Attālinātā mācīšanās, par ko tā sašutuši daudzi vecāki, tikai kā lakmusa papīrs uzrāda reālo skolēnu spēju mācīties, par ko viņu vecāki lielāko tiesu iepriekš pat nenojauta. Tie skolēni, kas nekad neko paši nav darījuši, un arī klātienē negribīgi un pavirši pildījuši klasē uzdoto, tie attālināti mājās nemācās vispār. Neviens cirks no skolotāju puses šos neieinteresēs. Vecāki sašutuši, jo nu viņiem jādara to, ko šie deleģējuši skolai, proti, beidzot jāaudzina savu atvasi. Savukārt tie skolēni, kam pielecis, ka vieglāk ir laikus izdarīt, jo tad viņus liek mierā un ir daudz brīva laika draudziņiem un blēņām, tie attālināti darbojas lieliski. Rezultātā redzam, kā klātienes pelēkā un daudzmaz viendabīgā masa (katrā klasē 3-4 gudrīši, 3-4 muļķīši un vidusmērs) zināšanu apguvē strauji separējas trijos visai atšķirīgos līmeņos.
Es arī labprāt uzzinātu kaut vienu piemēru, kā izdevies skolotājam, kam nedēļā gar acīm noskrien savi 800 bažibožuki, kuru vārdus viņš sāk iegaumēt labi ja pēc gada, kādu no tiem "audzināt". Līdz šīm neesmu ne literatūrā, ne dzīvē sastapis nevienu gadījumu.
Gadījumā nav vispirms jānodefinē, ko tad īsti nozīmē audzināšana?
Ja atmetam ideju par "izaudzināšanu", bet atstājam to, kura spriedelē par paliekošām sekām uzvedībā - gribētos domāt, ka esmu pāris tīri veiksmīgus skolotājus saticis.
Bet tā, protams, tāda audzināšana ar sprediķi no kanceles un piemēra rādīšanu dzīvē. Atstāj iespaidu uz kādu konkrētu personības aspektu, ne tuvu visu kopumu.
Ar piemēru dzīvē mūs ietekmē jebkurš satiktais, taču neapgalvosim, ka kaimiņmājas sētnieks nodarbojas ar "audzināšanu". Man domāt, tas nāk no PSRS laikiem, kad izglītības sistēmas pamatuzdevums bija "audzināt padomju cilvēku" - tā tā audzināšana palikusi kā tradīcija bez sausā atlikuma.