Kā izteicās viens pudeles brālis: kad sunim nav ko darīt, tas laiza sev pautus, aber kad latvietim nav ko darīt, viņš gudri spriedelē par globālo politiku un ekonomiku. Tā nu es ar', sēžot pusmuižas lievenī ar rīta kafijas krūzi un cigu rokā, par to BREXITu aizdomājos (te gan jānorāda, ka ekonomikā un politikā esmu absolūts nejēga, tā kā mani spriedelējumi attiecīgi nekompetenti).

Šķiet, ka britu politiķi, populistiski izspēlējot pūļa stulbuma, tb nacionālisma kārti, paši sev iešāvuši kājā, jo ideoloģijā pamatoti ekonomiski lēmumi ne pie kā laba nenoved, un nu šie notrūkušies it pamatīgi: ko iesākt?!

Visam britu eksportam uz ES (bet ES ir lielākais tirgus pasaulē un lielākais UK partneris, piemēram, 80% Lielbritānijas lauksaimniecības produkcijas tiek eksportēta uz ES, pusi no ienākumiem sedz ES subsīdijas) nu būs ievedmuita. Aber tas nozīmē preces cenas palielināšanos un konkurentspējas samazināšanos. (Gan jau ka VW un Citroen birojos šauj šampanieti no priekiem par britu balsojumu.) Nāksies taupīt, kā parasti, uz ienākumu un nodarbināto algu rēķina. Ievedmuita sadārdzinās visu importu. Savukārt britu vidusslāni, kas masveidā sapirkušies nekustamos īpašumus Pireneju pussalā, gaida smuks nekustamā īpašuma nodokļa pieaugums. Ir vēl milzums savstarpēji saistīto domino kauliņu ikdienas saimnieciskajā dzīvē, ko pat uzskaitīt nevar, un kas visi kā mainīsies.

Protams, Lielbritānija ir ekonomiski spēcīga valsts, Londona ir viens no pasaules finanšu centriem, kur atrodas milzums starptautisko korporāciju sēdekļi. Taču tas nebūt nav tāpēc, ka Lielbritānija vēl joprojām būtu impērija, kurā "saule nenoriet". Liela daļa megakompāniju tur atrodas tikai tāpēc, ka:
a) ir lieliska infrastruktūra un izkopta vide;
b) galvenais, tas ir ideāls placdarms aktivitātēm ES tirgū.
Tagad šīm kompānijām savas Eiropas pārstāvniecības būs agri vai vēlu jāpārceļ uz kontinentu, un tie ir kudi lielāki zaudējumi, nekā ES kopējā katlā līdz šim maksātais (2013. gadā viņi ES iemaksāja 17,6 miljardus EUR, bet maksājumos no ES saņēma 6,3 miljardus EUR). Kā blakne ir mārciņas vērtības kritums (pēc Bloomberg Billionaires index datiem, sakarā ar mārciņas straujo kritumu 400 lielās korporācijas - tb to īpašnieki - jau pirmajā dienā zaudējušas 127,4 miljardus USD). Piemēram, korporācija Inditex (tādi brendi kā: Zara, Oysho, Massimo Dutti, Bershka, Pull and Bear, Stradivarius) zaudējusi 6 miljardus. Tb tiks zaudēta daudzu transnacionālo investoru un kompāniju klātbūtne, tātad arī Londonas ietekme pasaules tirgos. Mārciņas vērtības samazināšanās nozīmē arī britu pirktspējas samazināšanos. Protams, var meklēt jaunus noieta tirgus trešajā pasaulē, taču šaubos, vai tas tā īsā laikā kompensēs zaudēto Eiropā. Tb britiem nāksies krietni sajozt jostas.

Vai ES sabruks? Pat nesašūposies, tikai žurnālisti un virtuves politikas speciem būr par ko vāvuļot. Visnotaļ šaubos. ES ir, bija un būs pasaulē lielākā ekonomika. Un vienas daļas zaudēšana nekādi neietekmēs eirozonu kā tādu. Tas vairāk ir emocionāls trieciens, neizpratne un sašutums par viņuprāt stulbu rīcību, bet ekonomiskās sekas būs visnotaļ minimālas: viena pirksta zaudēšana ziloni no kājām nenogāž. Tā kā veltas mūsu nacionālmarksistu cerības uz ES sabrukumu. Kā zinām, kapitālisms pūst jau kopš 19. gs. vidus, mainās sapuvuma/sabrukuma gaidītāju paaudzes, taču process turpinās un paredzamā nākotnē nezin vai pienāks Marksa/Engelsa pareģotais gals.

Prognozes.
Tā kā ieberziens pamatīgs, reāla izstāšanās ar visādām muitas barjerām utt nav gaidāma - UK vienkārši tad nobankrotēs. Tad nu gaidāma paniska rosība politikas skudru pūznī un politiķu komisiju nebeidzami sarunu raundi vismaz pāris gadu garumā par turpmākajām attiecībām. Briti centīsies panākt ekonomisko saišu saglabāšanos tādā kā "norvēģu statusā", tb it kā izstājušies, bet saglabājot bezmuitas tirdzniecību un preču plūsmu u.tml., saimniecībā viss lai paliek pa vecam, kas ir tikai papīru sakārtošanas jautājums. Savukārt kontinenta pārstāvjiem vairs nevajadzēs cackāties ar britu untumiem un līdz šim nodrošināto izņēmuma jeb vienlīdzīgākā locekļa statusu - Londonas ietekme ES ekonomiskajos procesos saruks līdz minimumam (ļaudis bieži vien aizmirst, ka ES ir ekonomiska, nevis politiska savienība), - taču interese sadarbībai paliks un ar laiku viss tiks noregulēts. Kur tiks panākti kompromiski, kur izmaiņas, kur saglabāsies status quo, man nav ne jausmas, jo ne manam prātiņam par to spriest. Nu bet tas, ka pamatā cietīs balsotāju par izstāšanos naudas maki, arī skaidrs. Būs mācība turpmāk apdomāt savas rīcības iespējamās sekas. Taču gan jau, tikko kā saodīs, ka tas viss nav citu kaitināšana, bet reāli, sarīkos referendumu un visi draudzīgi nobalsos pret izstāšanos.

Labums ir, ka tuvākie 5 gadi uzskatāmi parādīs visādiem grieķiem, rumāņiem, poļiem un latviešiem, kā iet ekonomiski daudz lielākiem smagsvariem, ja tie kaut daļēji nošķirti no ES kopējās siles, tb liks mazliet pārvērtēt savu eiroskepticisma retoriku, jo precedents iziešanai no komandas būs, kā arī piemērs, vai spēle vienatnē atmaksājas. Un šādiem perifērijas sīkajiem var arī nepiedāvāt izdevīgu bezmuitas/bezvīzu sadarbības sistēmu, kāda būs tagad britiem, ja šie vispār izstāsies, jo UK ir citā svara kategorijā, nekā austrumeiropieši, kas eksistē tikai pateicoties ES (starp citu Latvija 2013. gadā ES kopējā katlā iemaksāja 0,27, bet pretī saņēma dāvanā 1,06 miljardus EUR).