Tas vēl nekas, bet kāreiz nesen periodikā lasīju, ka kaut kad ~192x-os gados no Apeskalna Klotiņu mājām nozagti gludekļi 105 latu vērtībā. Ja mani atmiņa neviļ, tad lats pirmskarā bija kudiš vērtīgāks?

Tie Klotiņi tādi klusie rausēji bijuši. ;)))

Nemaz ar ne tik klusi, viens pirmskara ēvanģēlists, cits, kā izrādās, tai pat laikā tipogrāijas kompartijas šūnas inventarizācijas komisijā ievēlēts.

Celmlauži. :)

Sumināts dzišindindinā!

Paldies! :)

Jāuzmanās, citādi sanāks ar skarbo 700 gadu latvju verdzību līdzīgi kā kaimiņzemē Krievijā ar skarbo un nežēlīgo Mongōļu jūgu :P

Domāju, ka tautas gars kā klints, neļaus plaisāt vēsturiskajai apziņai. :)

bet varbūt tā ir dzimtskungu versija par to, cik šaušalīgi zaudējumi viņam nodarīti. protams, ka ar cerību un kompensācijām.

Komisijas slēdziens, uzskaitot visus zaudējumus gan muižā, gan zemnieku saimniecībās. Manu uzmanību piesaistīja zemnieku mantas apjoms. Šai gadījumā, ja nemaldos, runa ir par hercoga muižām (vasaļu un nomnieku zaudējumi viņu maz interesēja).

Biju gan dzirdējis stāstu, ka Vidzemē viens livoniešu zemnieks Kārlim XII aizdevis karam 300 zelta dālderu, pamatojot savu rīcību ar to, ka Stokholmas vara viņam tīkamāka par Maskavas, taču līdz šim uztvēru to kā kārtējo pilsētas leģendu. Taču šķiet, ka vismaz līdz XVIII gs. sākumam tie zemnieki bijuši daudz turīgāki, nekā pieņemts uzskatīt marksistiski-nacionālajā historiogrāfijā.

Nezinu vai tas ir attiecīgais gadījums, bet Kurzemē kuršu ķoniņi bija turīgi zemnieki.

Piltenes apgabalā, būsim precīzi. un "bagātību" tiem nodrošināja kalpošana zemos amatos vācu kaklakungiem. Protams, tie vismaz bija "amati", salīdzinot ar pārējo ieziemiešu klaušu jūgu.

Par jūga smabumu runājot... piemēram, Tīzenhauzens 1486. gadā prasīja no saviem zemniekeim 9 klaušu dienas gadā: 6 dienas pļaut un ievākt sienu muižas pļavās, 3 dienas pļaut rudzus.

ir kaukur sīkāk par tām klaušām? Ibo 9 dienas visādi var paprasīt un ko tai laikā saprata ar "diena"?

Ja tā pa nopietno, tad visai sarežģīti tas viss, jo klaušu apjoms mainījās, atkarībā no laika, vietas un izmaiņām likumos. Tb apkopot un izanalizēt to visu kaut vai viena novada robežās ir doktora disertācijas cienīgs uzdevums (un ne kurš katrs uzdrošinātos tāda apjoma darbam ķerties klāt).

Diena bija diena: no ausmas līdz rietam. Kā jau siena laikā vai ražu novācot.

Ķoniņi nebija zemnieki, bet gan brīvzemnieki - cits statuss, citas tiesības un pienākumi, citas iespējas. Konkrētajā gadījumā interesants būtu vidējā zemnieka dzīves līmenis.

Kas īpatni, uz brīvlaišanas brīdi apkaimes brīvlaižamie dzimtcilvēki bija turgāki par ķoniņiem.

(..) Atsevišķas saimniecības nebija ne koroborētas, ne uzmērītas, kas bija par iemeslu daudziem robežu strīdiem pašu ķoniņu starpā un ar zemnieku saimniecībām, kas atradās brīvciemiem kaimiņos. Juridiski brīvciemu zemes jau kopš viduslaikiem bija vienas dzimtas kopīpašums, kurā sekmīga būtu vienīgi kopīga lauksaimniecība, taču ķoniņi to nespēja vai negribēja saprast, kas veicināja brīvciemu kā patstāvīgas administratīvas un saimnieciskas vienības panīkumu. (..) Galvenais ķoniņu saimnieciskā pagrimuma iemesls bija nesakārtotās īpašuma lietas. Lai gan saimniecību dalīšanu noliedza 1801. gada līgums par mantošanu, tas netika ievērots. Māju dalīšana, bandas zemju, atraitņu neatsavināmo daļu un vairāku zemesgabalu novēlēšana ar testamentu noveda pie tā, ka brīvciemu aramzeme laika gaitā tika saskaldīta daudzos sīkos zemesgabaliņos jeb starpgabalos. Tā katrai Ķoniņciema saimniecībai piederēja 25-30 aramzemes gabali, kas bija izvietoti juku jukām ar citu saimnieku zemesgabaliem, un atradās lielā attālumā viens no otra. Visa Koniņciema zeme bija sadrumstalota vairāk nekā 300 zemesgabalos, no kuriem tikai retais bija 2 - 3 pūrvietas liels. Katrai saimniecībai piederēja 8-12 pļavas, un attālums starp tām reizēm sasniedza vienu jūdzi. Piemēram, Koniņciema Jaunkrūķiņu mājām piederēja aptuveni 192 pūrvietas zemes, no tām 45 pūrvietas aramzemes, kas bija sadrumstalota 32 lauciņos. Starpgabalu skaitu vēl palielināja arhaiskā graudkopības trīslauku sistēma – vienā laukā sēja vasarājus, otrā ziemājus, bet trešo atstāja papuvē. Zemesgabalu daudzuma dēļ to savlaicīgai apstrādāšanai nācās līgt daudzus kalpus, tādējādi tērējot naudu algām. Par kopīgo ganību uzlabošanu neviens nerūpējās, un tās bija tik sliktas, ka no Ķoniņciema govīm 20. gadsimta sākumā sliktās barības dēļ nevarēja izslaukt vairāk kā spaini piena dienā no katras. Ķoniņu nedienas ar saimniekošanu izsmeļoši aprakstītas korespondentu un lasītāju vēstulēs XIX gs. beigu latviešu laikrakstos. Saimnieciskā ziņā ķoniņi ir atpalikuši no apkārtējiem saimniekiem dzimtcilvēkiem. u.tt.