Briselē vakarā pīpoju uz balkōna un vēroju skvēru tālu lejā. Tumšs, iet nigers - jaka ar kapuci, bikses zem dibena (nu tās, kuras izskatās, ka klucis apenēs palicis), - izved sunīti. Sunītis noliek kluci. Nevienas dzīves dvēseles. Nigers izvelk no kabatas maisiņu, savāc suņa kaku un aiznes uz atkritumu urnu. ... Liftā piesprausta zīmīte: "Cienījamie kaimiņi, dzīvoklī Nr. XX rīt montēs mēbeles, tāpēc, iespējams, būs dzirdama urbšana un tā - lūgtum piedot šīs neērtības". ... Stāvi ielas malā aizdomājies, uz kuru pusi iet, piepeši apstājas autobuss un šoferis vaicā, vai gadījumā neesi apmaldījies un nevari atrast sabiedriskā transporta pieturu.

Rīgā. Mans pagalma zālājiņš pamīdīts. Uz tā uzlikts un pie soliņa smuki pieslēgts velosipēds (pēc stila vintāžs, tb gan jau kādai jaunajai dzejniecei/māksliniecei piederīgs), kaut 5 m tālāk ir namīpašnieku uzstellēta lieliski aprīkota veļļuku novietne. Es nočortojos, ka kad rīt no rīta laistīšu zālienu, neskatīšos un arī tam dzelzim liešu virsū, lai rūsē (manuprāt tas ir kā noparkot džipu bērnu smilšu kastē). Laulātā par to smejas, ka es ar savu pagalma apzaļumošanas māniju un svešu dzērāju projām dzīšanu jau esmu kļuvis tikpat neciešams kā tās nīgrās pensionāres, kuras vaktē, lai pagalmā tīņi nedzer, un drīz vairs kaimiņi nesveicinās tādu dīvaini. Nodomāju, ka tā tas patiesi ir. Nolēmu, ka lai atbilstu apkārtējo izpratnei, kā jābūt, ar to zālienu vairs nekrāmēšos, savukārt izdegušo cigareti nevis iemetu miskastē, bet nometu zemē blakus pieslēgtajam ričukam. Ar vilkiem dzīvojot, jākauc līdzi, nevis te pret straumi jāairējas.

5 vilkos Leffe ir saskābis. Bļe, būtu jaunāks, emigrētu nahren.

UPD:
Vienkārši aklimatizācijas lomkas. Pjatigorskis, lai no tām izvairītos, neatgriezās. Bet viņam bija iespēja neatgriezties.