Rezignēti vērojot no malas sociuma gāganu karus (latviski izsakoties, haipus), interesanti, kā ar vienu un to pašu vārdu bieži vien apzīmē visnotaļ atšķirīgus jēdzienus. Senāk tā tas bija ar "fašisms", ko izmantoja kā apzīmētāju gan nacismam, gan n-tajiem autoritārisma paveidiem, kuriem ar fašismu kā tādu maz kopīga. Mūsdienās, man tā subjektīvi šķiet, ka ar jēdzieniem "liberālisms" un "konservatīvisms" apzīmē parādības, kurām visai maz sakara ar liberālismu un konservatīvismu kā pasaules skatījuma virzieniem 20. gadsimtā, un nekāds ar liberālismu un konservatīvismu 19. gadsimtā.
Interesanti, vkad enciklopēdisti attapsies šķirkļos sākt pie definīcijām pierakstīt "atkarībā no laika posma"?

Pagaidām visa tā izglītības reformu gaita izskatās pēc haotiskām spazmām, kur svarīgākais ir procesa imitācija, nevis rezultāts. Taču gan jau ar laiku putas nosēstos un viss ieietu sliedēs. Ja vien nebūtu kāds bīstams zemūdens akmens, par kuru neesmu manījis publiskajā sfērā spriežam.

Piemēram, kad skolotājs stāsta par tēmu, cik grūti ir saprast Dantes “Dievišķo komēdiju”, ja nav lasītas Ransimena “Sicīlijas vesperes” un Makiavelli “Florences vēsturi”. Absolūtais vairums viņa skolēnu pie sevis neizpratnē prāto: “Kāda joda pēc mums vispār jāmācās par kaut kādu tur garlaicīgu senlaiku komēdiju?” Arī aizvien vairāk situācijā, kad jūs pie sevis šausminaties - “Jēziņ, kāda gūzma ortogrāfijas kļūdu, kancelārismu un dialektismu pārpilna valoda šim skribentam!”, - jaunieši sajūsminās: “Super sižets! Nekādas tur elsošanas, punķošanās un dabas skatu, nekādu garu teikumu ar komatiem! “

T.i. skolā skolotājs runā kultūrālu un izglītotu ļaužu valodā ar personām, kuras NEMAZ NEVĒLAS nonākt saskarsmē ne ar kultūru, ne izglītoties. Tas viss šiem ir emocionāli svešs, nesaprotams un, attiecīgi, šķiet nevajadzīgs. Savukārt koncepcija “bērni ir pelnījuši laimīgu bērnību” automātiski paredz viņu pasargāšanu no jebkādas piepūles. Piepūle hipotētiskās nākotnes vārdā ir apgrūtinoša, tātad slikta. Savukārt mācīšanās neizbēgami nozīmē arī rutīnu un piepūli, tātad neinteresantu darbošanos miglainas nākotnes vārdā.

( ... )

- Teksts, kas rakstīts kā neitrāls un analizējošs skats no malas, neizbēgami šķiet augstprātīgs un mudina tajā meklēt kādas kļūdas, neprecizitātes un pretrunas domā. Un ir tik patīkami, ja ko atrodi!
- Un te mēs rodam laifhaku. Ja vēlies padziļinātu un entuziasma pārpilnu kritiku, iepin savā tekstā mazliet augsprātības. Galvenais, savaldīt pateicību un neizrādīt savus patiesos nodomus, šo tekstu publicējot.

Dažbrīd rodas iespaids, ka politiskajai elitei tas covid nācis kā sengaidīta medusmaize. Proti, pirms pārtapt totāli merkantīlos ciniķos, lielākā daļa ļaužu iet politikā, lai ko mainītu un uzlabotu. Un pēc laika pārņem bezspēcības un sava liekuma apziņa, jo saproti, ka esi kādā frakcijā gribi,skandini jebkādus saukļus, bīdi kādus likumprojektus vēlies, balso vienalga kā - tā ekonomika un sabiedrība dzīvo neatkarīgi no valdīšanas, bet politiķi spēj ietekmēt tikai tās fasādes krāsojumu. Savukārt covid beidzot viņiem dod nozīmīguma un lietderības sajūtu, jo var visu ko izdomāt, ieviest, un uzreiz redzi sava darba ietekmi - reālas izmaiņas cilvēku dzīvē.

Paradīze, kurā iekšā tiek visi, automātiski pārvēršas par elli.

Liela brēka, maza vilna.

Piltenes apgabala jurists, Izriedes muižas īpašnieks Georgs Frīdrihs fon Firkss par Garlība Merķeļa apgalvojumiem paskvilā "Latvieši", ka latviešu zemnieki ir apspiesti, nabadzīgi un pasīvi: "Visbeidzot es Merķeļa kungam varu apliecināt, ka Kurzemes latvieši ir enerģiska tautiņa, kas sevi neļauj pazemot. Dažs labs, kurš to mēģinājis darīt, ir samaksājis par to ar asiņainu degunu un pārsistu galvu. Dažs dižciltīgais, ceļotājs vai zaldāts, kurš mēģināja kaitināt zemniekus, kā algu par to saņēma zilu muguru un punus kopā ar brīdinājumu likt cilvēkus mierā."

Via: https://dspace.ut.ee/handle/10062/38214?fbclid=IwAR0VibKmQW3yFOs4zwHTcFThF91pqzl47s5YIPb02xYgkYfn9sshMspqFl8

"kritiskās spējas mēs parasti liekam lietā, nevis lai pārbaudītu savu uzskatu pamatotību, bet gan lai izvērtētu oponentu uzskatus."

Raugoties gaisā tai svina vākā, kas ik gadu lielāko daļu aizsedz mums saui, iešāvās prātā doma. Proti, pie skolotāju statusa un, attiecīgi, šīs profesijas novērtējuma naudā, lielā mērā vainojams izglītības sistēmas egalitārisms. Pedagogi tik ļoti cenšas vidējo izglītību (kas, starp citu, nebūt nav obligāta) padarīt visiem vienlīdz pieejamu, un tik ļoti stumj visus slaistus un dumiķus, ka rezultātā starp vidusskolu absolvējušo teicamnieku un aiz ausīm izvilkto slaistu zināšanu un intelektuālā attīstība ir visai niecīga. Attiecīgi, vidējās izglītības kvalitātes līmenis, uzsākot karjeru, praktiski neko nenozīmē - minimāla praktiskā vērtība.