“Mūsu augstskolu lielākā problēma ir tas, ka to ir pārāk daudz, un valsts mākslīgi stimulē jaunos cilvēkus studēt. Rezultātā mums ir daudz vairāk jaunu ļaužu ar augstāko izglītību, nekā nepieciešams un nekā valsts var tos nodrošināt ar atbilstošu darbu un ienākumiem. Lielai daļai no augstskolu studentiem ne pašu intelektuālās spējas, ne vecāku izcelsme neļauj pretendēt uz intelektuālu profesiju.
Sekas ir izglītības iestāžu pārpilnība un izglītota proletariāta izaudzināšana, kas ir bīstami valstij. To papildina vēl viena kategorija – “pusmācītie”, - kurus rada tautskolu pārāk augstās prasības un iepotētās cerības. Rezultātā bērni vairs nevēlas turpināt vecāku amatu, bet izvirza sev nesasniedzamus mērķus, kas galu galā viņos rada neapmierinātību ar dzīvi. Ar katru gadu pieaug tādu ļaužu skaits, kuri, pateicoties iegūtajai izglītībai, pretendē uz tādu dzīves līmeni, kādu nespēj sev nodrošināt. Tā pie mums rodas tie paši apstākļi, kas Krievijā kalpo par augsni tur plaukstošajam nihilismam.
Lai novērstu tālāko attīstību šajā virzienā, piedāvāju samazināt augstskolu skaitu un iespējas tajās iestāties. Jebkurā gadījumā jāierobežo to skaita palielināšanos. Stipendijas universitātēs un ģimnāzijās jāpalielina, taču jāpiešķir daudz mazākam studentu skaitam.
Jāliedz dzēst mācību maksu visās fakultātēs, izņemot teoloģisko, lai šī labi domātā iecere nepiesaistītu augstskolām vieglprātīgus studentus, kuri pēc tam kļūs par ar visu neapmierināti pilsoņi. No savas puses rekomendēju paaugstināt mācību maksu ģimnāzijās un universitātēs, šajā gadījumā atļaujoties atsaukties uz Anglijas pieredzi, kur studijas tādās augstskolās kā Ītona un Herova, kā arī universitātēs, maksā visai ievērojamas summas. Uzskatu to par svarīgu aspektu, jo tādējādi iestāšanās augstskolās kļūs neiespējama ļaudīm, kuru izglītības līmenis būs augstāks par to dzīves līmeni, kas kalpos par iemeslu neapmierinātībai ar dzīvi. Vienlaikus ar augstāko mācību iestāžu iegrožošanu, kuras orientētas uz intelektuāļu izaudzināšanu, jāpaplašina amatniecības un komerczinību skolas, kā arī jācīnās ar aizspriedumu, ka karjera amatniecībā, rūpniecībā vai tirdzniecībā ir mazāk cienījama.
Taču studentu pārlieku lielais skaits augstskolās nav mūsu izglītības sistēmas vienīgā problēma.
Pašu apmācības sistēmu skolās nepieciešams reformēt. Visās mūsu skolās – no ģimnāzijas līdz tautskolām laukos, - neveselīgi dominē vienkārši iekaļama mācību viela. Rezultātā ir atmiņas pārslogošana ar mehānisku zināšanu uzkrāšanu. Savukārt gara, rakstura un patstāvīgas domāšanas attīstīšanai tiek veltīts pārāk maz uzmanības. Šie trūkumi līdz ar nepietiekamu fizisko vingrinājumu slodzi būtu vēl pamanāmāki, ja vien dienests armijā nelabotu daudzas skolā un audzināšanā ģimenēs radušās problēmas un skolēnu pārslodzes sekas.
Tieksme skolā akcentēt vairāk zināšanas, nevis prasmes, jau šobrīd uzskatāmi demonstrē savus mīnusus tautasskolā. Redzam pastāvīgu tendenci palielināt apgūstamo mācību vielu, pārsniedzot likumā noteikto. Rezultātā tā vietā, lai gatavotu skolēnus praktiskajai dzīvei, skola atsvešina viņus no to vecāku dzīvesveida un sadzīves līmeņa. Strauji pieaug to skaits, kuri iznāk no skolas ar pārliecību, ka ir pārāk labi tam darbam, ko dara to tēvi, jo esot augstāk izglītoti. It īpaši tas attiecās uz talantīgākajiem, kuriem skolā mācībās labi veicies, kurus visbiežāk skar vēlme izrauties no tās dzīves, kuru dzīvo viņu vecāki. Neveiksmes gadījumā viņi papildina mūždien neapmierināto rindas. Redzam, ka jau šobrīd laukos ir pārāk daudz tādu, kas nevēlas vis strādāt, bet gan vēlas izrīkot citus, un pārāk maz tādu, kas prot un ir gatavi strādāt.”

Via: Bismarck O.v. Gesammelte Werke. Abteilung III. Schriften. Bd. 8. - Paderborn, 2014. S. 642-644.