Es kā lauku iedzīvotājs nejūtos pieskaitīts kādai konkrētai šķirai savas faktiskās adreses dēļ. Cik zinu, ar pārējiem mājsaimniecībā mītošajiem ir līdzīgi.

Jā, kultūra, medicīna un izglītība ir samazinājusies, taču tas nav viennozīmīgi slikti.

Sāksim ar izglītību. Pirmkārt, es uzskatu, ka visas mazās skoliņas ir jātaisa ciet jau šajā maijā. Tā vietā ir jārisina transporta jautājums. Manā ciemā ir nīkuļojoša skola, kurā veģetē 50 bērnu. Visi tie, kuru vecāki kaut cik domā ar galvu, mācās 13Km attālajā videnē, uz kuru iet bezmaksas autobuss un kurā ir gan laba infrastruktūra, gan visi skolotāji, gan arī interešu izglītība (sports, pulciņi blakus arī mūzikas un mākslas skolas). Bet nē, tie 50 savu vecāku stulbuma dēļ pie tā visa netiek. Nu, protams, pašvaldība tērē naudu tai stulbajai skolai, vēl sporta zāli uzcēla par novadu reformas naudu. Labāk būtu ceļus bišķi pieremontējuši. Kam tas ir vajadzīgs? Droši vien tāpēc, lai pastutētu tās dažas skolotājas, kurām citādi nebūtu ko darīt. Un galvenais, ka tautā viss šis marasms tiek atbalstīts.

Medicīna. Turēt katrā ciemā slimnīcu, kurā trūkst tehnikas un kurā neko nevar izdarīt, ir pilnīgi garām. Un padomju laikos tā arī bija, ir insaideru info. Mums ir ārstu deficīts par lielajās slimnīcās. Visi pārējie med. pakalpojumi ir normāli braucāmā attālumā.

Kultūra. Vairāk atkarīgs no cilvēkiem. Tur, kur ir aktīvi, tur kultūras nami ir kārtībā (tiek pat būvēti jauni) un kaut kas notiek, tur, kur nav, tur viss ir kluss.


Ciema centrs ir panīcis, tas gan. Bet nu tas ir normāli, neviens saprātīgs cilvēks tajos sūdīgajos dzīvokļos taču negrib dzīvot. Ja dzīvo laukos, tad vajag māju ar kaut kādu teritoriju. Savukārt tiem, kam ir māja, normāli ir arī autom un pie daktera, uz skolu, uz teātri vai kino viņi aizbrauc uz pilsētu, kur tas viss vienmēr būs pieejamāks un labākā kvalitātē.