Man kā pseidobudistkatolim jau labu laiku sakarā ar Tezē pasākumu Rīgā viena no uzjautrināšanās tēmām ir daudzu tautiešu pseidokristietība, tb aktīva Rakstu citēšana vietā un nevietā, pilnībā to mācību ignorējot paša dzīvē, tb aizvien vairāk novērtēju brāļu Kaudzīšu ģenialitāti, iemūžinot raksturīgākos latviešu tipus, šajā gadījumā Oļiņieti. :) Pie tam interesantākais ir nevis interneta sludinātāji, kam katrs otrais ieraksts ir citāts iz Rakstiem, taču kuri nevienu kristiešu ceļinieku neielaidīs pārnakšņot, bet pati ticība kā tāda to vidū, kas pozicionējas kā ticīgie ne tikai reizi gadā Ziemassvētku dievkalpojuma apmeklēšanā, bet arī ikdienā. Vakar mani sajūsmināja prasības, piesakoties uz Tezē ceļinieku uzņemšanu: "tikai ne krievus!", "tikai meitenes jaunākas par 25!" (šo vēlmi gan saprotu ;) ), "tikai ne invalīdus!" u.tml. Pie tam to pauž cilvēki, kuru Rakstos postulēts, ka Dieva priekšā visi vienādi, nav "ne grieķa, ne jūda". ;) Rodas jautājums: vai šāds cilvēks, kurš regulāri apmeklē baznīcu, piedalās rituālos, darbojas draudzē, maz uzskatāms par kristieti, ja tik elementāros sadzīves jautājumos momentā rīkojas pretēji Mācībai? Un kā šī pretruna starp ticību un rīcību tik harmoniski viņā var sadzīvot, neraisot ne mazāko disonansi?