Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
Starp mums, meitenēm, runājot... 
20.-Aug-2016 12:06 pm
Atvase lasa Zentas Ērgles "Starp mums, meitenēm, runājot...". Man ik pa brīdim jātulko, kas domāts ar to vai šito.
Visnotaļ interesanti, un ne no tā viedokļa, ka latviešu valodā nav pusaudžiem domātas literatūras (nu tai vecuma grupai, kas no rūķīša Herbes izaugusi, bet līdz Sudraba slidām vēl nav daaugusi), bet gan pats teksts, kas atspoguļo autora, varoņu un vides pasaules skatījumu.

Piemēram:
"Un ja nu no viņa patiešām kādreiz iznāk slavens mākslinieks? Tāds kā Uldis Zemzaris, Edgars Iltners vai Gunārs Krollis? Tas gan būtu varens joks. Ar vienu spļāvienu viņš pārspļautu savu izcilo brālīti. Izstādes, medaļas, goda nosaukumi. Raksti avīzēs – jaunais, spējīgais grafiķis, nē, labāk gleznotājs Daumants Pētersons... Talantīgā mākslinieka Pētersona izstāde Varšavā, Sofijā, Prāgā..." (50. lpp.)

Ne autore, ne tās varonis, ne padomju lasītājs pat iztēlē nepieļauj izstādi Parīzē, Romā, Londonā, Tokijā vai Ņujorkā - tas vienkārši nav iespējams, tāpat kā levitācija vai svina pārvēršana zeltā, - pašsaprotami.
Comments 
20.-Aug-2016 12:32 pm
Palasi "Esmu dzimis neveiksminieks" pirmo izdevumu ar septiņgades trieciniekiem vietējā kolchozā. ))
20.-Aug-2016 12:44 pm
Fantāziju ierobežo barjeras prātā, īpaši, ja raksta konkrētam mērķim/varai.
20.-Aug-2016 01:01 pm
Kādam tur mērķim un varai!
Elementāri - autore (un arī varonis)atspoguļo sava laikmeta realitāti. Pirms 35 gadiem vidusmēra LPSR iedzīvotājam nokļūšana "kapitālistiskā rietumvalstī" nebija reāla. Par to arī nesapņoja, tieši tāpat kā es īpaši nesapņoju par kosmisko tūrismu (kas varbūt pēc 35 gadiem būs reāls un pieejams, ej nu sazini). Konkrētā grāmata ir reālistisks vēstījums par tā laika pusaudžu dzīvi, nevis fantastikas vai politiskā utopisma žanra darbs.
20.-Aug-2016 01:06 pm
Kā nu kurš, citi sapņoja par visu Tevis pieminēto.
20.-Aug-2016 09:43 pm
Var jau būt, var jau būt. Taču ir sapņi, kas saistīti ar realitāti un sapņi, kuri ar šo absolūti nav saistīti. Manā bērnībā man bija pilnīgi skaidrs, ka Ēģiptes piramīdas ir tikai glīti attēli mācību grāmatā, bet, ka iespēja pašam šīs redzēt ir tieši tik pat liela, kā lidot kosmosā un ar savām acīm redzēt Saturnu visā godībā no neliela attāluma. Tas bija kaut kas pilnīgi neiespējams, nu tā, ka pavisam neiespējams, ļoti labi atceros apvāršņa sērijas grāmatas - teicami gabali, vari izfantazēt, kā būtu bijis, ja tu būtu kādā pavisam eksotiskā valstī, bet tieši tikpat labi vari lasīt tobrīd neesošās roulingas poterus un iztēloties, kā būtu, ja būtu kaut kāds burvis ar burvju nūjiņu. Iztēloties vari, bet saproti tomēr, ka nabūs.
20.-Aug-2016 01:28 pm
Hei, sapņoja gan! Tikko bija redzēta pirmā franču filma, tā dzima sapnis redzēt Parīzi! Un tas bija bērnībā - 11-13 gadu vecumā.
20.-Aug-2016 03:44 pm
Lūk, Daumantam jau ir 14-15 (8.klase), un viņš apzinās, kur sapņiem ir robeža.:)
22.-Aug-2016 05:19 pm
Daumants ir krietns, tikai nedaudz nomaldījies, padomju jaunietis, kuram šķiriski riebj satrunējušais kapitālisms, kurš ne spēj ko radīt, ne novērtēt padomju mākslu.
20.-Aug-2016 05:04 pm
tu lieto "sapņot" citā nozīmē kā krī
20.-Aug-2016 04:58 pm
tieši tikpat pašsaprotami kā grāmatas beigas, kurās visi norok savas radošās ieceres un kļūst par krietniem padomju pilsoņiem, bet grēcīgajā Rīgā paliek tikai tādas svilpastes kā Dēzija.
This page was loaded Dec 19. 2024, 4:37 pm GMT.