Es nesaprotu ko globāla tirgus un brīva īpašuma pārvaldīšanas paradigmā nozīmē "mums", "mēs", "mūsu". To tak es redzēju - tiklīdz aiz jūras cenas cēlās, tā visa "mūsu" vietējo mežu malka aizbrauca kur vairāk maksā. Kaut pašu mammas un bērni vai lai salst nost vai atrod kur naudu dabūt plīts iekuram. Tas pats ar "mūsu", "sabiedrisko" energokompāniju - prioritāte ir tirgot pa pieprasījuma cenām nevis te kādu garantēti stabili nodrošināt, neatkarīgi vai mājsaimniecības vai uzņēmumu konkurētspēju. Nu nav tādas valsts stratēģiskās energoneatkarības. Tas ir eifēmisms vārdam monopols. Kur ieguldījumus un izdevumus un riskus nacionalizējam, bet peļņu privatizējam.
Kam lētāka? Nu taču cenas nosaka opeki, karteļi, fjūčersi, biržu spoti. Un paskaties tendenci - visi galalietotāju spiež gamblot kazino - peldošās kredītlikmes, dinamiskie tarifi, zemes nodokļi piesieti pie tirgus cenām utt. Un pat ja izvēlies plānu "stabilitāte", tas nozīmē - kāšam stabili
"Garantēta stabilitāte" ir neiespējama, neatkārtosim plānveida ekonomikas lielo kļūdu. Tas, ko ir iespējams darīt, ir ražot enerģiju tādos daudzumos, kas pēc iespējas pilnīgāk nosedz pieprasījumu, tādējādi tuvinot enerģijas cenas pašizmaksai. Atslēgas koncepti te ir ražošanas mērogojamība un nepārtrauktība.
> tiklīdz aiz jūras cenas cēlās, tā visa "mūsu" vietējo mežu malka aizbrauca kur vairāk maksā
Tā ir taisnība, un tas ir nožēlojami. Tai pat laikā katrā industrijā iekšienē notiek nemitīga tirgus pārdalīšana, un, ja tu nekļūsti lielāks (=nepelni vairāk, kad vari), tad tevi sāk izspiest citi, kas to dara.
Pie pietiekamas cenu atšķirības lokālai malkai, ja tu pārdosi savu malku lokāli un par saprātīgu cenu, atskries vienkārši uzpircēji, kas to uzpirks un tāpat pārdos tur, kur vairāk maksā, vnk peļņa nonāks viņiem.