| Atvase lasa Zentas Ērgles "Starp mums, meitenēm, runājot...". Man ik pa brīdim jātulko, kas domāts ar to vai šito. Visnotaļ interesanti, un ne no tā viedokļa, ka latviešu valodā nav pusaudžiem domātas literatūras (nu tai vecuma grupai, kas no rūķīša Herbes izaugusi, bet līdz Sudraba slidām vēl nav daaugusi), bet gan pats teksts, kas atspoguļo autora, varoņu un vides pasaules skatījumu.
Piemēram: "Un ja nu no viņa patiešām kādreiz iznāk slavens mākslinieks? Tāds kā Uldis Zemzaris, Edgars Iltners vai Gunārs Krollis? Tas gan būtu varens joks. Ar vienu spļāvienu viņš pārspļautu savu izcilo brālīti. Izstādes, medaļas, goda nosaukumi. Raksti avīzēs – jaunais, spējīgais grafiķis, nē, labāk gleznotājs Daumants Pētersons... Talantīgā mākslinieka Pētersona izstāde Varšavā, Sofijā, Prāgā..." (50. lpp.)
Ne autore, ne tās varonis, ne padomju lasītājs pat iztēlē nepieļauj izstādi Parīzē, Romā, Londonā, Tokijā vai Ņujorkā - tas vienkārši nav iespējams, tāpat kā levitācija vai svina pārvēršana zeltā, - pašsaprotami. |
Elementāri - autore (un arī varonis)atspoguļo sava laikmeta realitāti. Pirms 35 gadiem vidusmēra LPSR iedzīvotājam nokļūšana "kapitālistiskā rietumvalstī" nebija reāla. Par to arī nesapņoja, tieši tāpat kā es īpaši nesapņoju par kosmisko tūrismu (kas varbūt pēc 35 gadiem būs reāls un pieejams, ej nu sazini). Konkrētā grāmata ir reālistisks vēstījums par tā laika pusaudžu dzīvi, nevis fantastikas vai politiskā utopisma žanra darbs.