- Uzstādījums arī pie mums tagad ir tāds, ka skolēniem pašiem jānonāk līdz zināšanām, kā interesantā rotaļā. Tāds ir meinstrīms, un tur nu skolotāji neko nevar pretī turēties.
- Kā tas izpaužas?
- Nu tāds hipotētisks piemērs. Iedomājies, klases vidū stāv liels zemes reljefa makets: upe, krasti, pakalni. Stundas tēma ir tiltu un akveduktu būvniecības prasmes Senajā Romā. Ienāk skolotājs, nober kaudzi ar lego klucīšiem: še, ņematies, un pats apsēžas malā. Nedrīkst nekādu lekciju lasīt, kas ir tilti, arkas, iekārtie utt. Pat nedrīksti īsti dot uzdevumu: būvējiet tiltu. Tā ir vecā un sliktā sistēma, kad skolotājs māca. Tagad bērniem pašiem pie zināšanām jānonāk. Tā nu viņi tur rotaļājas, būvē, kas prātā ienāk. Nu visādus ķēmus, ko jāslavē. Varbūt kāds viens attapsies savienot ar klucīšiem abus upes krastus. Ja visu semestri ņemsies, tad uz beigām visi to lieliski darīs, viens no otra noskatījušies. Bet semestrī tak arī citas tēmas, nu tur tirdzniecība, tempļi, svētki.
- Skolotājs sanāk nevis savas nozares speciālists, bet tāds kā koučs?
- Jā. Nevari tak būt nozares speciālists, ja vienlaikus māci dažādus priekšmetus. Es, piemēram, mācu vēsturi un politiku, bet kolēģi, kas māca 3-4 mācību priekšmetus, nav retums.
- Pag, tad sanāk, ka tam skolotājam orķestrim jābūt kā minimums bakalauram vēsturē, bakalauram politoloģijā un vēl kādā zinātnē? Lai gan maģistra grāds būtu vēlamāks, ja strādā arī vidusskolā.
- Nē. Viņš apgūst tikai pedagoģijas pamatus un metodikas, tad pilnīgi vienalga, ko mācīt, var zīmēšanu, var fiziku, var abas vienlaikus.
- Rodas iespaids, ka viss tas jaunais meinstrīms izglītībā ir nevis lai kā labāk pusaudžiem zināšanas dotu, bet gan lai aizvietotu nozaru speciālistus, kas tās speciāli studējuši, ar pāris mēnešu kursus izgājušiem koučiem. Pastāvīgais skolotāju trūkums skolās atrisināts. Bet ja kāds vēlēsies augstskolā tikt, kur ir kādas nebūt prasības, tam domāti privātskolotāji.