?

( ... )

1) 12. minūte: Izaugsmes esamība vai neesamība vairs netiek ņemta vērā summatīvajā vērtējumā semestrī vai gadā. Tas pats tiek uzsvērts 30. minūte: formatīvie vērtējumi “ieskaitīts” un “neieskaitīts” (i/ni) vairs neietekmē summatīvo gala atzīmi. 54. minūtē: Semestra gala vērtējumu aprēķinot tikai aritmētiski: atzīmju kopsumma ar atzīmju skaitu.
T.i. skolēna slinkums/čaklums vairs netiek ņemts vērā, visu nosaka vērtējums summatīvi, t.i. ciparos.

2) 42. minūte: 1., 4., 7. un 10. klasē mācību e-klasē sasniegumi vispār vairs netiek vērtēti formatīvi ar “ieskaitīts” un “neieskaitīts” (i/ni).

3) 53. minūte: “Nav vērtējuma” (nv) nav vērtējums, t.i. nekādi neietekmē gala vērtējuma atzīmi. Savukārt 54. minūtē Izglītības kvalitātes dienesta Uzraudzības departamenta direktora vietnieks Maksims Platonovs pauž pilnīgi pretējo: “mums tas “nv” principā pārvēršas par vērtējumu”, nepaskaidrojot sīkāk, kā (kā nulle – “0”, vai kā legāls iemesls atzīmi pazemināt?).

4) 53. minūte: Lai skolēns saņemtu semestra gala vērtējuma atzīmi, jābūt pilnam obligāti veicamo pārbaudes/patstāvīgo darbu (kas tiek summatīvi vērtēti). Arī semestra vērtējumu ir obligāti jāliek. Man gan nav skaidrs, kā skolotāji to īstenos – nav mehānismu, kā piespiest skolēnu darbu izpildīt – var tikai lūgt, bet ja skolēns nedara, tad tam nav nekādu seku…

P.S.
Paredzu, ka jau tuvāk mēneša laikā atradīsies attapīgi skolēni, kuri no sirds pacentīsies nopelnīt pirmajā pārbaudes darbā labu atzīmi, lai atlikušo semestra daļu varētu nemācīties – “ni” un “nv” vairs gala vērtējumu neietekmē. Iztēlē redzu, ka mani bažibožuki sajūsmā dejo ugačača.

“Mūsu augstskolu lielākā problēma ir tas, ka to ir pārāk daudz, un valsts mākslīgi stimulē jaunos cilvēkus studēt. Rezultātā mums ir daudz vairāk jaunu ļaužu ar augstāko izglītību, nekā nepieciešams un nekā valsts var tos nodrošināt ar atbilstošu darbu un ienākumiem. Lielai daļai no augstskolu studentiem ne pašu intelektuālās spējas, ne vecāku izcelsme neļauj pretendēt uz intelektuālu profesiju.
Sekas ir izglītības iestāžu pārpilnība un izglītota proletariāta izaudzināšana, kas ir bīstami valstij. To papildina vēl viena kategorija – “pusmācītie”, - kurus rada tautskolu pārāk augstās prasības un iepotētās cerības. Rezultātā bērni vairs nevēlas turpināt vecāku amatu, bet izvirza sev nesasniedzamus mērķus, kas galu galā viņos rada neapmierinātību ar dzīvi. Ar katru gadu pieaug tādu ļaužu skaits, kuri, pateicoties iegūtajai izglītībai, pretendē uz tādu dzīves līmeni, kādu nespēj sev nodrošināt. Tā pie mums rodas tie paši apstākļi, kas Krievijā kalpo par augsni tur plaukstošajam nihilismam.
Lai novērstu tālāko attīstību šajā virzienā, piedāvāju samazināt augstskolu skaitu un iespējas tajās iestāties. Jebkurā gadījumā jāierobežo to skaita palielināšanos. Stipendijas universitātēs un ģimnāzijās jāpalielina, taču jāpiešķir daudz mazākam studentu skaitam.
Jāliedz dzēst mācību maksu visās fakultātēs, izņemot teoloģisko, lai šī labi domātā iecere nepiesaistītu augstskolām vieglprātīgus studentus, kuri pēc tam kļūs par ar visu neapmierināti pilsoņi. No savas puses rekomendēju paaugstināt mācību maksu ģimnāzijās un universitātēs, šajā gadījumā atļaujoties atsaukties uz Anglijas pieredzi, kur studijas tādās augstskolās kā Ītona un Herova, kā arī universitātēs, maksā visai ievērojamas summas. Uzskatu to par svarīgu aspektu, jo tādējādi iestāšanās augstskolās kļūs neiespējama ļaudīm, kuru izglītības līmenis būs augstāks par to dzīves līmeni, kas kalpos par iemeslu neapmierinātībai ar dzīvi. Vienlaikus ar augstāko mācību iestāžu iegrožošanu, kuras orientētas uz intelektuāļu izaudzināšanu, jāpaplašina amatniecības un komerczinību skolas, kā arī jācīnās ar aizspriedumu, ka karjera amatniecībā, rūpniecībā vai tirdzniecībā ir mazāk cienījama.
Taču studentu pārlieku lielais skaits augstskolās nav mūsu izglītības sistēmas vienīgā problēma.
Pašu apmācības sistēmu skolās nepieciešams reformēt. Visās mūsu skolās – no ģimnāzijas līdz tautskolām laukos, - neveselīgi dominē vienkārši iekaļama mācību viela. Rezultātā ir atmiņas pārslogošana ar mehānisku zināšanu uzkrāšanu. Savukārt gara, rakstura un patstāvīgas domāšanas attīstīšanai tiek veltīts pārāk maz uzmanības. Šie trūkumi līdz ar nepietiekamu fizisko vingrinājumu slodzi būtu vēl pamanāmāki, ja vien dienests armijā nelabotu daudzas skolā un audzināšanā ģimenēs radušās problēmas un skolēnu pārslodzes sekas.
Tieksme skolā akcentēt vairāk zināšanas, nevis prasmes, jau šobrīd uzskatāmi demonstrē savus mīnusus tautasskolā. Redzam pastāvīgu tendenci palielināt apgūstamo mācību vielu, pārsniedzot likumā noteikto. Rezultātā tā vietā, lai gatavotu skolēnus praktiskajai dzīvei, skola atsvešina viņus no to vecāku dzīvesveida un sadzīves līmeņa. Strauji pieaug to skaits, kuri iznāk no skolas ar pārliecību, ka ir pārāk labi tam darbam, ko dara to tēvi, jo esot augstāk izglītoti. It īpaši tas attiecās uz talantīgākajiem, kuriem skolā mācībās labi veicies, kurus visbiežāk skar vēlme izrauties no tās dzīves, kuru dzīvo viņu vecāki. Neveiksmes gadījumā viņi papildina mūždien neapmierināto rindas. Redzam, ka jau šobrīd laukos ir pārāk daudz tādu, kas nevēlas vis strādāt, bet gan vēlas izrīkot citus, un pārāk maz tādu, kas prot un ir gatavi strādāt.”

Via: Bismarck O.v. Gesammelte Werke. Abteilung III. Schriften. Bd. 8. - Paderborn, 2014. S. 642-644.

Kā zinām no filmām, aristokrātijas atvases bijušas makten izlutinātas un padumjas. Taču reti kurš zina, ka tas tika panākts rūpīgas audzināšanas rezultātā. Tāda, piemēram, astoņgadīgā Vācijas impērijas kroņprinča Vilhelma (Friedrich Wilhelm Viktor Albert von Hohenzollern; 1859-1941) dienas kārtībiņa (pie tam augu gadu, nevis sākot tikai ar 1. septembri):
- 5:00 mošanās;
- 6:00 pārrunas par dzīvi ar audzinātāju Hincpeteru;
- 7:00 sengrieķu valoda vai teoloģija;
- 8:00 vēsture, ģeogrāfija vai matemātika;
- 9:00 brokastis;
- 10:00 sengrieķu vai latīņu valoda;
- 11:00 matemātika vai vācu valoda;
- 12:00 sengrieķu vai latīņu valoda;
- 13:00 jāšana (pirmdienās un piektdienās), paukošana (otrdienās un ceturtdienās), angļu valoda (trešdienās un sestdienās);
- 14:00 pusdienas;
- 15:00 sengrieķu vai latīņu valoda, matemātika vai vācu valoda (izņemot trešdienas un sestdienas, kad šis laiks atvēlēts pastaigai un fiziskām aktivitātēm parkā);
- 16:00 launags;
- 17:00 zīmēšana un gleznošana (izņemot trešdienas);
- 18:00 zīmēšana un gleznošana (izņemot trešdienas);
- Pēc tam pastāvīgais darbs un mājasdarbu pildīšana.

Lieki piebilst, ka par mutes brūķēšanu vai nemācīšanos, gluži tāpat kā mūsdienās aristokrātu ģimenēs, sods bija pēriens. Visai hrestomātisks ir stāsts, ka kad mazais Vilhelms dabūjis ar siksnu pa dibenu par kaimiņu šķūnīša nodedzināšanu, Hincpeters esot teicis: "Ticiet man, Jūsu Augstība, pēršana man nesagādā nekādu prieku un man sāp tāpat kā Jums", - bet mazais Vilhelms, stīvēdams augšā bikšeles, caur asarām vaicājis: "Vai tā pati vieta kas man, skolotāj?"

- Pedagoģija nav zinātne.
- Kā tad tā? Izglītojas, raksta zinātniskus darbus, rīko konferences, saņem zinātniskos grādus!
- Jebkurā zinātnē, ja eksprimentu sērija neizdodas, secina, ka uzstādītais mērķis bijis aplams un noliek to plauktiņā. Jebkurā, izņemot pedagoģiju. Pedagoģijā, ja rezultāti neatbilst teorijai, tad neviens pat negrasās pārvētīt teoriju un pieļaut, ka tā varētu būt aplama, bet maļ to pašu tālāk cerot, ka pasaule piemērosies teorijai, nevis otrādi.