- Izlasīji kādu grāmatu, kā skolotāja lika?
- Jā!
- Kādu?
- “Oza zemes burvis”
- Nu tā īsi atstāsti, par ko grāmata?
- Par to kā raganu medniece kopā ar diviem mutantiem, golemu un kiborgu likvidē pasutītāja politiskos konkurentus, bet beigās pati sagrābj varu visā burvju zemē.
- Tā atstāstīt nedrīkst. Atkal mani uz skolu sauks un mācību pārzine spiegs, lai tevi izņemam no skolas. Skolā jāmācās savas domas pasniegt tā, lai pieaugušajiem patiktu. To sauc par dzīvespratību. Piemēram, šis stāsts ir par mazu un jauku meitenīti, kura kopā ar saviem pasaku draudziņiem glābj pasaku zemi no ļaunām raganām. Atstāstījumā pēc iespējas vairāk lieto deminutīvus, jo tie skolotājām patīk. Saprati?
- Sapratu, sapratu. Mēģināšu tā, taču varu norauties. Tagad drīkstu iet klausīties Merilinu Mensonu?

Ik pa brīdim kur kāds ievaimanā retorisko jautājumu, kāpēc mūsdienās ļaudis maz lasa? Tā mazliet paprātojot par to…

Pirmkārt jāsaka, ka neko daudz arī senāk nelasīja. Ļaudīm raksturīgi savu personisko pieredzi reducēt uz sabiedrību kopumā. T.i. ja es un mani paziņas lasa kopš knapi staigāt iemācījušies, tātad arī visi pārējie gan jau tādi paši. Tā nav.

Ja atmet subjektīvās simpātijas pret drukātu vārdu, tad cik nu atceros no pusaudža gadiem (tālie 1970-1980), no maniem klasesbiedriem daiļliteratūru paši no brīva prāta lasīja kādi 4-5 īpatņi. Vidēji klasē no 20-25 skolēniem. Pārējie veselīgi spēlēja kazakus/laupītājus pa “stroikām”, spridzināja karbīdu, ar kaķenēm lingoja logus, skrūvēja mopēdus un darīja vēl milzumu citu interesantu lietu, taču grāmatas noteikti nebija prioritāras. Un neko - izauga, tagad vada uzņēmumus, valsti, mājās jau auklē mazbērnus un purpina: "kad mēs augām..."

Darba vietās tas pats. Atminos, ka kad kā grāmatu tārps sāku meklēt domubierus savā pirmajā darbavietā, Jūrmalas ATU-36, tad ar izbrīnu secināju, ka no 300 darbiniekiem daiļliteratūru lasa un spējīgs to apspriest vienīgi galdnieks Aleksandrs. Vienīgais. Pārējie bija klasiski funkcionālie analfabēti, t.i. prata lasīt un rakstīt, taču, lasot romānu, neredzēja acu priekšā “filmu”. Līdz ar to daiļliteratūra nešķita laika patēriņa vērta.

Otrkārt, lasīja tikai kādi 20-30% no populācijas laikos, kad kādas nebūt izklaides iespējas bija knapi tūkstošā daļa no mūsdienu piedāvājuma. Priekš kam gadiem sēdēt un mācīties lasīt (prast verbāli atveidot rakstīto vēl nenozīmē lasītprasmi), lai ieraudzītu burtos tēlus, ja TV tev jau rāda tos bez piepūles? Nudien nezinu, vai es bērnībā būtu augām dienām sēdējis, ieracies Žila Verna vai Džeka Londona sējumos, ja TV 2 kanālu vietā būtu 102, kuros “Kā rūdījās tērauds” un “Mājup ar uzvaru” vietā rādītu Indiana Džonsu, nindzjas bruņurupučus un pupaino Laru Kroftu, kapeņu izlaupītāju. Neesmu par savu izvēli drošs.

Arī šobrīd, strādājot skolā redzu, ka gandrīz katrā klasē ir kādi 4-5 bērni, kas starpbrīžos nevis spēlē ķeriņus, bet lasa. Tā nu man subjektīvi šķiet, lasītpratēju skaits populācijā īpaši mainījies nav. Vienīgi mūsdienās šī prasme vairs netiek uzskatīta par indivīda kvalitātes rādītāju, attiecīgi lai to demonstrētu, nav jāpērk steriem kopotos rakstus, kurus nelasītus kraut viesistabas sekcijā blakus kristāla vāzēm.

Lasītprasme, tāpat kā klasiskās mūzikas un mākslas izpratne, ir spēja, ko māte daba ne visiem devusi. Un, kā viss ekskluzīvais, pieejama un pieņemama ne visiem.

Pirms pāris nedēļām ar ilgu kliegšanu un brēkšanu piedabūju savu "12 gadus jauno sievieti" pie parāda pildīšanas literatūrā. Pedagoģes dotais uzdevums bija ņemt astoņas rindiņas no dažādām tautasdziesmām, salipināt tās kopā "jaunā tautasdziesmā", kurai būtu kāda nebūt sakarīga jēga.
Protams, hūdijā ietīstītam tīnim, kurš ikdienā dārdina hiphopu un sapņo par repera karjeru, nekas nevar būt sirdij tuvāks par "caur sidraba birzi gāju". 😎
Šķiet, ka būšu nokļūdījies vienā izteikumā, proti, postulējot, ka ja uzdevumu neuztver kā likteņa sodību, bet spēli, to var veikt jautri un interesanti. Tajā brīdī hūdijs atdzīvojās un paķēra no plaukta akciju sabiedrības "Valters un Rapa" 1922. gadā drukāto Latvju Dainu 6. sējumu... Ilgi no blakus istabas skanēja garda ķiķināšana, kopā ar draudzenītēm šifrējot veco druku. :D
P.S.
Rezultāts bija iepriekšparedzams. Vakar izsauca mani uz Rīdzi, kur mācību pārzine Rudene, sašutumā ķerot pie sirds, šņāca, ka no Baronu Krišjāņa mantojuma, kas esot mūsu viss, tas viens sējums tomēr neesot īsts gara mantojums. To vecāki drīkstot "mājās zem segas lasīt", taču "bērniem kaitīgi zināt". Kad painteresējos, vai ir kāds saraksts ar literatūru, ko jāslēpj no skolas vecuma bērniem, neatbildēja, tā vietā sākot stāstīt, cik jauki būtu, ja mana atvase mācītos citā skolā. 😎

Man aizdomas, ka modernajā pasaulē dzimstība samazinās tāpēc, ka mūsdienu cilvēks, kā to teikt, īsti neredz jēgu, kāpēc viņam būtu vajadzīgi bērni.

Agrārajās sabiedrībās bērni bija vitāli nepieciešami - katrs sīcis ir papildus darba rokas tai biešu vagā. Un būs, kas tevi uzturēs, kad pats vairs nevarēsi to vagu tēvutēvu tīrumā dzīt. Pie augstās mirstības mazotnē, dzimstībai bija jābūt divtik lielai. Nu un kad vēl atlido no aizokeāna labsirdīgās baltās tantes un onkuļi bez robežām, visus savakcinē un mirstība krītas, notiek demogrāfiskais sprādziens. Pie tam tāds, ka zeme vairs nevar tās rokas pabarot - jāsēžas gumijas laivās un jāairējas pāri jūrai pie tām labajām tantēm un onkuļiem, kas parūpēsies, apģērbs un pabaros.

Postindustriālajā sabiedrībā šādas praktiskas nepieciešamības pēc bērniem nav. Saimniecībā tie nav atbalsts, drīzāk gan traucēklis - mājsaimniecībā ieguldījums minimāls, tīņa gadi neciešami - ģērb un baro tādu, gādā par skolu, cīnies ar slinkumu, pērc jaunākos aifōnus utt., - plus vēl stutē un balsti, “līdz nostāsies pats uz savām kājām”. Kad tas būs, nevar paredzēt - visticamāk, slauks no tevis naudu līdz pat tavai pensijai, tukšos ledusskapi un ņemt dalību īres maksā negrasīsies. Visi tie bērnu pabalsti ir piliens jūrā, salīdzinot ar izmaksām. T.i. vienīgā motivācija bērnu taisīšanai ir tīri bioloģiska vēlme pēc kā maza, jauka un apaļa, par ko rūpēties, ignorējot/nepadomājot par nepateicīgo perspektīvu.

Tā kā šķiet, vienīgais veids, kā valsts politikas līmenī paaugstināt dzimstību ganāmpulkā, ir atteikties no valsts sociālās apdrošināšanas un vecuma pensijas kā tādas, atgriežoties pie pirmsBismarka modeļa: katrs slimo kasēs apdrošinās pats, pensijai atliek krājkasē pats. Ja kāds to nedara, tad nu pats vainīgs - bezmaksas 2 m2 pašvaldība kapsētā piešķirs. Šādā situācijā bērni būs nevis greznumlieta, bet gan dzīves nepieciešamība - jo vairāk tev bērnu, jo garantētāka iztikšana vecumdienās.

Tā kā iespējams, valdīšanu pēdējo desmitgažu konsekventā tendence palielināt pensionēšanās vecumu (2023. gadā pārsniegs vidējo dzīves ilgumu), ir nevis vēlme sagaidīt vecūkšņu apmiršanu un piesavināties viņu pensijas, bet gan tālredzīga politika dzimstības paaugstināšanai nākotnē. ;)

Man šķiet, ka stāsts nav par to, ka svētdienās cepamo pannu nevarēs nopirkt. (Daudzviet pasaulē brīvdienās rūpniecības preču veikali vienkārši slēgti. Jo tā ērtāk darbiniekiem un īpašniekiem.) Ja tev piepeši sagribas tās pankūkas cept - būs iemesls iepazīties ar smuko kaimiņieni/kaimiņu un aizņemties. Pie reizes pasocializēsies. 😎

Skaidrs, ka vajag darīt visu iespējamo, lai mazinātu cilvēku riskus inficēties. Taču "visu" nenozīmē tādu lēmumus, kas neko neuzlabo pandēmijas sakarā. Jābūt rezultātam, nevis darbības imitācijai, lai nepārmestu bezdarbību. Pēc visa spriežot, lēmumu pieņēmējiem nav ne jausmas, kā izplatās vīrusi, un kā iepērkas parasto pārtikas veikalu apmeklētāji.

Saprotu, ja tirdzniecības centrus brīvdienās piever. Tā tas ir daudzviet pasaulē, un visnotaļ normāli. Mani mulsina pārtikas lielbodes, kurās blakus makaronu un maizes plauktiem ir arī kādi plaukti ar nepieciešamāko mājsaimniecībai (vai tas kāds mazgājamais līdzeklis, vai papīra dvieļi, vai slota).
• Kāds ir redzējis ģimenes, kuras brīvdienās dodoties uz vietējo Maxima vai LATs izklaidēties dienas garumā?
• Kāds ir redzējis ļaudis, kuri piepeši svētdienā izdomā iegādāties rūpniecības preces, un tās meklē nevis specializētajos veikalos un lielajos tirdzniecības centros, bet dodas drūzmēties, aplūkot cenas un salīdzināt uz vietējo Elvi?
• Cik % Rimi apmeklētāju brīvdienās drūzmējas alkoholisko dzērienu nodaļā, radot burzmu un palielinot infocēšanās risku?

Manuprāt tas, ka ej cauri Rimi vai Maxima plauktu rindām, pērkot maizi, bet nedrīksti paķert no 1 m tālāk esošā blakus plaukta papīra dvieļu rulli vai vīna pudeli, - tas ne par jotu nekādi nesamazina ne pircēju skaitu veikalos, ne risku inficēties. Aber esošie pircēji tāpat sastrēgst "pudeles kaklā" pie kasēm, jo taupības nolūkos strādā viena pati kasiere (un tā pati bez maskas).

Tā rezumējot: manuprāt kārtējā uzspiestā muļķība, jo nekādi nemazina ļaužu drūzmēšanos un risku inficēties.

P.S.
Es gan esmu absolūts nejēga ekonomikā, taču ieteiktu valdīšanai nevis imitēt lietavu aizbaidīšanas rituālus, kas vīrusu nekādi neietekmē, bet uz ārkārtas situācijas laiku par kādiem 5-10% samazināt PVN internetā pārdodamām pārtikas precēm (Latvijā jau tā ir augstākais PVN pārtikai visā ES). Vidējais tautietis ir "kapeiku pisējs" - ja internetā pasūtīt būs lētāk, tad viņš uz veikalu neies. Pasūtīs internetā, sēdēs mājās un gaidīs piegādi.
Pie tam apstākļos, kad ierobežojumu dēļ tiek masveidā atlaisti darbinieki, daudzi uzņēmumi pārtrauc savu darbību, kā reizi būs darbs ļaudīm ar autovadītāja tiesībām (visiem ģimenes, īre, kredīti) - tiks sildīta ekonomika.
Līdz aprīlim nekas ļauns no nodokļu atvieglojumiem nenotiks. Nu bet ja nauda budžetā jums aptrūksies - pārdodiet smalko VID māju kādai bankai, bet to kantori ieliekat kādā pamestajā Maskačkas rūpnīcas korpusā. Tā teikt, tuvāk mērķauditorijai. 😎

"Pa to laiku zvērinātais universitātes bibliotekārs metrs Andrē Menjē pieliecās pie galma kažokādu spe­ciālista Žila Lekornī auss.
- Es jums saku, cienījamais kungs, tas ir pasaules gals. Nekad vēl nav pieredzēta tik neciešama skolas jauniešu uzvedība. Par visu to jāpateicas nolādētajiem gadsimta izgudrojumiem, kas pazudina visu: lielgabaliem, mortirām, mašīnām un jo sevišķi burtu iespie­šanas mākslai, šim jaunajam Vācijas mērim. Nav vairs manuskriptu, nav vairs grāmatu! Prese satriec grāmattirdzniecību. Pasaules gals ir tuvu..."

Gribēju šīs te pārdomiņas #Delfi iesmērēt, taču šie neizrādīja nekādu interesi. Radies iespaids, ka arī #Satori negatīvas tēmas #vissirslikti vairs neņem pretī, kopš ir sadraudzējušies ar #Skola2030 un #IzM. Tā nu jāpabubina tepat internetā.

Ieradās pirms pāris nedēļām pie manis 6. klases delegācija. Bērneļiem izmisums acīs: “Skolotāj, vai varat mūs sadalīt? Lai mūsu klasē ir tie, kas vēlas mācīties - jo tas ir interesanti!, - bet tie, kas nevēlas, lai iet uz X klasi?” Visnotaļ saprotama vēlme. Ir grūti mācīties pat visinteresantāko tēmu, ja mācību stundā visapkārt valda troksnis, Jānītis sakaujas ar Pēterīti, Anniņa izlīdusi solu rindai pa apakšu, kož Ilzītei kājā, bet skolotājs kā tāds aitu ganu suns skraida apkārt un mēģina vienlaikus gan mācīt, gan kārtību uzturēt. Vecums tāds šiem, ka skolmeistars jūtas kā kucenu voljerā. Un tas ir visnotaļ normāli.

( ... )

To, ka Benito Musolini režīms nesaudzīgi apkaroja mafiju, nezina vien tas, kurš vēstures stundas pavadījis nirvānā, meditējot par smukās Anniņas krāšņo bizi acu priekšā. Taču reti kurš zina, no kurienes Musolini tāda nepatika pret mafiju.

Protams, jebkura valsts ir centusies apkarot privāto reketu - valsts necieš konkurenci. Taču Benito gadījumā reketam bija konkrēts vārds: dons Čičo (don Ciccio, jeb kristītā vārdā Francesco Cuccia). Viņš bija Pianas pilsētiņas (Piana dei Greci, mūsdienās Piana degli Albanesi) mafijas galva, cienījams vīrs visā apkaimē, ar ietekmi pat pašā Palermo. Tik ļoti cienījams, ka ievēlēts par Pianas mēru. Jauka pilsētiņa starp Korleoni un Palermo. Tas pat bija visai ērti, jo nu iedzīvotājiem vairs nevajadzēja maksāt divas reizes, vispirms mafijai, pēc tam ierēdņiem. Tā nu dons Čičo bija pilntiesīgas pilsētas un apkaimes galva, tēvs barotājs, un pieradis pie apkārtējo cieņas.

1924. gadā jaunais Itālijas premjerministrs un tautas vadonis - duče, - Benito Musolini apmeklēja Sicīliju viesturnejā, uzstājoties ar patriotiskām runām un aicinājumiem atgriezties pie tikumības un senču dzīvesziņas vai visās lielākajās pilsētās. Protams, it visur tika saskaņots vizītes protokols, tai skaitā valsts pirmās amatpersonas drošības jautājums. Dons Čičo premjera kanceleju lepni informēja, ka garantējot absolūtu drošību savos valdījumos. Kā jau saprotat, vīrs un vārds Sicīlijā nozīmēja daudz.

Taču kad jaukā maija rītā (diemžēl nekur neatradu precīzu datumu) Musolini ieradās, viņu pavadīja miesassargu kolonna uz motocikliem. Dons Čičo izbrīnīts ieminējies premjeram: “Tu esi kopā ar mani, tu esi manā aizsardzībā. Kāpēc vajadzīgi visi šie kruķi?” Taču Musolini sašutis noraidīja pat domu iztikt bez miesassardzes. T.i. apšaubīja dona Čičo autoritāti. To tā atstāt nevarēja, un dons tūdaļ lika saprast, kurš te galvenais. Proti, kad pēc furšeta Musolini iznācis un mērijas balkona uzrunāt tautu, laukums rātsnama priekšā bija tukšs kā izslaucīts. Tik vien kā avīžu tirgotājs un pārdesmit apkaimes ubagi un muļķīši. Tā nu Musolini, zobus sakodis, teca savus kvēlos vārdus praktiski tukšam gaisam. Un pie sevis nolēma, ka mafiju jāiznīcina.

Pēc pāris gadiem “dzelzs prefekts” Čezāre Mori (Cesare Mori, 1871-1942) ietupināja donu Čičo aiz restēm, kur tas sagaidīja Musolini galu. Iznācis no ieslodzījuma, valdīja savā pilsētā vēl ilgi un laimīgi, līdz mira savā savrupmājā 1957. gadā, 81 gada vecumā.

Pasen lasīju par kādu jauku eksperimentu, ko pagājušā gs. otrajā pusē veikuši etologi. Aplūkoja patstāvīga stresa un sliktu domu ietekmi uz indivīda veselību. Proti, paņēmuši divus jēriņus no viena metiena, ar maksimāli tuviem fiziskajiem parametriem, un ievietojuši katru savā lieliski labiekārtotā voljerā. Visi apstākļi - temperatūra, gaisa mitrums, saules gaisma, ūdens un pārtika, - bijuši identiski. Vienīgā atšķirība, ka viena jēra mītnei pretī novietoja voljeru ar spraunu un enerģisku jaunu vilku. Sākumā jērs gandrīz ar sirdi aizgāja, taču pēc kāda laika šim nāca saprašana, ka starpā drāšu žogs, un tas vilks nu nekādi netiek klāt. Taču acu priekšā ir visu laiku. Tā nu abi jēri dzīvojuši, izmeklēti baroti ar zālēdāju delikatesēm un Mocartu fonā klausoties. Taču tas viens jērs auga lielumā un resnumā, jautri sprinģoja un mēkšķēja par kādas aitiņas sastapšanu. Savukārt vilka kaimiņš svarā neņēmās, švaku veselību un visu laiku depresijā. Mūžs bija krietni īsāks.

Vērojot līdzcilvēkus publiskajā telpā un internetos, sāk šķist, ka viņiem visiem galvā sēž tāds vilks, zobus griežot. Nekādu kaitējumu it kā nenodara, bet cilvēks visu laiku neapmierināts ar dzīvi, viss viņam ir slikti, sākot ar kaimiņmājas sētnieku, laika apstākļiem, un beidzot ar valdīšanu. Dienu un nakti jāpaīd, cik slikti. Ja nav slikti, tad jāvelta visus spēkus, lai atrastu kādu sliktumu pasaulē. Vispārīgā labuma no šādiem nekāda, ja neskaita žulti, ko viņi ģenerē dienu un nakti. Žēl tādus. Dzīvi novelk, nedzīvojuši. Kāda jēga viņu eksistencei?

Līdz ar sklerozes attīstību, pats no sevis viss sliktais dzīvē aizmirstas. Pamazām, vienu pēc otra zaudējot zobus, sāc saprast, ka ēdiens dzīvē nav galvenais. Kad satiec jaunības dienu sapņu meičas, kuru dēļ tik daudz naktis negulētas, tik daudz vīrišķu asaru norīts, bet kuras nu ir krunkainas un negantas večiņas, sāc saprast, ka arī sievietes dzīvē nebūt nav tas svarīgākais. Sāpes locītavās un mugurā neizbēgami liek secināt, ka nav dzīvē nekādu vērā ņemamu iemeslu skraidīt un rosīties. Bailes no infarkta liek laicīgi apiet ar līkumu asākas vārdu pārmainīšanas un ieņemt laipnas lēnprātības pozu. Savukārt progresējošā dzirdes pasliktināšanās aizvien biežāk liek izvelēties sabiedrībā dziļdomīgi paklusēt. Tā ar gadiem pienāk tas, ko cilvēki pieraduši dēvēt par viedumu un gudrību.