"(..) Par Dzintarzemi senos laikos sauca Baltijas jūŗas austrumu piekrasti, kur dzīvoja prūši, lībieši, latvieši. Romiešu vēsturnieks Tacits stāsta par dzintara zvejniekiem-aistiem. Zvejnieki un mednieki, zemes un lopu kopēji latviskajā Dzintarzemē ar vācu tirgoņiem iepazinās XII gadsimteņa vidū, nemaz nenojauzdami postu un bēdas, kas nāca viesiem pa pēdām. Tirgoņi un mūki augtin apauga ar šķēpiem, kas cirta un dūra pa labi un kreisi, un miermīlīgais daugavmalnieks nedabūja ne atjēgties, kad viņa draudzīgi izstiepto roku sažņaudza bruņinieka dzelzs cimds. Garlībs Merķelis, XVIII un XIX gadsimteņa vācu tautības rakstnieks, kas dedzīgi cīnījās par pakundzēto Baltijas tautu tiesībām, šos apbruņotos mūkus nosauca par ērmotākiem elles izperinājumiem viņos tumšos laikos. Ordeņa brāļiem bija liela priekšrocība, kas tos atšķīra no parastajiem viduslaiku algotņiem: viņi varēja savus kauna un varas darbus apslēpt ar krusta zīmi. Aiz tās slēpdamies, pirmie Livonijas bīskapi Meinhards, Bertolds un Alberts izlēja asinis straumēm, laupīja un kāva, krāpa un meloja, apkrāpjamiem mīlīgi acīs raudzīdamies.
Lielais vīrs šai asiņaino Baltijas bīskapu trijotnē ir Alberts, kas sapņoja par ziemeļu pāvestību, par varenu vācu impēriju Eiropas austrumos, kur Baltijas jūras krastos vācu kultūra uzplauktu vēl krāšņāk kā romaņu ap Vidusjūŗu. Tie nebija nekādi nieka mērķi, Alberts nebija ikdienišķs laupītājs, kas domā tikai par vīna malku, auna cepeti un dūnu gultu ar daiļu verdzeni-piegulētāju, bet viņa austrumu vācu valsts tomēr palika tikai sapnis. (..) Bet briesmīgas bija šīs visvācu austrumu manijas sekas mazajām Baltijas tautām. Tāda vēriena laupītājam, kāds bija brēmenietis Alberts, nebija ne sirdsapziņas, ne cilvēciskas žēlsirdības jūtu, nekādi humanisma māņi neapgrūtināja viņa karotāja prātu. Brīvās Baltijas tautas viņš aukstasinīgi bija nolēmis iznīcināt (..)
Pagāja krietns laiks, kamēr Baltijas tautas iepazina apspiedēju vācu īsto dabu. Viena cilts bija miermīlīgāka un nedrošāka, citas kareivīgākas. Lētticīgākās apmānīja ar glaimiem un solījumiem, diženākos cīnītājus pieveica pa vienam ar apmuļķoto cilšu palīdzību, un kad arī vientiesīgākie un kūtrākie atskārta, kas darāms, bija jau par vēlu. XIII gadu simteņa beigās tika salauzta pēdējā zemgaļu pretestība, tika nomākti lietuvieši, un zobenbrāļi noguruši, bet uzvarējuši slaucīja savās dzelzs plaukstās sviedrus un asinis. (..) Kad vēlāk aizgāja bojā pats ordenis, vācu vara Baltijā jau bija laidusi dziļas saknes, bruņinieki bija sagrābuši savās rokās visu zemi un kļuvuši par muižniekiem, kas prata saglabāt savu kundzību arī poļu, dāņu, zviedru un krievu laikos, un uzlūkoja sevi par īstajiem zemes saimniekiem. (..)
No bruņinieku pils uz nolaupītās zemnieku zemes bija izaugusi muiža, karotājs un laupītājs bija kļuvis par saimnieku uz svešas zemes ar citu roku spēku, citu sviedriem un asinīm, izsūkdams citu labumu. Nu vairs ciemi nebija jādedzina, tie piederēja vācu kungam. (..)"
Via: Sudrabkalns Jānis. Vāci Latvijā. - Cittautu literatūras apgāds: Maskava, 1942., 3.-7. lpp.