Attālinātā mācīšanās, par ko tā sašutuši daudzi vecāki, tikai kā lakmusa papīrs uzrāda reālo skolēnu spēju mācīties, par ko viņu vecāki lielāko tiesu iepriekš pat nenojauta. Tie skolēni, kas nekad neko paši nav darījuši, un arī klātienē negribīgi un pavirši pildījuši klasē uzdoto, tie attālināti mājās nemācās vispār. Neviens cirks no skolotāju puses šos neieinteresēs. Vecāki sašutuši, jo nu viņiem jādara to, ko šie deleģējuši skolai, proti, beidzot jāaudzina savu atvasi. Savukārt tie skolēni, kam pielecis, ka vieglāk ir laikus izdarīt, jo tad viņus liek mierā un ir daudz brīva laika draudziņiem un blēņām, tie attālināti darbojas lieliski. Rezultātā redzam, kā klātienes pelēkā un daudzmaz viendabīgā masa (katrā klasē 3-4 gudrīši, 3-4 muļķīši un vidusmērs) zināšanu apguvē strauji separējas trijos visai atšķirīgos līmeņos.
neesmu skolmeistare, un arī skolēnu man mājās nav, bet piekrītu pilnībā. gan par noslāņošanos, gan sašutušajiem vecākiem (ir dzirdēts, piemēram, teksts "bet man ir jāsēž katru dienu klāt viņam, un par to neviens nemaksā! valstij vajadzētu man šo kompensēt!" no cilvēka, kurš visu mācību gadu ir tādā kā dīkstāvē, tikai vēl labāk (darbs sarucis līdz aptuveni 10%, bet ienākošās summas nemainās, strādā no mājām, laiku plāno pats), un kura bērns iet pirmajā klasē) - iespējams, šis viss ir ne tikai bērnu lakmusa papīra tests.
> Vecāki sašutuši, jo nu viņiem jādara to, ko šie deleģējuši skolai, proti, beidzot jāaudzina savu atvasi.
Jā. :) Deleģējuši jau tamdēļ, ka kaut kā ir maizīte jāpelna arī tai laikā, kamēr šie skolojas. Skolā principā sīkais ir lielāko savu dzīves daļu kā minimums 8 gadus. Tur bez audzināšanas tajā sadaļā nekas nesanāks diemžēl.
Nē, es piekrītu, ka skolā var viņiem pa abiem galiem audzināt, ko grib, ja mājās tas netiek nekādi nostiprināts un audzināts no savas puses, tur diez vai kas būs.
Bet nevar arī teikt, ka, hoho, skolā tikai mācīsim. :P
Es arī labprāt uzzinātu kaut vienu piemēru, kā izdevies skolotājam, kam nedēļā gar acīm noskrien savi 800 bažibožuki, kuru vārdus viņš sāk iegaumēt labi ja pēc gada, kādu no tiem "audzināt". Līdz šīm neesmu ne literatūrā, ne dzīvē sastapis nevienu gadījumu.
Gadījumā nav vispirms jānodefinē, ko tad īsti nozīmē audzināšana?
Ja atmetam ideju par "izaudzināšanu", bet atstājam to, kura spriedelē par paliekošām sekām uzvedībā - gribētos domāt, ka esmu pāris tīri veiksmīgus skolotājus saticis.
Bet tā, protams, tāda audzināšana ar sprediķi no kanceles un piemēra rādīšanu dzīvē. Atstāj iespaidu uz kādu konkrētu personības aspektu, ne tuvu visu kopumu.
Ar piemēru dzīvē mūs ietekmē jebkurš satiktais, taču neapgalvosim, ka kaimiņmājas sētnieks nodarbojas ar "audzināšanu". Man domāt, tas nāk no PSRS laikiem, kad izglītības sistēmas pamatuzdevums bija "audzināt padomju cilvēku" - tā tā audzināšana palikusi kā tradīcija bez sausā atlikuma.
Varbūt tiem otrajiem vajag citādu pieeju. Tas, ka vecāki vai skolotāji nezin, kādu, tā ir cita lieta. No otras puses, es pati sēdēju klāt un mācīju, prātā reizēm jukdama. Bet tad sapratu, ka tas man vispār nav jādara, ka bērnam ir pašam jāizdara tik, cik saprot, un skolotājiem ir jālabo kļūdas un jāizceļ pareizais. Un zini, aizgāja, ļoti labi, izrādās, mans bērns prot patstāvīgi strādāt, ja mamma pasaka, ka nav īsti viņas darbs mācīt pēc skolas programmas. Protams, no dzīves arī jāmāca mācīties, un tur vecāki ir neatsverami.