Ja skolēns visu mācību gadu ir bumbulējis un rezultātā nesekmīgs, tad viņam ir "vasaras darbi" 2 nedēļu garumā, kuros šis saņem minimālo sekmīguma vērtējumu un tiek pārcelts uz nākamo klasi. Man tā subjektīvi šķiet, ka ja kāds spēj 2 nedēļās apgūt gada vielu, tad viņš ir ģēnijs. Tā kā šī prakse ir vispārēja, ģenialitāti atmetam. Tad rodas jautājums: priekš kam vispār skolā jāpavada 12 gadi, ja pamatskolas un vidusskolas mācību vielu minimālā līmenī var apgūt 24 nedēļās?
P.S.
Jāatzīst, visi 2 nedēļās to nokārtot nespēj. Tad tas pats atkārtojas augustā. Ja nenokārtos augustā - skolēnu pārceļ uz nākamo klasi arī ar nesekmību vienā priekšmetā (principā vairākos, taču pārējie skolotāji atmet ar roku un ieliek 4, lai pašiem vieglāk), taču visu mācību gadu skolotājam jāvada viņasm individuālā iepriekšējā gada vielas apgūšana. Lieki piebilst, ka pašam skolēnam no tā ne silts, ne auksts - noklaustās, kā tantes baras, un bumbulē tālāk, - jo zina, ka agri vai vēlu pieaugušie neizturēs un sataisīs šim liecību kā vajag.

Dalos ar amata brāļiem un māsām mazā pieredzītē. Proti, pa laikam tīņi vaicā skolotājam, kāda ir tā mīļākā mūzika. Tas nevis tāpēc, ka viņus interesētu vecāko paaudžu muzikālā gaume, bet gan tāpēc, lai nostiprinātu sevī pārliecību, ka skolotājs/a ir aizvēsturisks dinozauru laikabiedrs. Nu un varētu par to paķiķināt.
Šādos gadījumos iesaku, saglabājot pokera spēlmaņa mīmiku, atbildēt: cilvēks, kurš attīstas visu mūžu, visu mūžu meklē arī ko jaunu ko klausītos - šobrīd mani favorīti ir "Wagakki Band", kas spēlē wagaki sigin stilā. Nu un paskaidrot: lūk, ja jūsu smadzenes spēs evolucionēt no dīgļa plazmas stāvokļa, tad turpmākajās vēstures stundās uzzināsiet, ka "wagakki" ir kopapzīmējums japāņu tradicionālajiem mūzikas instrumentiem, bet "sigin" ir tradicionālās deklamācijas māksla.
Pusaudžiem parasti pie šādas atbildes un klipa demonstrācijas uzkaras operētājsistēma, kādu laiku skatienos jaušama neizpratnes pilna bijība. Ko ar vajadzēja panākt. 😉

Piemērs no dzīves: jauka provinces mazpilsētiņa pusceļā starp Lubānu un Vecpiebalgu, kurā bērniem ar ne tik gaišām galvām vai vienkārši bez iespējām mācīties (no deklasētām latvju alkoholiķu ģimenēm) bija mazs un jauks internāts. Tad ieradās gudra komisija un internātu pievienoja pilsētas skolai, īstenojot bārabērnu "iekļaušanas izglītību". Pašvaldība priecīga, jo nu nauda ietaupās; arī bērnu tiesību aizstāves korķē vaļā uzvaras šampaniešus.
Tie daži skolotāji, kas nu meklē laimi citos pagastos vai pie bērniem aiz jūras... diemžēl, lai uzceptu omleti, čaumalu jāsasit.
Rezultāti praksē... Mazpilsētā, kur visi viens otru zina, pa klasēm izdalītie "internātisti" uzreiz kļuva par skolas parijiem (izstumtajiem). Kopkoris: "Ha-ha-ha, tie jau ar "īpašajām vajadzībām", kuriem vajag vairāk laika pārbaudes darbam, ha-ha-ha!". "Internātisti" ir zaudējuši ilūzijas par savu vietu barības ķēdē - sekmes un interese par mācībām krītas, virkne pusaudžu sāk bēgt no skolas. Finita la commedia.
P.S.
Būtu interesanti uzvaicāt bērnu glābējiem-iekļāvējiem, ko paši domā par savu labo ieceru augļiem, taču aizdomas, ka šie jau nes gara gaismu kādā citā pagastā, un nenojauš, kas aiz viņiem paliek. Bet ja nojauš, tad gan jau pie rokas ir 20 gadus seni Somijas pētījumu materiāli par šīs metodes efektivitāti - neveiksme praksē nenozīmē, ka teorija būtu aplama.

Viens interneta draudziņš ieķiķināja par “Animal Planet” TV sižetu, kurā jauki atainota situācija, kurā pedagoģijas teorija sastopas ar praksi.
Jaunkundze, kas vada raidījumu par lielajiem primātiem, stāsta, ka tūlīt nodemonstrēšot, cik viegli pērtiķi apgūst jaunas prasmes. Ņem lielu riekstu, akmeni, parāda tos diviem pērtiķiem, un, kad to uzmanība piesaistīta, demonstrē, kā ar akmeni var pāršķelt rieksta čaumalu. Voilà! Šmakstinot apēd riekstu. Tad visu atkārto, un dod riekstu ar akmeni tēviņam. Tas neizpratnē palūr uz akmeni, nomet, un mēģina riekstu pārkost.
Nekas, tā gadās – tagad dodam akmeni un riekstu mātītei. Tā visai veikli atkārto ierādītās darbības: pāršķeļ riekstu un gardu muti apēd. Tagad dod akmeni un riekstu tēviņam, kas to visu uzmanīgi vērojis. Šis neizpratnē pagroza, apskata, un pasniedz tālāk mātītei – tā pāršķeļ riekstu. Tēviņš paķer kodolu un gardu muti apēd. Paliecas uz priekšu, pagrābj veselu sauju un dod mātītei… lai skalda.
P.S.
Lai gan ko nu tur ķiķināt. Raidījuma vadītāja "iekrita" pacisam uz ko citu.
Tā nu dabā iekārtots, ka pieredzi mācās no tā, kuru cieni un respektē. Acīmredzot pērtiķu acīs raidījuma vadītāja bija augstākā rangā, nekā mātīte, taču zemākā, nekā tēviņš. Ja bara acīs neesi autoritāte, rangā augstākais, nekā šiem nevari iemācīt. Savukārt rangu nenosaka ne sertifikātu skaits atvilknē, ne skaļa aurošana - bars vienkārši “muguras smadzenēm” jūt, kurš ir alfa, kurš nav.

Reforma ir interesanta, jaunās metodes lieliskas, akcents uz skolēnu kompetences palielināšanu apsveicams. Taču, manuprāt, kā papildinājums, kā līdzšinējo didaktikas principu uzlabojums. Jo lai “spriestu”, “izvēlētos”, “veidotu kritērijus” utt., nepieciešama minimālā pamatdefinīciju bāze, kas to ļauj darīt. Ja tās nav, tad ir vienīgi jauka papļurkstēšana – visiem interesanti, “sausais atlikums” minimāls.

Nesen satiku senu paziņu, kurš ir skolmeistars Vācijā. Kad lūdzu šim pastāstīt, kā tur tiek veidota didaktika, programmas, skolotāju, skolēnu un vecāku attiecības, viņš samulsis atbildēja, ka tāds kopsavilkums nav iespējams, jo neesot tādas vienas sistēmas. Skolas esot dažādas, dažbrīd pat ļoti atšķirīgas. Ir skolas, kurās tiek dota pamatizglītība, ir vidusskolas, kur aiziet dalīšanās: tikai vidējā izglītība, iespēja tālāk mācīties koledžā, specializētā augstskolā, universitātē - katram virzienam savas nianses, programmas un prasību līmenis.

P.S.
Dažbrīd man rodas aizdomas, ka Latvijā copy/paste pārņem vecās Eiropas izglītības sistēmu, kas domāta lower class bērneļiem, kur pamatuzdevums ir, lai šiem būtu interesantāk uzturēties skolā, nevis ar nazīšiem klīst pa ielām un raut tantiņām no rokām somiņas. Attiecīgi mācības kā rotaļa. Neviens negaida, ka šie kur uz vidusskolu vai pat augstskolu ies. Bet ja nu kāds pieaug un sadomā par augstskolu, tad lūdzu – ir privātskolotāji, kas par mazu un godīgu samaksu palīdzēs apgūt arī pamatus. Vismaz igauņu kolēģi stāstīja baumu, ka izslavētajā Somijā šobrīd privātstundas esot TOPā, proti, lielākās daļas vidusskolu absolventu līmenis neļaujot šiem pašiem tikt augstskolā, skolotājiem nācis klāt ievērojams papildu ienākumu avots: privātstundas.

- Uzstādījums arī pie mums tagad ir tāds, ka skolēniem pašiem jānonāk līdz zināšanām, kā interesantā rotaļā. Tāds ir meinstrīms, un tur nu skolotāji neko nevar pretī turēties.
- Kā tas izpaužas?
- Nu tāds hipotētisks piemērs. Iedomājies, klases vidū stāv liels zemes reljefa makets: upe, krasti, pakalni. Stundas tēma ir tiltu un akveduktu būvniecības prasmes Senajā Romā. Ienāk skolotājs, nober kaudzi ar lego klucīšiem: še, ņematies, un pats apsēžas malā. Nedrīkst nekādu lekciju lasīt, kas ir tilti, arkas, iekārtie utt. Pat nedrīksti īsti dot uzdevumu: būvējiet tiltu. Tā ir vecā un sliktā sistēma, kad skolotājs māca. Tagad bērniem pašiem pie zināšanām jānonāk. Tā nu viņi tur rotaļājas, būvē, kas prātā ienāk. Nu visādus ķēmus, ko jāslavē. Varbūt kāds viens attapsies savienot ar klucīšiem abus upes krastus. Ja visu semestri ņemsies, tad uz beigām visi to lieliski darīs, viens no otra noskatījušies. Bet semestrī tak arī citas tēmas, nu tur tirdzniecība, tempļi, svētki.
- Skolotājs sanāk nevis savas nozares speciālists, bet tāds kā koučs?
- Jā. Nevari tak būt nozares speciālists, ja vienlaikus māci dažādus priekšmetus. Es, piemēram, mācu vēsturi un politiku, bet kolēģi, kas māca 3-4 mācību priekšmetus, nav retums.
- Pag, tad sanāk, ka tam skolotājam orķestrim jābūt kā minimums bakalauram vēsturē, bakalauram politoloģijā un vēl kādā zinātnē? Lai gan maģistra grāds būtu vēlamāks, ja strādā arī vidusskolā.
- Nē. Viņš apgūst tikai pedagoģijas pamatus un metodikas, tad pilnīgi vienalga, ko mācīt, var zīmēšanu, var fiziku, var abas vienlaikus.
- Rodas iespaids, ka viss tas jaunais meinstrīms izglītībā ir nevis lai kā labāk pusaudžiem zināšanas dotu, bet gan lai aizvietotu nozaru speciālistus, kas tās speciāli studējuši, ar pāris mēnešu kursus izgājušiem koučiem. Pastāvīgais skolotāju trūkums skolās atrisināts. Bet ja kāds vēlēsies augstskolā tikt, kur ir kādas nebūt prasības, tam domāti privātskolotāji.

Viena no nepieciešamākajām dzīvespratībām skolēnam ir prasme špikot: spēt mērkaķa ātrumā atrast vajadzīgo informāciju, ko pats īsti nezina, atlasīt galveno, apaudzēt ar savu naratīvu un iesmērēt skolotājam, priekšniekam, komisijai utt.

Prasme šikot pieklibo jauniešiem, pieklibo. Kā skolmeistars ieauga gludu, gramatiski korektu, loģisku un strukturizētu atbildi, tā uzreiz vēlme kādu raksturīgāko fragmentu iekopēt google meklētājā. Visbiežāk uzreiz atrodas pirmavots… Bet ja komati ir krustām šķērsām, teikuma beigas vairs nesaskan ar sākumu, bet atsevišķu frāžu jēgu vari apjaust tikai kontekstā ar uzdevumu, tad skolotājs var atslābt un likt labu vērtējumu – pusaudzis godīgi mocījies un spiedis no sevis zināšanu druskas, rakstījis pats. Malacis!
P.S.
Neba velti jau 17-18. gs. bruņniecības akadēmijās kā viens no svarīgākajiem mācību priekšmetiem tika nostiprināta dzimtā valoda. Proti, laikos, kad jebkurš urla var būt bagātāks un greznāk ģērbties par baronu vai grāfu, tikai manieres, humora izjūta, pašcieņa un valoda ir tie kritēriji, kas atšķir aristokrātu no iznireļa.

- Definē, kas tavuprāt ir rasisms?
- Nu tas ir uzskats, ka cilvēku rases atšķiras arī ar spēju sasniegt civilizētības pakāpi un intelektuālo līmeni, tas ir rases atšķiras ne tikai vizuāli, bet arī fizioloģiski un intelektuāli. Attiecīgi ir baltais rasisms, kur eiropieši sevi iedomājas pārākus par citiem, ir dzeltenais rasisms, kur aziāti uzskata, ka ir senāki un pārāki, un ir melnais rasisms, kur uzskata, ka tikai melnajiem ir tiesības būt pārākiem.
- Medijos un starpvalstu līmeņa sarunās vispārpieņemts, ka rasisms ir aktuāls arī mūsdienās. Kur, tavuprāt, tas visspilgtāk izpaužas?
- Ir sadzīves rasisms un valstiskais rasisms. Sadzīviskais ir visādi redneki, kukluklanieši un BLMieši, taču pasauli tie ne pārāk ietekmē. Daudz ietekmīgāks ir intelektuālais rasisms, kas apvienojas valdību atbalstītās nevalstiskās organizācijās.
- O! Kas tās tādas?
- Nu tur Ārsti bez robežām, SOS Mediterranee, Sea Eye un citas.
- Kāpēc domā, ka tās ir rasistiskas?
- Bet skolotāj, vai tad jūs nelasat? Visās šo organizāciju runās un rakstos ir viena pamatdoma – eiropieši ir civilizētāki, mums ir jāpalīdz bēgļiem no Āfrikas.
- Un kur te rasisms? Es redzu tikai humānismu.
- Rasisms ir tajā, ka automātiski pieņem afroāfrikāņu nespēju savā kontinentā uzcelt civilizāciju, tātad viņus no turienes jāizved. Tas ir rasisms, jo šāda aizbildniecība demonstrē slēptu pārākumu.
- Ēēē… doma interesanta. Tāds traktējums man nebija prātā ienācis.

Jā, rezultāts ir nepieciešams. Darbošanās darbošanās pēc, kas neko nedod, ir diezgan bezjēdzīga. Taču, lai cik pirmajā mirklī šķistu pašsaprotami, ka jātiecas sasniegt konkrētu mērķi, tas ir aplami. Proti, sasniedzamais rezultāts ir darbošanās produkts. Visai konkrēts, ko varam iztēloties un definēt. Izdomāt, kādam tam jābūt. Bet to spējam mēs, pieaugušie, tādi kādi esam pēc cik tur gadu kļūdām, strupceļiem un panākumiem - empīriskās pieredzes.
Bet ja ir darīšana ar mums vēl nezināmu procesu, kurš it kā mainīs pasauli, mūs un mūs pasaulē, tad mēs rezultātu nu nekādi nevaram iztēloties, t.i. nezinām, kāds varētu būt tas sasniedzamais rezultāts. Neizdomājams.
Piemēram, ja kādi nebūt marsieši tagad ķertos pie cilvēces apmācīšanas, un informētu, ka šīs mācību stundas sasniedzamais rezultāts ir “asilokumotācija”, tad auditorija, lai cik atvērta zināšanām un tendēta mācīties ar būtu, vienkārši nespēs iztēloties, kur nu vēl saprast, kas tas par zvēru. Jēga no šādas “sasniedzamā rezultāta” skandēšanas nebūtu nekāda.
Bet var jau būt, ka alojos. Jāpadomā vēl.

Jaunākiem ļaudīm grūtāk pieņemt t.s. reformas vēsmas izglītības sistēmā. Pareizāk sakot, to realizāciju, kas pamatā izpaužas saukļu līmenī un šo saukļu atkārtošanā vietā un nevietā.
Tādiem veciem bukiem vieglāk, jo var izcelt no aizmirstības jaunībā piedzīvoto, kad katru disertāciju mikrobioloģijā vajadzēja sākt ar to, ko Markss un Ļeņins par tēmu teicis, bet nobeigumā jāpiemin, ka disertācija dod jaunu saturu atbilstoši pēdējā PSKP plēnuma lēmumu ieviešanai dzīvē.
Darbojamies pēc šī paša modeļa, tikai tekstā un runās jēdzienus “Markss”, “Ļeņins” un “plēnuma lēmumi” jānomaina pret “jaunais saturs”, “caurvijas”, “atgriezeniskā saite” un “Skola2030 ieteikumi”. To dēvē par “reformu”.