Grāfs Šeremetjevs (Борис Петрович Шереметев, 1652-1719) savā literatūrā daudzkārt citētajā vēstulē Pēterim I rakstīja: "Ienaidnieka zemē vairs nav, ko postīt. No Pleskavas līdz Tērbatai, lejup pa Veļikajas upi, gar Peipusa ezera krastiem līdz Narvas upes grīvai, ap Tērbatu, aiz Tērbatas (..) Laiuses līdz Rēvelei, 50 verstis pret Rakveri un tālāk no Tērbatas uz augšu pa Mētraines upi līdz Vircezeram, pret Helmi un Karksi, un aiz Karksi līdz 38 verstīm pret Pērnavu, un no Rīgas līdz Valkai: viss ir nopostīts, pilis ir uzspridzinātas. Nekas vairs nav saglabājies bez Pērnavas un Rēveles, un šur tur kāda muiža jūrmalā. Citādi viss starp Rēveli un Rīgu ir izravēts. Apdzīvotās vietas atrodamas tikai uz kartes."

1711. gadā cars uzdāvināja savam uzticamajam kambarkungam un karavadonim no šīs izdedzinātās zemes Piebalgas novadu: Vecpiebalgas muižu (Alt-Pebalg jeb Pebalg Orishof, t.i. Slātavu), Jaunpiebalgas muižu (Neu-Pebalg, t.i. Čangalienu) un Briņģu muižu (Brinckenhof). Tā kā Ziemeļu karā un 1710-1711 gadu mēra epidēmijā novads bija kļuvis mazapdzīvots (piemēram, Liepupes muižā 1710. gadā no visiem ļaudīm miruši bija 475, bet izdzīvojuši - 68), jaunais īpašnieks tur masveidā nometināja dzimtcilvēkus no Jaroslavskas guberņas, kā arī gvardes pulku atvaļinātos karavīrus, kuriem pēc gadu desmitiem ilgā dienesta tā īsti vairs nebija kur atgriezties. Šeremetjevs personīgi komandēja īpašo "nemirstīgo" 97. Vidzemes kājnieku pulku - 97-й пехотный Лифляндский генерал-фельдмаршала графа Шереметева полк, - kā arī, būdams otrā persona impērijā, brīvi rīkojās ar citu gvardes pulku atvaļināto personālsastāvu. Vēlāk, sākoties rusifikācijai, te, kā etniski labvēlīgā vidē, 1846. gadā izveidota pareizticīgo draudze, 1851. gadā uzcelta pareizticīgo baznīca, ierīkota kapsēta. Un ko panāca? Ieguva tikai kaudzi pareizticīgu latviešu.

T.i. visu Piebalgu pārklāja imigrācijas vilnis un lielāko daļu iedzīvotāju nu veidoja ieceļotāji no citurienes - "dvieļgalvas" jeb "ratcepuru galvas" - ar citām paražām, apģērbu, vērtībām, ticību un dzīvesveidu, kam latviskā dzīvesziņa un Preambula bija svešas. Notika tieši tas, no kā mūsdienās patrioti baida Eirōpu. Un kas notika?

Grāfa Šeremetjeva pārvaldnieki, lai gūtu lielākus ienākumus izrentēja īpašumus, lielāko tiesu maz jaucoties zemnieku sadzīvē, rezultātā novadā uzplauka amatniecība (kā vienmēr, kad valdība nemēģina ko regulēt), piebaldzēni, atšķirībā no citu pagastu iedzīvotājiem, visai brīvi brauca uz gadatirgiem tirgoties. Negaidīja vis rīkojumu no muižkunga, bet paši rūpējas par skolu izveidošanu, dibināja dažādas biedrības, organizēja koru dziedāšanu un teātra izrādes. Imigrantu pēcteču Piebalga kļuva par Latvijas pirmās atmodas centru, tur aktīvi darbojās t.s. brāļu draudzes ar savām skolām, no turienes nāca Atis Kronvalds, Auseklis, Andrejs Pumpurs, brāļi Kaudzītes, Antons Austriņš, Jēkabs Pilsātnieks, Pēteris Ceriņš u.c. Šeremetjevi jau visai agri ļāva zemniekiem izpirkt zemi, tāpēc Vecpiebalgas īpatnība XIX-XX gs. mijā bija arī daudzās lielās vecsaimniecības. Un vēl šobrīd, kā VFF lekcijās stāstīja nelaiķe doc. Leinasāre, vidējais piebaldzēna augums ir par saviem 5 cm garāks, nekā citos Latvijas novados (jo gvardes pulkos ņēma pamatīgus tēvaiņus).

Pagājuši nieka 300 gadi un lai nu kāds piebaldzēniem tagad pasaka, ka šie neesot īsteni latvieši - ar ilksi (mūsdienās ar kardana krustu) atrausies. ;)