https://nikolai-endegor.livejournal.com/214774.html

Visnotaļ noderīgs foto projekts vidusskolām, apspriežot ar tīņiem antīko skulptūru.

P.S.
Pirms gadiem 15 man iešāvās prātā ideja līdzīgi apvienot vienā attēlā Eiropas glezniecības klasikas paraugus (nu tur Nakts sardze, Pašportrets ar Saskiju u.tml.), taču sapratu, ka šādam projektam man nav ne naudas, ne laika.

1) 12. minūte: Izaugsmes esamība vai neesamība vairs netiek ņemta vērā summatīvajā vērtējumā semestrī vai gadā. Tas pats tiek uzsvērts 30. minūte: formatīvie vērtējumi “ieskaitīts” un “neieskaitīts” (i/ni) vairs neietekmē summatīvo gala atzīmi. 54. minūtē: Semestra gala vērtējumu aprēķinot tikai aritmētiski: atzīmju kopsumma ar atzīmju skaitu.
T.i. skolēna slinkums/čaklums vairs netiek ņemts vērā, visu nosaka vērtējums summatīvi, t.i. ciparos.

2) 42. minūte: 1., 4., 7. un 10. klasē mācību e-klasē sasniegumi vispār vairs netiek vērtēti formatīvi ar “ieskaitīts” un “neieskaitīts” (i/ni).

3) 53. minūte: “Nav vērtējuma” (nv) nav vērtējums, t.i. nekādi neietekmē gala vērtējuma atzīmi. Savukārt 54. minūtē Izglītības kvalitātes dienesta Uzraudzības departamenta direktora vietnieks Maksims Platonovs pauž pilnīgi pretējo: “mums tas “nv” principā pārvēršas par vērtējumu”, nepaskaidrojot sīkāk, kā (kā nulle – “0”, vai kā legāls iemesls atzīmi pazemināt?).

4) 53. minūte: Lai skolēns saņemtu semestra gala vērtējuma atzīmi, jābūt pilnam obligāti veicamo pārbaudes/patstāvīgo darbu (kas tiek summatīvi vērtēti). Arī semestra vērtējumu ir obligāti jāliek. Man gan nav skaidrs, kā skolotāji to īstenos – nav mehānismu, kā piespiest skolēnu darbu izpildīt – var tikai lūgt, bet ja skolēns nedara, tad tam nav nekādu seku…

P.S.
Paredzu, ka jau tuvāk mēneša laikā atradīsies attapīgi skolēni, kuri no sirds pacentīsies nopelnīt pirmajā pārbaudes darbā labu atzīmi, lai atlikušo semestra daļu varētu nemācīties – “ni” un “nv” vairs gala vērtējumu neietekmē. Iztēlē redzu, ka mani bažibožuki sajūsmā dejo ugačača.

Pie kaimiņu mājas sastopu Valēriju no 9b, kurš ar savu bmx atripojis ar kamrādu sapīpēt (mums te pagalmā dalījums pēc īpašnieku gaumes: mūsmājā īrnieki ir pensiši, bet kaimiņmājā specializējas uz vieglajiem alkoholiķiem).
Aš sirds sentimentā iesila pēc tās attālinātās būšanas. Kaut puika kārtīgi nosēdējis katrā klasē divus gadus (pēc otrās atsēdēšanas automātiski jāpārceļ uz nākamo klasi) un 9. klasē laimīgi sasniedzis pilngadību, manā praksē bija viens no patīkamākajiem skolēniem auditorijā: hūdija kapuce pāri galvai, klusu gulēja savā pēdējā solā, pa laikam iekrācoties - nekādu ēverģēlību, indīgu piezīmju un trokšņošanas! Lieliska savstarpējā līdzāspastāvēšana, vienam otru netraucējot.
Uzvaicāju, vai pēc pamatskolas absolvēšanas kur jau darbā iekārtojies? Puisis tā neizpratnē: "Kādā darbā, es tak vidusskolā!"
Ak jā, atcerējos, ka pie mums taču "nauda seko skolēnam", tb vidusskolā ņemam visus, jo skolai vajag naudu. Un kāpēc nē? Pa šiem gadiem viņš alfabētu tomēr ir apguvis, parakstīties spēj - lai paguļ vēl tos trīs gadiņus (plus pārīti uz otru gadu). Ja ieviesīs vispārējo obligāto austāko izglītību (esmu dzirdējis par šādiem AĪP plāniem), tad vēl izgulēs arī bakalaura un maģistra grādus, varēsim lepoties ar lielisku statistiku "iedzīvotāju īpatsvars ar augstāko izglītību". Viss notiek, nekādas separācijas un diskriminācijas.

Tā kā mazliet raugos informāciju par izglītību un skolu, tad pamanu, ka lasot kādas nebūt ziņas un rakstus, nemitīgi visapkārt parādās aizcinājumi “skolēnu jāieinteresē”. Ieinteresējos. Iemetu to google meklētājā. Parādījās aptuveni 1 090 rezultāti:

“Par dabaszinātnēm jāieinteresē jau no mazotnes”;
“Jāieinteresē par kultūru bērni un jaunieši”;
“Zinātniskajos procesos skolēni ir jāieinteresē”;
“Lai bērns ar prieku dotos uz sporta stundu, viņš ir jāieinteresē”;
“Skolotājam jāieinteresē skolēns savā mācību priekšmetā”;
“Skolēns ar garīgās attīstības traucējumiem jāieinteresē”;
“Skolēns kultūrā un mākslā ir jāieinteresē”;
“Skolēns ir jāieinteresē regulāri lasīt”;
“Skolēni ir vairāk jāieinteresē, viņu darbība ir jāievirza”;
“Skolotājam ir jāieinteresē skolēns mācīties”;
“Mums vairāk jāmotivē un jāieinteresē šie bērni”;
“skolēni jāieinteresē papildus lasīt literatūru”;
“Mums jāieinteresē jauniešus, lai arī savā brīvajā laikā viņi vēlētos”;
“Skolotājam ir jāieinteresē un jāmotivē”;
“Jāieinteresē mācīties eksaktās zinātnes”;
“Lai bērns ar prieku dotos uz sporta stundu, viņš ir jāieinteresē!”;
utt. – visus 1 090 rezultātus citēt neredzu vajadzību.

Kas ir ieinteresētība un aizraušanās? Man domāt, tas ir hobijs. Lielākajai daļai cilvēku kaut kas tāds ir. (Protams, ir ļaudis, kam nav, kas pilda kādas funkcijas, lai saņemtu algu, varētu dzīvot un pildīt šīs funkcijas, taču vairāk ir tādu, kurus tomēr kāds dzīves aspekts interesē vairāk.) Kurš ņemas pa savu mazdārziņu, kurš katru brīvu brīdi skrien makšķerēt vai kādu mehānismu izjaukt un pārlikt, kurš fotogrāfē putniņus, kurš lasa mīlas romānus vai meklē internetos jaunas pankūku receptes. Hobiju ir tūkstošiem.

Taču, kas te manuprāt svarīgākais, absolūtajam vairumam cilvēku hobijs ir viens. Nu nevar cilvēks vienlīdz aizrautīgi ņemties ar vairākām nodarbēm vienlaikus – kādai neizbēgami būs priekšroka, kāda interesēs mazāk. Atgriežoties pie skolēniem, kurus jāieinteresē… vidusskolā apgūst aptuveni 18 mācību priekšmetus, bet pamatskolā – ~16. Neizbēgami rodas retorisks jautājums: vai cilvēkam (bet tas pusaudzis ir mazs cilvēks) ir iespējams vienlīdz interesēties un aizrauties ar 16-18 hobijiem? Pirms aicināt uz ieinteresēšanu, padomājiet par to.

Interesanti lūkot, kā tie bažibožuki mācās attālināti. Priekš manis mazs pārsteigums, ka tie lielākie slinķi mājās apjoma ziņā strādājuši krietni vairāk, savukārt labinieki mēģina izšļūkt cauri ar vienu paviršu teikumu atbildē.

Aizdomas, ka visa sāls fōnā, proti, slaistus vecāki ņem priekšā un pārbauda, ko tad šis pa dienu kladē ierakstījis, bet labinieku vecāki dzīvo pārliecībā, ka atvase ir čakla un visu lieliski izdarījusi - nemaz neapskatās uz rezultātu.

Man kaimiņos dzīvo onkulītis, vēl senāks par mani (skolēni tam neticētu). Šausmīgi pļāpīgs! Kā mani noķer pagalmā pīpojot, tā klāt komunicēt. Sākumā viņš bija izdomājis, ka man tāds inteliģents feiss, tātad par mākslu jārunā. Kad uzzināja, ka no tās nekā nejēdzu, un knapi Maļeviču no Rozentāla atšķiru, tad saduga. Bet tikai uz brīdi - no cita kaimiņa uzzinājis, ka es savulaik mazliet vēsturi esmu pastudējis, metās man virsū par to. Nu tur atklāsmes par atlantu civilizācijām un tā. Ar laiku arī šī tēma apsīka, jo no manis tāds švaks sarunu biedrs - smaidu, piekrītoši māju ar galvu un sarunas vidū atceros, ka putra uz plīts... Pēdējā laikā onkulītis mainījis monologu pamattēmu - pēdējos mēnešus aktuāls ir viņa viedoklis par pedagoģiju. Tā nupat atkal šis mani noķēra mani aiz piedurknes:
- Nu redziet, skola vispār ir lieka! Jums kas no tā, ko skolā mācījāties, dzīvē noderēja?
Es ar smaidu:
- Pilnīgi viss.
- Nevar būt! Man dzīvē nekad nav vajadzējis ne kvadrātsaknes vilkt, ne deklinācijas skaitīt! Skolā pavadītie gadi ir zemē nomesti!
- Nu bet kad studējāt Mākslas akadēmijā, vai tad jums nelika mēnešiem ilgi vienu un to pašu Dāvida degunu zīmēt dažādos rakursos, visus tos ģipša uzstādījumus?
- Vajadzēja.
- Bet vai jums pēc tam dzīvē kaut reizi to Dāvidu bija nepieciešams zīmēt? Velti izšķiests laiks!
- Tā nav! Ja mani nebūtu spieduši to degunu zīmēt, es tagad nemācētu tik labi gleznot!
- Nu redziet, ja nebūtu skolā deklinācijas un saliktus sakārtotus teikumus veidot mācījies, mēs šobrīd vispār sarunāties nespētu.

/te pamācošais dialogs pārtrūka, jo es piepeši savu putru atcerējos :) /

Labvakar, manu mazo draudziņ. :)

Izstāstīšu Tev to, ko es stāstu 6. un 7. klases bērneļiem, proti, kāpēc mēs nekad nevaram būt droši par to, kas un kā noticis/bijis senatnē, taču kā mums to jāpēta un kāpēc tas ir sasodīti interesanti. Gan jau esi, sekojot līdzi Laurlāča un Meikaperes Evelīnas gaitām, mētājot kendamu un apgūstot apgriezienu ar skūteri, pa vidam arī redzējis, kā vecāki vakaros skatās visādus kriminālizmeklēšanas seriālus. Nu tur visus CSI un tamlīdzīgus.

Tagad iztēlojies, ka esi kriminālizmeklētājs, kurš ierodas nozieguma vietā: priekšā līķis, asiņu peļķe, tēviņš ar nazi, kaimiņu babulis, kurš visu esot binoklī no pretējās mājas redzējis, un vēl kāds kaimiņš. Katrs stāsta ko savu, pilnīgi pretēju otra stāstītajam.

/šajā situācijā nākas visu ainu uzzīmēt uz tāfeles, bērni smejas vēderus turēdami par skolotāja zīmētprasmi un aizgūtnēm komentē/

Nu lūk, draudziņ, vēsturnieks ir kā šāds kriminālizmeklētājs. Vispirms viņš kā arheologs izpēta visus lietiskos pierādījumus: asins šļakatas, pirkstu nospiedumus, kur kas atrodas, uz kuru pusi logam kritušas šķembas. Pēc tam viņš pēta rakstu avotus par notikumu – trīs dažādas liecības jeb hronikas. Salīdzina, analizē, konstatē pretrunas, atsijā melus no puspatiesībām un patiesības. Un tad no tā visa rekonstruē notikuma ainu (te atkāpe, tiek paskaidrots, ko nozīmē vārds “rekonstruē”).

Arī kriminālizmeklētājs nav bijis klāt nozieguma brīdī, tātad nekādi nevar zināt kā viss noticis, ja notikumu nav ierakstījusi novērošanas kamera. Viņš, balstoties uz visa zināmā, rekonstruē notikuma ainu. Kad aina rekonstruēta, kriminālizmeklētājs to nodod prokuratūrai un tiesai, bet vēsturnieks izklāsta publikācijā vai grāmatā.

Bet tik un tā mēs visu nekad nezinām. Nāk jaunas tehnoloģijas kriminālizmeklēšanā, arī vēsturē, krājas pieredze un mācēšana. Kriminālistikā ievieš DNS testus un secina, ka izmeklētājs tomēr kļūdījies. Strādājis godprātīgi, viss liecināja par to, ka vainīgs ir šķirtais vīrs, taču DNS rāda, ka tomēr dārznieks, un nu mēs zinām par sen notikušo noziegumu vairāk un precīzāk.

Gluži tāpat arī vēsturē: pirms 100 gadiem vēsturnieki savu zināšanu robežās centās rekonstruēt, kādi izskatījās, ko ēda un dzēra spartieši, un to ierakstīja grāmatās. Mūsdienās mēs esam gudrāki, esam veikuši jaunus izrakumus, atklājuši papildus liecības, mums ir jaunas tehnoloģijas, kas labāk ļauj analizēt atrastos artefaktus, un nu rekonstruētā aina mainās. Ja jūs labi mācīsities ķīmiju, fiziku, tad izgudrosiet ko tādu vēstures labākai pētīšanai, kas man un cienījamākajam vēstures skolotājam Latvijā, kuru sauc par Klišānonkuli, pat sapņos nav rādījies, un uzlabosiet mācību grāmatas.

Tas nenozīmē, ka iepriekšējās viss bija aplami “tā nebija”, tas nozīmē, ka nu mēs šodien zinām labāk, bet ja izglītosimies un kļūsim zinošāki, ar radošu domāšanu, tad turpināsim pētījumus un uzzināsim vēl vairāk, un tā senatnes bilde būs vēl precīzāka.

Tas ir kā ņemt sen izgudrotu velosipēdu, novākt visādus liekos anķīnus, pielikt jaunus un labākus – velosipēds pats it kā nemainās, taču ar katru jaunu paaudzi braukt ar to var ērtāk, labāk un ātrāk, – tjūningojam, nevis braucam ar tādu, ar kādu minās jūsu vecvectētiņi. Tas pats ar vēstures zināšanām un mūsu priekšstatiem par to, kā bija senatnē.

Nu kaut kā tā. :)

Kad maza, jauka 6. klases meitenīte man stāsta, ka zināšanas vēsturē viņas izvēlētajā profesijā neesot nepieciešama, bet 7. klases puika, - ka viņš netikšot mācīties par pilotu tāpēc, ka būšot absolvējis parastu vidusskolu, nevis ģimnāziju, es redzu, ka tur fonā skan vecāku balss.

Skaidrs, ka jebkurš vecāks savam bērnam vēl visu to labāko, un no sirds vēlas, lai mazais neatkārto viņa kļūdas. Bet tā nu dabā iekārtots, ka kļūdas būs. Un ja iepotēs šādas te muļķības, tad kļūdu būs pat vairāk.

Nu nevienu augstskolu neinteresē, kādu skolu absolvējis topošais students. Tikai viņa zināšanu līmenis vai maksātspēja ir noteicošais. Tā kā ģimnāzija tikai ar to ir labāka, ka tur lielāka slodze, vairāk mācību priekšmetu, t.i. teorētiski lielāka iespēja, ka kas vairāk galvā nosēdīsies.

Tāpēc no sirds žēl to jauko meitenīšu, kuras lepni paziņo, ka skola viņām vispār neesot vajadzīga, jo būšot interjera dizaineres. Skaidrs, ka mākslinieki nav tā izglītotākā publikas daļa, bet ne jau par to stāsts. Vai vecāki, kas virza savas atvases uz šo jauko hobijamatu, spēj paredzēt nākotni? Varbūt jau pēc gadiem 10 visiem būs pieejama skaista aplikācija, kurā ielādēt telpas fotoattēlus un tad tikai izvēlēties no 1000&1 piedāvātā interjera varianta sev tīkamāko? Un tāda interjera dizainere nevienam nebūs vajadzīga (atliek vien cerēt uz bagātu vīru, kas pašcieņu neceļ). Vai zobu tehniķis, kas jau gadu desmitus ir cienījama un lieliski apmaksāta profesija - sākusies 3D printeru ēra, un mēs nezinām, kā protēzes gatavos jau pēc pāris gadiem.

Nu līdzīgi kā pirms gadiem 20 visnotaļ cienījama profesija ar savu arodskolu bija burtlicis. Un pat tad, kad jau Latvijā bija pirmie datori, un pirmo avīzi maketēja ar tiem, lielākā daļa nozarē iesaistīto ļaužu neticēja, ka kāda profesija var tā ņemt un pagaist. Pagaisa…

Dārgie skolēnu vecāki. Lūgtum audziniet bērnus - viņos vēlamās īpašības, - taču necenšaties iepotēt savus priekšstatus par derīgs/nederīgs. Jūs gluži vienkārši nezināt, kas jūsu bērniem no skolā mācītā nākotnē noderēs, bet kas nē. Dzīve mainās pārāk strauji, un neviens nezina, kādas profesijas pēc gadiem 20 būs pieprasītas, kādas nē.

Labāk palīdziet skolotājam viņos ieaudzināt to, kas patiesi noderēs: spēju pārvarēt slinkumu un veikt neinteresantu uzdevumu, spēju atrast un atdalīt informācijā svarīgāko, to analizēt un veikt secinājumus. Tas noderēs jebkurā profesijā.

Skolā nemāca amatu, skolā cenšas dot erudīcijas minimumu, iemācīt iemaņas un spriestspēju, kuras tā pietrūkst mūsu sabiedrībā. Galvenais: iemācīties mācīties pašam, jo dzīvē neviens no malas jaunas iemaņas ar karoti mutē nelies. Bet mācīšanās šajā vecumā ir garlaicīga pēc definīcijas, tāpēc jāmācās pārvarēt slinkumu.
Ak, te jau es atkārtojos…

Nupat uzzināju, ka pirms nedaudziem gadiem vegānisma uzvaras gājiena priekšā kritis pēdējais klasiskās paidagoģijas bastions - Lielbritānijā nu arī privātskolās miesas sodu vairs nav.

No otras puses, bija interesanti uzzināt, ka viens no grūtākajiem eksāmeniem šajās skolās esot pamatskolā eksāmens galvas paklanīšanā. Proti, tā kā aristokrāts noliec galvu tikai karaļa priekšā, tad sasveicinoties ar sev līdzīgo vai zemāk stāvošo to galvu jāpakustina tā, lai ideāli ievērotas pieklājības normas, taču nebūtu klanīšanās. Tāda netverama kustība, it kā piešķiebjot, it kā mazliet pagriežot. Jauniešiem to visai grūti apgūt, kā daudz ko no tā, kas viņu kārtu atšķir no pārējiem. Taču, noblesse oblige...