Augstskolas uzdevums nav mācīt amatu vai profesiju, bet tikai iemācīt:
- noteikt, cik relevanta ir tā vai cita informācija apspriežamajā tēmā;
- nodalīt racionālos un emocionālos argumentus;
- nodalīt faktus no viedokļa;
- noskaidrot apstākļus, kas var mazināt vai apšaubīt argumentu spēku;
- pamanīt argumentācijā pretrunas un vājās vietas, noteikt papildu informācijas nepieciešamības apjomu;
- noteikt visas ieinteresētās puses;
- fiksēt loģiskās kļūdas argumentācijā;
- analizēt faktus un informāciju;
- savstarpēji saistīt un analizēt faktus un informāciju no dažādiem avotiem;
- apstrādāt pretrunīgu, neadekvātu vai divdomīgu informāciju;
- formulēt derīgus, loģiskus, secīgus un saistītus argumentus, pamatojoties uz faktiem, nevis viedokļiem;
- veidojot argumentāciju, ņemt vērā kontekstu;
- izvairīties no pārspīlētiem secinājumiem;
- atzīt, ka problēmai var nebūt viens patiesais risinājums, vai viennozīmīgas atbildes;
- apzināties un apzināt alternatīvus skatījumus, salīdzināt tos lēmumu pieņemšanas procesā;
- korekti un objektīvi izmantot informāciju savas nostājas pamatošanai;
- izvairīties no liekvārdības, veidojot pierādījumu argumentācijas sistēmu.

Ja students to apguvis, visu pārējo izvēlētajā nozarē nepieciešamo viņš var iemācīties pats. Ja nav apguvis, tad nekad nekļūs labs speciālists, kaut izlasītu visu iespējamo attiecīgajā nozarē.

(B.N. Moore, R. Parker. Critical Thinking. 2012)