Ja kādam šķiet, ka dievzemītē daudz sniega (ritvars neļaus samelot - viss esot normas robežās) un latvju bāleliņi, aizņemti ar piketēšanu pret Puškina pieminekli (kas esot Saurona portāls), tomēr ar ielu un ceļu tīrīšanu tiek galā gana labi, pateicoties tautas iedzimtajam čaklumam, tad tas var uzmest aci tam, kā

( tīra_ceļus_Japānā )

Vakar izšķūrējām visu pagalmu. Šorīt viss pa jaunam. Sniegu īsti vairs nav kur likt (mest ciet pirmā stāva logus negribas), būs jāmeklē traktoru, lai sadzen blīvāk un mazliet atbrīvo vietu. Atkal sāk snigt. Satieku pie pīpotavas kaimiņu, kurš nikni vīkšķa dūres: ja kāds vēl viņa klātbūtnē atļaušoties mēkšķēt, ka straujās klimata izmaiņas esot izdomājums - izgriezīšot rokas un stiepšot uz Teiku šķūrēt sniegu un apdomāt, vai kabineta tabuliņas atbilst realitātei uz ielas.

Manuprāt tiesas spriedums bija par to, kā tiek apgrūtināta indivīda dzīve, valsts varai uzspiežot viņam visai neloģiskas prasības jautājumā, kā viņam jāpozicionē sevi sabiedrībā, nevis par konkrētā tirliņa sāpi. Tb par principu kā tādu. Un tas ietver sevī gan uzvārda skanējuma, gan uzvārda skaitļa, gan dzimtes dažādības vienas ģimenes ietvaros. Kas, pirmkārt, patiešām ir rupja iejaukšanās indivīda privātajā dzīvē (uzvārds ir cilvēka personības daļa tāpat kā matu krāsa, un ja valsts vara sāks diktēt tā rakstību, mainot ne tikai skanējumu, bet arī semantisko jēgu, tad tas ir analoģiski vēlmei "mēs te visi eiropeīdi un visiem iebraucējiem no dienvidiem būs balināt matus"), otrkārt, arī praktiski gandē dzīvi*. Tb tā īsumā - ja valsts varas rīcība, nedodot sabiedrībai nekādu labumu, gandē indivīdam dzīvi, tad tikai jāpriecājas, ka ir kāds regulējošs mehānisms ārpus šī Sūnu ciema, pie kā vērsties.

------
* Piemēram, LR pilsoņu ģimenei nonākot kādas patriarhālākas zemes mazpilsētas viesnīcā (Krievijā, aizdomas, vēl tagad daudz kur tā varētu būt, nerunājot par islama pasauli), tur katram skaidrs, ka te divi laulības pārkāpēji no viena ciema (tāpēc uzvārdu saknes līdzīgas) grib vienā numuriņā savas neķītrības veikt. Ir dzirdēta arī pilsētas leģenda par diezgan solīdu civilizācijas centru Ziemeļamerikā, kur pēc autoavārijas ārsti atteicās veikt riskantu operāciju kundzītes glābšanai, jo kam tādam vajag radinieka parakstītu papīru "pretenziju nebūs" - un katram hausam tur bij skaidrs, ka Kalniņš un Kalniņa ir 2 dažādi uzvārdi, jo pēdējie burti atšķiras (tipa pienākat pēc mēneša ar notariāli apstiprinātu vēstniecības izziņu, ka tas ir viens un tas pats uzvārds). Vai māte ar bērnu tiek aizturētas uz robežas, jo bērnam tak uzvārdam dokumentos cita galotne, tātad cits uzvārds - jāpārbauda, vai te nav darīšana ar bērnu zagļiem. Un tamlīdzīgas jau visai ekstrēmas situācijas. Bet kaut kā jau tiem latviešiem pasaules vēsturē jāieiet. Ja ne ar kultūru, zinātni un ekonomiku, tad vismaz ar īpatnu uzvārdu latviskošanas praksi.

P.S.
Pie tam aizdomas, ka te pamatā ir nevis valodniecības koncepcija, bet gan seksisms, tb slēpta maskulīnā ņirgāšanās par sievietēm tā, ka šīs pašas nesaprot. Vo par provi, vīrietis ar uzvārdu Salna - neviens vells viņu par Salni nepadarīs. Jo ja tu valkā bikses, tad uzvārds ir tāds, kāds ir, neviens galotni nemainīs. Bet meitiešiem, tiem, gan grūšāk, tb tikko kā šamai vīrs uzvārdā Buks, tā meitietim fiksi ieraksta pasē "Buka" (tb ne vairs lepns meža lops, bet gan kučiera krāģītis). Un šai to krupi jānorij. :)

Galu galā, bauriem jau uzvārds nav vis kas apzīmē piederību konkrētai dzimtai - bauriem sakņu nav, - bet gan tāds kā smalks otrais vārds. Un to takš jāloka kā vajag. Galvenais, lai saprot, ka no Kalniņu mājām tas kalps nāk. Un dzimums svarīgs, lai zinātu - druvā jāsūta vai pie katla jāliek. Savukārt ja uzvārds ir "Hochencollern", tad neviens nepiespiedīs sievai rakstīt pasē "Hochencollerna". Problēma drīzāk ir mentalitātē un vērtību sistēmā, kas man te šķiet visinteresantākais kašķa pušu argumentācijā. :)

Tā lēnām, lēnām... drīz jau normatīvie akti te regulēs, cik reizes dienā uz poda iet un ar kuru roku puņķi šņaukt. Tb pēc Vecrīgas apmeklējuma secināju, ka ja vēlies izbaudīt konjaka graķīti kopā ar cigaretes dūmu, tad jābrauc uz Eiropu - Prāgu, Berlīni, Romu -, jo Āzijā (tb dievzemītē) tagad tas aizliegts pat tajos krogos, kuru īpašnieki noticēja likumu pastāvīgumam un iegrūda pārsimttūkstošus naudiņu atsevišķu telpu un papildu ventilācijas izbūvei. No otras puses, tas varbūt nav slikti, jo neļaus tautiešiem slīgt pašapmierinātībā ar apziņu, ka viss ir pīrāgos, bet ik reizi, pabraucot uz rietumu pusi, liks sajust atšķirību šeit/tur, un mērķi, pēc kā tiekties.

Nupat, malkojot dziedinošo groku, fonā TV3 ziņās pamanīju sižetu par jaunās paaudzes tautas varoni "jauno žurnālistu Ralfu" (uzvārdu neiegaumēju, jo tai brīdī ziņa nešķita svarīga), kurš izrādījis patriotisku centību, apsekodams un noskaidrodams aptiekas, kurās tomēr, sacerot asarainu bēdu stāstu, var izprovocēt žēlumu aptiekārēs un tomēr nopirkt recepšu medikamentu bez receptes. Īsts varonis, jāteic. Es jau biju domājis, ka šī suga ir izmirusi, jo jau manā bērnībā Pavļiks Morozovs (Павлик Морозов), kurš nodeva savu miesīgu tēvu varas iestādēm par nodokļu nemaksāšanu un ēnu ekonomikas veicināšanu, nešķita pozitīvais tēls, kaut medijos un literatūrā tika slavēts. Redz, nav tomēr izmiruši varas dēli - staigā ar bloknotiņiem un meklē, vai tikai kaut kur kāds pensionārs nedabū savu tableti uzreiz, nevis stāvot rindā pēc receptes (piemēram Talsos, lai tiktu pie ģimenes ārsta pēc receptes, jāpierakstās rindā 2 nedēļas iepriekš), vai kāds datorgrafiķis, nolicies piektdienas vakarā ar gripu, nedabū antibiotiku devu un paguļ kādu nedēļu mājās, darba devējam un klientiem par prieku. Avārijas kontracepcija laikam vairs nav uz receptēm - žēl, tad Ralfu kā Ļeņinu, par tēti varētu saukt daudzi neplānoti kinderi. Mīlīgi. Uz šādiem "ralfiem" vara turējusies, vienalga, Torkvemada, Bismarks vai Berija pie varas. Neviens jau ar varu neliek - paši kā timurieši raujas iniciatīvu izrādīt, uzraudzīt līdzpilsoņu likumbijību. Tas labi. Pieminekli vajadzētu. Ar uzrakstu: "pateicoties tādiem kā Ralfs, tik un tik cukurslimnieki, kuri nebija laikus nodrošinājušies ar receptēm, netika pie sava nelegālā insulīna un nu vairs nebremzēs valsts ekonomiku".

Var jau būt, ka pārspīlēju, taču, kaut arī viss ir "kā vajag", tik un tā pēc noskatīšanās vēlme rokas nomazgāt. :/

UPD:
Vajadzētu šo žurnālistu sadabūt rokā un ieteikt nākamo sižetu kārtībiņas un likumībiņas ievešanai: jānoalgo vecu tantīti ar kruķiem, vēl piegrimēt, un tad filmēt, kā viņa cenšas nostopēt autobusu, kas jau atgājis no pieturas. Esmu pats savām acīm redzējis, ka daži busu šoferi ņem, apstājas un pat durvis attaisa kādām tur mirttantēm vai tusnēm jaunajām māmiņām ar sīčiem! Ārpus noteiktās sabiedriskā transporta pieturas zonas! Pie tam labi apzinoties, ka tas viņiem uz stingrāko aizliegts. Vo šitos vajag iztvarstīt, lai neveicina noteikumu pārkāpšanu. Jāsāk jau ar mazumiņu, un kopā mēs ar ralfiem ieviesīsim kārtībiņu.

Tikai brīnos, ka pats autors ne pušplestu vārdu nereklamē un nevienu PR aģentūru nav noalgojis, bet vienkārši ielicis savā mājas lapā un dzīvo tālāk: Roze M. "Rozes laiks".

Var jau, sēžot siltā studijā un malkojot tēju, pļerkstēt par cilvēka dzīvības svētumu a la "ne tu dzīvību devis, tātad nevari ņemt", taču manī ir visai stabila pārliecība, ka kaut arī mežsargs nav devis dzīvību ar trakumsērgu inficētam jenotam, viņam tiesības ir to vairs ne jenotu nošaut. Tas pats attiecas uz cilvēkiem, kuri nav cilvēki - tos vienkārši jānošauj kā trakus jenotus:

DELFI: Par divarpus gadu vecas meitenītes izvarošanu aizturēti divi vīrieši.
DELFI: Liepājā sešus jauniešus aiztur par grupveida izvarošanu.

UPD:
DELFI: Neapcietina otru agrāk tiesāto meitenītes izvarotāju.

Pirmkārt, nesaprotu, ko to utopisko VL saukli par "repatriāciju" var viļāt kā karstu kartupeli? Pat ja visa Saeima nobalsotu "par", naudas šādai programmai nebūtu, tb tas ir tikpat reāls plāns kā Marsa kolonizēšana. Es Dzintara vietā tā arī godīgi pateiktu un ierosinātu nevis tukšus salmus kult, bet ķerties pie aktuālākiem jautājumiem - kā izvilkt šo pseidovalstiņu no bedres, kurā to iestūrējuši līdzšinējie "profesionālie" un "spēcīgie" politiķi.

Bet aizdomājos par ko citu. Uzmanīgi šļūkājot uz vergtura faziendas pusi un nevarot izlemt, vai kardinālas paslīdēšanas gadījumā jāsargā pirkstus, ar ko maizīti pelnu, vai cigareti zobos, jo paciņā vairs pārītis atlicis (sveiciens tiem, kas kopkorī lūdza "Aizvāciet to sauli! Dodiet Normālu laiku!" - Dieviņš uzklausījis jūs, pakalkulējis pēdējo gs. vidējos laika apstākļus un nodrošinājis tos, tb šim reģionam "normu" jeb "normālību"), atcerējos sarunu ar senioru, kurš man ir īstens nacionālists līdz kaulu smadzenēm. Viņa uzstādījums bija tipa tāds (oponējot manām tēzēm, ka sadzīves komforta kvalitātei ar nacionālo piederību maz sakara), ka ja nobrukusi mītnes elektroinstalācija vai, kas vēl ļaunāk, aizdambējies centrālais stāvvads, tad remontdarbus jāuztic veikt žūpam Jankam, jo viņš ir latvietis, nevis atturībniekam un kudi labākam meistaram Koļam, jo tas esot civilokupants krievs. Uz manu neizpratni, kā tas veicinās stāvvada caureju, tika viennozīmīgi noskaldīts, ka "savējie jāatbalsta". Tikai tagad šī seniora frāze saslēdzās kopā ar vienu no centrālajiem (varbūt bija kāds centrālāks, taču šo dzirdēju biežāk par pārājiem absurdiem a la "pilsoņa pienākums", "nebūs pēc tam tiesības kritizēt" u.c.) saukļiem "balso par savējiem, citādi xxx nāks!" Tipa, tā jārīkojas īstenam patriotam un tēvzemes dēlam (meitai). Un no tā visa kopsummā man sanāk, ka Aināriņš ar sava šofera dēla iecelšanu attiecīgajā valdē un visi pārējie "šoferu dēli un meitas", kas biezā slānī iekārtoti siltās vietiņās valsts pārvaldē, pie tās piesūkušajās aģentūrās, un pašvaldībās, ir īstena patriotisma un tautas gara labākās esences izpausme tīrā veidā - atbalstīti tak tikuši "savējie" tieši tāpēc, ka šie ir savējie, lai attiecīgajā amatā tam pienākošās funkcijas nepildītu kāds "nesavējais" (to vispār derētu kur aizfurņīt prom no redzesloka), kaut arī tas to stāvvadu mācētu iztīrīt ātrāk, lētāk un kvalitatīvāk. Jo pasaules uzskata pamatā ir dalījums "savējie/svešie", kam viss pārējais pakārtots. Tb ieteiktu uz šo simbolisko Aināra šofera dēla situāciju raudzīties kā uz īstena latviskuma tiešu un simbolisku realizāciju dzīvē. Nu kaut kā tā.

Izgāju uzvilkt rīta dūmu, pie reizes iznesot atkritumu maisu. Raugos, ka kāds vienu konteineru piemetis pilnu ar picas kārbām, vietas nav - ļaudis maisus krāmē blakus (nu jau par vēlu vilkt tos kartōnus ārā, salocīt un apsiet ar šņori, lai atbrīvotu vietu tilpnē). Bet varēja jau iedomāties un pašā sākumā kompakti sapakot. Un tā jebkurā jomā. Kā viena mana pacientkantora babuļi uzskata - ja darbu, ko var paveikt 3 dienu laikā, ar nemitīgu izmaiņu un pārkārtošanas palīdzību izvelk uz 3 nedēļām, tad tas esot "perfekti padarīts" darbs. Līdz ar to ar mazu neizpratni raugos ļaužu ticībā, ka nomainot stūrmaņus piramīdas virsotnē, tā sarūsējusī sile bez degvielas sāks vagot sociālekonomikas okeāna tāles lepni kā maltiešu galeras Levantes ūdeņus. 1914. gads - Krievijas impērijas 3. armijas komandieris ģen. Ruzskijs (Рузский) aizsēdējās pie brokastu galda, tad vēl pačatot vajadzēja, iecibot, kā rezultātā palaida garām iespēju ar vienu strauju manevru ielenkt "katlā" 3 austroungāru armijas, bet tā vietā varonīgi "ieņem" austriešu pamesto Ļvovu (par ko saņēma 2 Jurus), - tika palaista garām iespēja ar vienu rāvienu izsist no spēles Austroungāriju un pabeigt I Pasaules karu kudi ātrāk. 1920. gads - Sarkanās armijas Dienvidrietumu frontes komandieris Jegorovs (Eгоров) Kijevas operācijas laikā aizgāja uzraut bridžu pie kamrādiem un rezultātā poļu 3. armija veiksmīgi izvairījās no aplenkuma, un pēc kāršu partijas nevis devās uz Varšavu Tuhačevskim palīgā, bet gan izdomāja ieņemt to pašu nelaimīgo Ļvovu, pie kuras tad iestrēga uz ilgu laiku, savukārt lieliniekiem uz visiem laikiem zuda iespēja izplatīt "proletārisko revolūciju" Eiropā (fīreriem piramīdas virsotnē nācās noplātīt rokas un pievērsties citiem jautājumiem, tb iekšējai cīņai par krēsliem). Kā rāda prakse, nomainīt karali/imperatoru/caru/prezidentu/premjerministru nav grūti, tikai pārmaiņas parasti ir nevis kvalitatīvas, bet kvantitatīvas. Jo lielākā problēma ir nepieciešamība dievzemītē nomainīt tās 500 000 blīves starp krēslu atzveltnēm un datoru monitoriem. Lai kaut mazliet pazeminātu vidējo muļķības līmeni.

UPD:
Uzskatāms piemērs. Strādāju ar beibi no dižpacienta mārketinga beibi. Visnotaļ sakarīgs sievišķis, nav dumja, arī pirkstus vēdeklī vairs netur, tb normāla sadarbība. Tikai viens mīnusiņš: viņa konsekventi neraksta mailiem "sabdžektus", tb virsrakstus - nenorāda, par ko mails ir. Un tā dienā vidēji kādi 100 maili. Nu un ik pa brīdim pavīd frāze "iepriekš tika minēts". Un tad tu meklē ar rociņu tai mailu gūzmā, kurā no iepriekšējiem mailiem šodien/vakar/pagājušonedēļ kas par ko norādīts. Vienu reizi minūtes laikā atrodam, citu reizi 10 min rakājos. Tā piemetot uz pirkstiem, dienā vismaz pusstunda tīrā laika aiziet tikai meklējot vajadzīgo mailu. Protams, nezinu, cik par manu darba stundu boss ņem no pacienta, taču to, ka šīs pusstundas laikā varētu čupiņu drukas failu sataisīt, gan zinu. Nu tos pašus failus, kuru sataisīšana tiek pārcelta uz nākamo dienu. Un tā nedēļu no nedēļas. Gadā, domāju, salasās nopietns cipars. Un tā kā šādu beibju ir tūkstoši, bet maketētāju/datorgrafiķu vārds ir leģions, tad tikai šajā šaurajā nozarītē ik gadu tūkstošiem darba stundu aiziet meklējot ko tādu, ko grūti atrast tikai tāpēc, ka mailu virsrakstā netiek norādīts saturs. Sīkums pie sīkumiņa un krājas. Citās nozarēs līdzīgi kazusi. Dievzemītes mērogā salasās pa nopietno. Un tas tikai vienā šaurā kā lāzera stars aspektā... par pārējo pat nav vērts runāt.

- Gibu ālā batām kājinām!
- Nē, meitiņ, nevarēs basām kājiņām. Ir piepildījušās tautas lūgšanas un beidzot te iestājusies tāda vasara, kā katru gadu. Tāpēc ārā iesi, kad lietus pārstās, pie tam gumijas zābaciņus un jaciņu uzvilkusi.

Aizvien vairāk sāk šķist, ka ģeogrāfiskā determinisma adeptiem savā ziņā ir taisnība. Ja ļautiņi dzīvo vietā, kur ir pļorzīga vasara, pļorzīgs rudens, pļorzīga ziema un pļorzīgs pavasaris, tad arī viņi paši ir tādi pļorzīgi, ne šādi, ne tādi - neko īsti nevar, vienmēr kaut ko grib un gaida ko īpašu, paši nezina ko, bet kad kas īpašs notiek, tad dziļi nelaimīgi, jo nav ierastā pļorzīguma.