E-klasē barga priekšniecības vēsture, ka lieku ko darīt tiem trim slaistiem vasarā, kuri visu pavasari nav bijuši nevienā mācību stundā un nav vēruši mācību grāmatu vaļā: "Ja skolēnam arī paliks nesekmīgā atzīme gadā, tad viņu vienalga pārcelsim nākamā klasē un Jums nākamā gadā būs jāizstrādā speciāls plāns - kā viņš apgūs iekavēto."
Visi ministri/es un reformas izčākst, sastopoties ar realitāti, kuras vārds ir leģions. Un ne par kādu konkurētspējīgu pamatizglītību dievzemītē vēl gadu desmitus nebūs vērts muti dzisināt.

Ir tāda jauka iecere pedagoģijā, ka turpmāk skolēni mācīsies pašvadīti, bet skolotājs šiem palīdzēs kā mentors. Balstoties uz premisas, ka bērnībai jābūt laimīgai, visi piespiedu mehānismi skolā likvidēti - tātad pusaudžiem jāmācās pašiem, bez piespiešanas: plānošanas fāze > pašuzraudzīšanas fāze > pašnovērtēšanas fāze > refleksija.
Viss balstās uz utopisku pieņēmumu, ka skolēns nezin kāpēc to vēlēsies. Nav skaidrs, ko iesākt, ja skolēns NEGRIB mācīties. Taču tā jau skolotāju, ne idejas autoru problēma.

Intereses pēc iedevu pāris 7. klases bažibožukiem (šie akurāt veselu gadu ir pavadījuši pašvadīti mācoties - pašvadītā pieeja pagājušajā mācību gadā bija 7. un 10. klasēm) atbildēt uz jautājumiem 10. slaidā (https://www.lvg.lv/upload/Konference/materiali/Kas_ir_pasvadita_macisanas_Liepaja_print.pdf):
• Kāds ir nodarbības mērķis? – Būt stundā, lai e-klasē neierakstītu N. Lai mamma nekliegtu.
• Ko es gribu iemācīties? – Gaisā apgriezt skūteri. Vēsturē? Neko. To man dzīvē nevajadzēs.
• Vai tas varētu būt saistīts ar to, ko jau zinu? – Jā. Dažreiz skolotājs interesanti stāstīja.
• Kā es mācīšos? Kas man palīdzēs mācīties? – Pildīšu uzdoto. Ja neaizmirsīšu.
• Kā zināšu, ka iemācos? – Būs labas atzīmes.
• Ko darīšu, ja nodarbības laikā nesapratīšu? – Neko.
• Kas liecinās nodarbības beigās par mērķa sasniegšanu? – Stunda būs beigusies.
• Kā “izmērīšu” savas zināšanas? – Būs labas atzīmes.
• Kā nostiprināšu jaunās zināšanas? – Nesaprotu, kas jāstiprina.

Lielas daļas skolēnu sekmes būtu visai katastrofālas, ja vērtējums būtu objektīvs. Taču, kā aicina mīlīgi noskaņotas tantītes, mēs nedrīkstam traumēt bērnus - viņiem jādod laimīgu bērnību. Taču kāda var būt laimīga bērnība, paliekot uz otru gadu? Nu un skolai slikti rādītāji. Tāpēc velkam aiz ausīm uz nākamo klasi, kaut visiem iesaistītajiem ir skaidrs, ka bērns nav mācību vielu apguvis un nav progresējis. Savukārt bērni apgūst viltus dzīvespratību: var nemācīties, var nerakstīt pārbaudes darbus, pietiks ar 2-3 konsultācijām jūnijā, lai tevi pārceltu uz nākamo klasi un viss varētu sākties no gala. T.s. pagarinātais mācību gads slaistiem ir tīra fikcija. Kurš gan ticēs, ka skolēns, kurš neko nav mācījies, nedēļas laikā spēj apgūt vielu, būt tajā kompetents, ja apguvei paredzēts gads?
P.S.
No palikšanas uz otru gadu neviens nav nomiris. Drīzāk gan patiesi ko apguvis. Vienīgi vecākiem kauns.

Tā nu sanācis, ka tekvondo ir Olimpisko spēļu sporta veids, un Pujeņu ciemā visiem kinderiem vajadzēja nodarboties ar šo sportu – tā lēmusi ciema valde. Kā zinām no klasiķiem, runas vīriem spēks rokā, kā tie lems, tā būs. Bet visā ķērpju valstī tekvondo bija viens no nodarbošanās veidiem – ar to ļaudis pelnīja sev iztiku.

Dzīvoja ciemā savu vecāku ligzdiņā arī Jēcītis. Puišelis bija mazs, nākotnes izjūta kā kāmītim – makismums dienu uz priekšu. Dzīvē noderēs? Kad tas vēl būs? Tik tālu Jēcītis pat iztēloties nespēja. Daudz interesantāk bija braukāt ar ričuku un diņģēt vecākiem jaunas brenda sporta kediņas.

Tā nu arī Jēcītis trenējās līdz ar visiem ciema bērniem. Taču slinki. Uz treniņiem gāja, jo nevarēja neiet, taču grupā vilkās nopakaļus, ko darot tikai tad, kad treneris bargi lūkojās uz viņa pusi. Attiecīgi, ar laiku pārējie gan skrēja ātrāk, gan kājas cilāja augstāk, gan rokām vicinājās veiklāk. Jo katram skaidrs, ka ja gribi augstu lēkt, nāksies daudz un dikti lēkāt.

Jauno tekvondistu prasmes tika novērtētas ar dažādas krāsas jostām. Kāds prasmju līmenis, tādas krāsas josta. Arī Jēcītim bija josta. Kā visiem – balta. Jēcītim nebija nekādu iebildumu. Kimono bikšeles nost nešļuka. Taču Jēcīša mātei gan tas bija svarīgi, jo kaimiņienes Jančukam jau bija dzeltena josta, viņmāju Annelei – zaļa, bet tās nejaukās Ontužānes kverplis pat ar sarkanu dižojas! Tā nu pēc kārtējām pārbaudes sacīkstēm, pēc kurām daudzi bērneļi pārgāja nākamajā līmenī ar attiecīgu jostu, Jēcīša māte kļuva nikna un rakstīja trenerim vēstuli.

“Kāpēc Jēcītim vēl joprojām ir baltā josta, ja visi viņa vienaudži jau sanēmuši krāsainas? Iesaku trenerim pārskatīt savu metodiku, jo redzu, ka tā ir aplama. Jūsu metodes manā Jēcītī ir nokāvušas visu interesi par tekvondo, kaut viņš par to interesējies kopš dzimšanas. Ja Jēcītis nesaņems krāsainu jostu, vērsīšos ar sūdzību pie ciema padomē pie runas vīriem un sievām – lai pārbauda trenera kompetenci un piemērotību amatam!”

Treneris gan mēģināja skaidrot, ka jostas krāsa nenozīmē vecumu, bet gan prasmes, taču velti. Beigās apspriedās ar kolēģiem un mīļā miera labadiņ iedeva Jēcītim dzeltenu jostu. Jēcītis bija priecīgs – ticis pie jostas, pat nepievelkoties pie stieņa. Māte bija priecīga: visi nu redz, ka Jēcītis ir savam vecumam laba līmeņa sportists.

Treneris gan pie sevis nodomāja, ka puikam būs grūti pēc treniņu skolas absolvēšanas izejot ar melno jostu ringā pret tādiem kas to nopelnījuši sūrā darbā. Attiecīgi ir spēcīgāki, veiklāki un daudz agresīvāki. Taču neko neteica. Dzīves pieredze rādīja, ka ar mātēm, kuras mīl savus Jēcīšus, labāk nestrīdēties. Tām neviens tekvondo meistars pretī stāties nespēj.

- Labs skolotājs jebkuru bērnu ieinteresēs savā priekšmetā tā, ka bērns ar prieku mācīsies!
- Protams. Gluži tāpat, kā labi vecāki itin viegli bērnu ieinteresēs no rīta laikus celties, saklāt gultu un izmazgāt istabu tā, ka bērns ik dienu trallinās pa māju, gan traukus mazgādams, gan sunīti pastaigā izvezdams.

Noskatījos filmu "Klase": https://www.imdb.com/title/tt1068646/?fbclid=IwAR0DB7kAtkKd-kQoeixU67h-BRFa1DoSXpgnAhonu_RlunFYn0kRQ-bUSmA

Par skolmeistara gaitām Francijā. Vērojot, kā tiek atainota turienes zemākā līmeņa proletariāta skolas apmeklētāju (skolēnu) uzvedība, var redzēt, no kurienes mūsu tīņi kopē žestus un izturēšanās manieri.
Taču interesantāk šķita lūk kas. Proti, filmas režisora skatījums uztur arī šeitan populāro mītu par skolu kā "audzināšanas" iestādi un skolotāju kā "audzinātāju", kuram ar uz 5 min satiktu tīni jāveic to, ko mājās vecāki nespēj. Nu tur rādīt piemēru, mierināt, dot padomiņu utt. Skolotājs nevis sniedz zināšanas un palīdz iemācīties tās izmantot, bet gan pilda bērnudārza audzinātāja funkcijas: skraida pakaļ grūtgalvīšiem, sakārto visu aiz viņiem, aizstāv pret pieaugušo cilvēku baismo pasauli, kas no šiem prasa kādu nebūt "negribu" pārvarēšanu. Un ignorē tos, kas patiešām kā nebūt mācās - tie ir tikai fons.
Filmā neredzēsiet, kā skolotājs gatavojas nodarbībām, kā cenšas sīkajiem ko jaunu parādīt, kā šie ko jaunu iemācās konkrētajā mācību priekšmetā. Skolotājs ignorē tos, kas patiešām kā nebūt mācās - tie ir tikai fons. Skolotāja funkcijas ir ņemties ar muļķīšiem, izklaidēt tos un "ieinteresēt" - ar šiem jauki papļāpāt, izmantojot tikai skolēnu esošo zināšanu (nezināšanas) bāzi, būt par mentoru tīņu pubertātes vētru savstarpējās attiecībās. Vidusskola skola kā bērnudārzs.

Attālinātā mācīšanās, par ko tā sašutuši daudzi vecāki, tikai kā lakmusa papīrs uzrāda reālo skolēnu spēju mācīties, par ko viņu vecāki lielāko tiesu iepriekš pat nenojauta.
Tie skolēni, kas nekad neko paši nav darījuši, un arī klātienē negribīgi un pavirši pildījuši klasē uzdoto, tie attālināti mājās nemācās vispār. Neviens cirks no skolotāju puses šos neieinteresēs. Vecāki sašutuši, jo nu viņiem jādara to, ko šie deleģējuši skolai, proti, beidzot jāaudzina savu atvasi.
Savukārt tie skolēni, kam pielecis, ka vieglāk ir laikus izdarīt, jo tad viņus liek mierā un ir daudz brīva laika draudziņiem un blēņām, tie attālināti darbojas lieliski. Rezultātā redzam, kā klātienes pelēkā un daudzmaz viendabīgā masa (katrā klasē 3-4 gudrīši, 3-4 muļķīši un vidusmērs) zināšanu apguvē strauji separējas trijos visai atšķirīgos līmeņos.

- Kas bija "Linča tiesa"?
- Tā bija cancel culture 19. gadsimtā, kad visiem bija kolti un vinčesteri.

Gribēju šīs te pārdomiņas #Delfi iesmērēt, taču šie neizrādīja nekādu interesi. Radies iespaids, ka arī #Satori negatīvas tēmas #vissirslikti vairs neņem pretī, kopš ir sadraudzējušies ar #Skola2030 un #IzM. Tā nu jāpabubina tepat internetā.

Ieradās pirms pāris nedēļām pie manis 6. klases delegācija. Bērneļiem izmisums acīs: “Skolotāj, vai varat mūs sadalīt? Lai mūsu klasē ir tie, kas vēlas mācīties - jo tas ir interesanti!, - bet tie, kas nevēlas, lai iet uz X klasi?” Visnotaļ saprotama vēlme. Ir grūti mācīties pat visinteresantāko tēmu, ja mācību stundā visapkārt valda troksnis, Jānītis sakaujas ar Pēterīti, Anniņa izlīdusi solu rindai pa apakšu, kož Ilzītei kājā, bet skolotājs kā tāds aitu ganu suns skraida apkārt un mēģina vienlaikus gan mācīt, gan kārtību uzturēt. Vecums tāds šiem, ka skolmeistars jūtas kā kucenu voljerā. Un tas ir visnotaļ normāli.

( ... )