Man kaimiņos dzīvo onkulītis, vēl senāks par mani (skolēni tam neticētu). Šausmīgi pļāpīgs! Kā mani noķer pagalmā pīpojot, tā klāt komunicēt. Sākumā viņš bija izdomājis, ka man tāds inteliģents feiss, tātad par mākslu jārunā. Kad uzzināja, ka no tās nekā nejēdzu, un knapi Maļeviču no Rozentāla atšķiru, tad saduga. Bet tikai uz brīdi - no cita kaimiņa uzzinājis, ka es savulaik mazliet vēsturi esmu pastudējis, metās man virsū par to. Nu tur atklāsmes par atlantu civilizācijām un tā. Ar laiku arī šī tēma apsīka, jo no manis tāds švaks sarunu biedrs - smaidu, piekrītoši māju ar galvu un sarunas vidū atceros, ka putra uz plīts... Pēdējā laikā onkulītis mainījis monologu pamattēmu - pēdējos mēnešus aktuāls ir viņa viedoklis par pedagoģiju. Tā nupat atkal šis mani noķēra mani aiz piedurknes:
- Nu redziet, skola vispār ir lieka! Jums kas no tā, ko skolā mācījāties, dzīvē noderēja?
Es ar smaidu:
- Pilnīgi viss.
- Nevar būt! Man dzīvē nekad nav vajadzējis ne kvadrātsaknes vilkt, ne deklinācijas skaitīt! Skolā pavadītie gadi ir zemē nomesti!
- Nu bet kad studējāt Mākslas akadēmijā, vai tad jums nelika mēnešiem ilgi vienu un to pašu Dāvida degunu zīmēt dažādos rakursos, visus tos ģipša uzstādījumus?
- Vajadzēja.
- Bet vai jums pēc tam dzīvē kaut reizi to Dāvidu bija nepieciešams zīmēt? Velti izšķiests laiks!
- Tā nav! Ja mani nebūtu spieduši to degunu zīmēt, es tagad nemācētu tik labi gleznot!
- Nu redziet, ja nebūtu skolā deklinācijas un saliktus sakārtotus teikumus veidot mācījies, mēs šobrīd vispār sarunāties nespētu.

/te pamācošais dialogs pārtrūka, jo es piepeši savu putru atcerējos :) /