Gruzinu labā omā, iztēlē izbaudīdams gar aukslejām ritošu konjaka lāsīti, un hipnotizēju pulksteni: ātrāk, ātrāk, ātrāk... Ir man smalka paciente, kura kopš 11:30, kas šai tika nosūtītas pēdējie labojumi, nav radusi laiku uzmest aci, likt pārbīdīt pa savam (a la "paspēlēsimies ar krāsiņām"), tad nošķendēties, ka sūdīgi izskatās, tā desmit reizes, līdz beidzot atgriezties pie sākotnējā varianta un apstiprināt ar tekstu "varam taču, ja gribam!" Nu tā no racoonam tik mīļo SZF maģistrantu maitu kategorijas, iekortelējusies jomā, no kuras sajēdz tikpat daudz cik es no ķīniešu operas (tb marketingā), un čakarē nervus visiem, kas rangā zemāki un finansiāli atkarīgi. Kaifu ķer. Pie tam viņas plāniņš skaidrs kā diena (100x izbaudīts): atsūtīt izmaiņas tieši 17:59 ar ASAP! fiksi, fiksi! Nu prakse tāda, lai sagandētu kādam dienu. Ir tādi ļaudis, kas šādi pašapliecinās. Nekā cita acīmredzot nav. (Tikko kāds cits vergturis mani pārpirks no pašreizējā, pirmais, ko izdarīšu, būs viņas bigbosam atreferējums ar precīziem mailu laikiem un skiču komplektu, iesakot mazliet optimizēt darbu, jo taisīt vienu sienas posterīti 3 nedēļas nav ekonomiski prātīgi, ja reāli tas tapis stundas laikā - gan bigboss pats izdomās, kā ko optimizēt...) Bet ne par to es tik uomulīgs. Jau mailā uzrakstīts teksts, gaida tikai pieatačot bīdījumu un podziņu "send": "Ar turpmākajām izmaiņām pirmdien vērsties pie kolēģa X, jo jūsu padevīgais kalps pie virpas parādīsies tikai 1. jūlijā - jaukas brīvdienas!" Un pamatīga čupa smailiju. Saprotu, ka tas maziski - aizmukt tad, kad kāds grib gūt baudu no tevis uzjāšanas, taču nekaunos no sava sekluma, nemaz nekaunos. Pat gandarījumu gūstu. Vēl 4 minūtes jāpaciešas... ;)