1622. gada 13. jūnijā Daugavā iebrauca milzīga Zviedrijas flote, ar kuru ieradās pats Viņa Mājestāte Gustavs II Ādolfs (1594.-1632.) ar palīgspēkiem, lai beidzot panāktu lūzumu poļu-zviedru kara (1600.-1635.) gaitā un satriektu kņazu Kšištofu Radzivilu putekļos un pīšļos. Pārkāpuši galerās, karaliskā korteža sirēnām kaucot policijas eskortēta devās augšup pa upi - kā šādos gadījumos pieņemts, satiksme bija slēgta, plostnieki nervozi pīpēja, - lai svinīgi ierastos pilsētā un pievērstos karaliskajiem pienākumiem, tb visus sākumā izlamātu, tad izdalītu apbalvojumus, tad afterpārtija un furšets ar gruzīnu vīniem, kā jau pienākas. Ietinoties pulvera dūmu mākoņos, braši dārdinot salutēja rīdzinieku lielgabalu baterijas abos upes krastos, tad tām pievienojās pretī izbraukušās sagaidītāju galeras ar visiem Saeimas deputātiem un Ministru kabinetu, tak notika neliels kāzuss, kura dēļ prezidenta vizīti gandrīz atcēla: saskaņā ar oficiālo izmeklēšanas slēdzienu, uz vienas no sagaidītāju galerām lielgabalnieks, dūmos ne vella neredzēdams, nepamanīja arī tādu nieku, ka lielgabals pielādēts nevis ar konfeti, bet gan ar kārtīgu čuguna lodi...



Neviens tā arī neuzzināja, vai te nostrādāja "augstākās priekšniecības klātbūtnes radītā stresa sindroms", priekšlaikus uz svētkiem lielgabalniekiem izsniegtie Vanaga litri, jebšu vella kalpu nešpetnā daba, tak svētku salūts izdevās godam - lielgaballode no visas flotes trāpīja tieši Viņa Mājestātes kuģī, pie tam tieši pa pulvera mucu! Tā, protams, detonēja, uzejot gaisā pusei kuģa, izsvaidot preses sekretāru un žurnālistu iekšas līdz ar citiem karaliskās takelāžas gabaliem aš līdz pat Dzegužkalnam (bojā gāja 10 cilvēki, vairāki desmiti guva lielākus vai mazākus apdegumus). Kā par brīnumu, Gustavs II Ādolfs tika cauri ar vieglu izbīli un apsvilušām uzacīm. Šamo miesassargi veikli nocēla no degošā vraka un aiztransportēja tālāk, tb beidzās viss labi, taču tā pēcgarša... arī karaliskā saulainā uoma un jaunais ancuks neglābjami sabojāti...



Karaliskās dusmās Viņa Mājestāte, diženi izdrāza visu Rīgas rāti ar birģermeistaru Eku priekšgalā, protokolistes, varonīgos Rīgas sargus, policiju, organizātorus un pīarščikus. Gubernatoru feldmaršalu Krūzu (Jesper Mattson Cruus, 1576.–1622.) publiski pazemoja, izteica stingro rājienu un atlaida no darba - ar pirmo kuģi viņam nācās doties uz Zviedriju, kur tas šajā pašā gadā depresijas pārņemts mira. NCI labākie izmeklētāji centās noskaidrot, vai rīdzinieki tāpat vien savas provinciālās neveiklības dēļ pasākumu salaida dēlī, jebšu tas bijis rūpīgi plānots alkaediešu terōra akts, taču neko līdz galam tā arī nenoskaidroja (abus šos faktōrus dažkārt grūti atšķirt). Vienīgais, ko varu piebilst, ir tas, ka par labu versijai, ka vainīgi bijuši vella kalpi - 3 vācbaltiešu blēži kopā ar savu pudeles brāli no zemniekiem vārdā eermaniitis - liecina tas, ka tūdaļ pēc incidenta, 23. augustā vella kalpu lielāko apkarotāju, Rīgas ev. luteriskās Baznīcas superintendentu Hermani Samsonu karalis Gustavs Adolfs iecēla par visas Vidzemes superintendentu. Savukārt, ja ķēniņš savā pastaigā pa klāju būtu pagājies pāris soļus uz priekšu, nevis sastindzis, binōklī vērojot Andrejsalas krastā sauļoties izmetušās vietējās zeltenes, vēsture šai pasaules nostūrī būtu pagriezusies ritēt pavisam citā virzienā. :)