| Ja jūs domājat, ka būt par rekordisti Čerepovas mehanizatoru brigādei bija patīkami un droši, tad maldāties. Jūs pat nevarat iedomāties, kādu naidu partokrātos raisīja šie patstāvīgie ļaudis, kuri ignorēja "partijas vadošos norādījumus". Reizēm viņiem bija vienkāršāk tikt vaļā no pirmrindnieka, iegrūst viņu cietumā, nevis atbildēt uz jautājumu, kāpēc vienā brigādē ražīgums ir divreiz lielāks nekā citā. Bet ražīgums reizēm bija lielāks nevis divas, bet pat divdesmit reižu. Tas nav pārspīlējums. 1972. gadā graudkopis Ivans Hudenko noorganizēja eksperimentālu brigādi, kas strādāja pēc akorda principa, tas ir, viņi saņēma pēc galarezultāta, proti, pēc kapitālistiskā principa. Un jau pirmajā gadā viņa brigāde Kazahstānā novāca ražu, kas divdesmit reižu pārsniedza republikā vidējo. Ārkārtīgi nepatīkami!
Un pēc gada brigādes vairs nebija – to izformēja, bet Hudenko, lai viņa balss nebūtu dzirdama, ar safabricētu apsūdzību iesēdināja cietumā uz sešiem gadiem. Graudkopi aizstāvēja pazīstami ekonomisti, žurnālisti. Velti. Tas no partijas aparāta puses bija tipisks vecā režīma kopienas psiholoģijas recidīvs – izlēcēju vajadzēja sodīt, lai nemaisās, kur nevajag. Nav ko izgaismot mūsu trūkumus ar saviem sasniegumiem...
Sistēmai par laimi, tādu izlēcēju bija maz. Izņemot retu žurnālistu, kurš rakstīja par pirmrindniekiem, neviens neuzdeva jautājumu, kāpēc Vladimiras apgabals izaudzē divas reizes lielākas ražas nekā kaimiņi? Un kāpēc vaislas lopu audzēšanas saimniecībā "Vedričs", kas atrodas pie Gomeļas, savāc 67 centnerus siena no hektāra, bet kaimiņos tikai 20? Tāpēc, ka šīs saimniecības bija puskapitālistiskas (vai ceturtdaļkapitālistiskas) fluktuācijas bezgalīgajā sociālistiskā nesaimnieciskuma jūrā, kur nebija ieinteresētības darba rezultātā, bet partija nepārtraukti kontrolēja ikvienu procesu. (..)
Rajona partijas komitejas uzdevums bija atskaitīties par sēju. Jau kopš agra pavasara partijas orgāni sāka bombardēt kolhozus ar prasību uzsākt agro sēju. Bet Altajā, piemēram, jūnijs parasti ir sauss. Jāpagaida, līdz uzdīgst zāle, tad apart un tikai tad sēt kviešus. Graudi, ko iesēs maija beigās, pārdzīvos sauso jūniju, bet jūlijā, kad asniem visbairāk vajadzēs ūdeni, tie to saņems no jūlija lietiem un netiks nosmacēti ar nezālēm. Iegūs labu ražu. Taču partija katru gadu pavēlēja sēt agrāk. Rajonu komitejām bija vajadzīgi avīžu ievadraksti un uzvarošas ziņas, jo tur sēdēja tīrie birokrāti. Apgabals uzņēmās paaugstinātas saistības – apart pirms termiņa. Kolhoza priekšsēdētāju uzdevums bija pakļauties. Pretoties rajona komitejas vadošajiem norādījumiem nozīmēja iet pret partijas līniju un pašu Konstitūciju, pēc kuras Padomju Savienībā vadošais un virzošais spēks ir kompartija.
(..) Padomju kolhozniekiem bija divi ienaidnieki – kompartija un meliorācija. Meliorātori retāk, taču lielākā mērogā. Viņu uzdevums bija uzlabot zemi. Tā kā viņi tāpat kā visi pārējie valstī nestrādāja rezultātam, bet gan rādītājiem, un nereti gadījās, ka viņu darbība nesa vairāk ļaunuma, nekā labuma. 1975. gada pēdējais "Ļiteraturnaja gazeta" numurs ar piemēriem ilustrē, kā tas notika: "Kur bija vajadzīga nosusināšana – nenosusināja, bet kur nebija vajadzīga – nosusināja... Mežā, purvā veikt meliorācijas darbus ir grūti: celmi, siekstas, tehnika stieg miklumā, savukārt uzkalniņos gan tīrs, gan sauss, gan viegli rakt – vieglāk izpildīt izraktā apjoma plānu." (..)
1977. gads. Feļetons "Krokodilā" par padomju melioratoriem: "Kultūraugu ganībās Dagestānā vairs nav nekādas atdeves, lai gan to uzlabošanai iztērēti vairāk nekā desmit miljoni rubļu." Miljons padomju mērogā – kolosāla nauda! Inženiera alga 120 rubļi mēnesī. Bet tur miljoni ierakti zemē. Un nevis kaut kā netalantīgi ierakti, bet tā, ka zeme kļuvusi sliktāka. Ganībās lopus vairs nevarēja ganīt. Tagad, lai tos pabarotu, sovhozi spiesti vest salmus no simtiem kilometru tālām vietām.
Jefimovs rakstīja: "Meliorācija, tāpat kā jebkura darbība, kas novesta līdz valsts mēroga kampaņai, zaudē sākotnējo lietderību un iegūst kulta darbības pazīmes, kas no veselā saprāta prasa virkni upuru." (..) To pašu var teikt par visu, kam partija pievērsa uzmanību un izpūta propagandas nolūkā, – par neapgūtajām zemēm, par kosmosa iekarošanu, par karu... Bet, kas attiecas uz veselā saprāta upuriem, tad padomju ļaudīm šos daudzos upurus nācās nest pastāvīgi (..) tā ir padomju loģikas kvintesence.
Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 254.-256. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4 |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Par pamestām mājām - jā, tādas ir. Šeit, skatoties uz tādu māju, ir derīgi uzdot sev jautājumu "vai es gribētu šeit dzīvot"? Vismaz man (es pats dzīvoju laukos) absolūtā vairākumā gadījumu atbilde ir skaidrs nē. Laiki ir mainījušies, prasības pret dzīvi citas. Gribam normāla izmēra un kvalitātes mājas, kaut cik sakarīgus ceļus, pilsētu loģiski sasniedzamā attālumā un tā tālāk. Īpaši tas attiecas uz tām mājām, kuras ir 5m no šosjeas un pilsētniekam raisa vislielāku asaru daudzumu, ka vai vai vai, viss ir slikti. :D
Padomju laikos laukos varēja dzīvot par kapeiku labāk kā pilsētā, t.sk. arī kaut ko ēdamu izdaudzēt gan sev, gan bariņam pilsētas radu. Tas ir viens iemesls. Tagad to visu var normāli nopirkt veikalā.
Otrs - tā kā šobrīd laukos ir kapitālisms, visa veida ražošana ir palikusi nesalīdzīnāmi efektīvāka un vairs nav nepieciešams tāds daudzums parasto strādnieku.
Trešais - vajadzētu pamazām sākt domāt tādā virzienā, ka dzīve laukos ir paredzēta uzņēmīgajiem, kuri šo lauku resursu grib un prot izmantot, vai arī tiem, kuri ir gatavi maksāt par šo vaļasprieku - strādāt pilsētā, un pavadīt laiku ceļā, tērēt tam līdzekļus utml. Es šobrīd esmu otrajā kategorijā, plānoju tuvāko piecu gadu laikā pārcelties uz pirmo.