Tālajos 1560. gados, netālu no visiem zināmās Ļubļinas pilsētas, pēc muciņas tokajieša iztukšošanas lāga zēnam šļahtičam Staņislavam Pšonkam (Stanisław Pszonka; 1511.-1580.) apnika karaļa reskripti par valsts laimes stāsta variantiem un vietējo iznireļu aicinājumi vēlēt par viņiem kārtējās seimika vēlēšanās, jo šie nu būšot tie, kas gan pagastmāju nokrāsošot, gan estētikas grupiņu pensionāriem atvēršot...
Pasūtīja brašais šļahtičs visus vienu māju tālāk un proklamēja savā Babinkas ciemā neatkarīgu valsti - Babinkas republiku (Rzeczpospolita Babińska), - kurā nebūšot nekādas politikas, jo cilvēka dzīve esot pārāk īsa, lai to uztvertu nopietni - tik un tā no tās dzīvs neviens nav izkļuvis. Sevi pans Staņislavs iecēla par burggrāfu, savu pudeles brāli panu Petru (Piotr Kaszowski, 1520.-1594.) par kancleru, izveidoja senātu un katram pavalstniekam piešķīra pa valsts amatam. Pie tam, lai viss būtu kā dzīvē, amati tika piešķirti pašiem nepiemērotākajiem pudeles brāļiem: oficiālās runas senātā uzticēja teikt stosteklim, valsts kasi pārzināt pašam lielākajam naudas klakarētājam, sabiedriskās tikumības uzraudzību - lielākajam meitu ģēģerim utt. No amata neviens neesot atteicies, kaut iecelšana amatā apliecināja kādu visiem zināmu trūkumu. Arī no iedzeršanas neviens neatteicās. Laikabiedri vēsta, ka dzīve Babinka situsi augstu vilni un republikas slava strauji izplatījās visā Žečpospoļitā un arī aiz tās robežām, daudzas ievērojamas personas vērsās pie Babinkas burggrāfa ar lūgumu piešķirt pilsonību (zināms, ka par republikas pilsoņiem kļuva Jans Kohanovkis, Nikolajs Rejs, Jans Zamoiskis u.c. tā laika lielākie politiķi un magnāti). Kad Babinkā ieradās paša karaļa Sigismunda Augusta sūtnis, tam tika laipni atbildēts, ka Babinka esot apvienota ar Žečpospoļitu personālūnijā, tb karalim par savu krēslu nevajagot bailēs trīcēt - neviens no Babinkas viņu negrasoties patriekt, ja ienākšot prātā iegriezties uz glāzīti armanjaka. Tā kā uz šo vēsti Varšava nekādi nereaģēja (karalis gan esot aiz smiekliem no krēsla nokritis, lasot diplomātisko saraksti), tad tas nozīmē, ka de facto atzina Babinkas republikas tiesības uz suverenitāti u.tml. Pēc Staņislava nāves par burggrāfu kļuva viņa dēls, tad mazdēls. Tikai pēc pēdējā nāves 1677. gadā republiku anektēja Varšavas atsūtītais okupācijas korpuss apriņķa policijmeistara izskatā, bet 30 gadus vēlāk tās valsts kancelejas arhīvus izlaupīja zviedru marodieri. Tā redz, radās, uzplauka un gāja bojā pēdējā veselā saprāta un brīvības saliņa Eurōpā. ;(


Jan Matejko. Rzeczpospolita Babińska (fragment), 1881.