Nezinu vai tas ir attiecīgais gadījums, bet Kurzemē kuršu ķoniņi bija turīgi zemnieki.

Piltenes apgabalā, būsim precīzi. un "bagātību" tiem nodrošināja kalpošana zemos amatos vācu kaklakungiem. Protams, tie vismaz bija "amati", salīdzinot ar pārējo ieziemiešu klaušu jūgu.

Par jūga smabumu runājot... piemēram, Tīzenhauzens 1486. gadā prasīja no saviem zemniekeim 9 klaušu dienas gadā: 6 dienas pļaut un ievākt sienu muižas pļavās, 3 dienas pļaut rudzus.

ir kaukur sīkāk par tām klaušām? Ibo 9 dienas visādi var paprasīt un ko tai laikā saprata ar "diena"?

Ja tā pa nopietno, tad visai sarežģīti tas viss, jo klaušu apjoms mainījās, atkarībā no laika, vietas un izmaiņām likumos. Tb apkopot un izanalizēt to visu kaut vai viena novada robežās ir doktora disertācijas cienīgs uzdevums (un ne kurš katrs uzdrošinātos tāda apjoma darbam ķerties klāt).

Diena bija diena: no ausmas līdz rietam. Kā jau siena laikā vai ražu novācot.

Ķoniņi nebija zemnieki, bet gan brīvzemnieki - cits statuss, citas tiesības un pienākumi, citas iespējas. Konkrētajā gadījumā interesants būtu vidējā zemnieka dzīves līmenis.

Kas īpatni, uz brīvlaišanas brīdi apkaimes brīvlaižamie dzimtcilvēki bija turgāki par ķoniņiem.

(..) Atsevišķas saimniecības nebija ne koroborētas, ne uzmērītas, kas bija par iemeslu daudziem robežu strīdiem pašu ķoniņu starpā un ar zemnieku saimniecībām, kas atradās brīvciemiem kaimiņos. Juridiski brīvciemu zemes jau kopš viduslaikiem bija vienas dzimtas kopīpašums, kurā sekmīga būtu vienīgi kopīga lauksaimniecība, taču ķoniņi to nespēja vai negribēja saprast, kas veicināja brīvciemu kā patstāvīgas administratīvas un saimnieciskas vienības panīkumu. (..) Galvenais ķoniņu saimnieciskā pagrimuma iemesls bija nesakārtotās īpašuma lietas. Lai gan saimniecību dalīšanu noliedza 1801. gada līgums par mantošanu, tas netika ievērots. Māju dalīšana, bandas zemju, atraitņu neatsavināmo daļu un vairāku zemesgabalu novēlēšana ar testamentu noveda pie tā, ka brīvciemu aramzeme laika gaitā tika saskaldīta daudzos sīkos zemesgabaliņos jeb starpgabalos. Tā katrai Ķoniņciema saimniecībai piederēja 25-30 aramzemes gabali, kas bija izvietoti juku jukām ar citu saimnieku zemesgabaliem, un atradās lielā attālumā viens no otra. Visa Koniņciema zeme bija sadrumstalota vairāk nekā 300 zemesgabalos, no kuriem tikai retais bija 2 - 3 pūrvietas liels. Katrai saimniecībai piederēja 8-12 pļavas, un attālums starp tām reizēm sasniedza vienu jūdzi. Piemēram, Koniņciema Jaunkrūķiņu mājām piederēja aptuveni 192 pūrvietas zemes, no tām 45 pūrvietas aramzemes, kas bija sadrumstalota 32 lauciņos. Starpgabalu skaitu vēl palielināja arhaiskā graudkopības trīslauku sistēma – vienā laukā sēja vasarājus, otrā ziemājus, bet trešo atstāja papuvē. Zemesgabalu daudzuma dēļ to savlaicīgai apstrādāšanai nācās līgt daudzus kalpus, tādējādi tērējot naudu algām. Par kopīgo ganību uzlabošanu neviens nerūpējās, un tās bija tik sliktas, ka no Ķoniņciema govīm 20. gadsimta sākumā sliktās barības dēļ nevarēja izslaukt vairāk kā spaini piena dienā no katras. Ķoniņu nedienas ar saimniekošanu izsmeļoši aprakstītas korespondentu un lasītāju vēstulēs XIX gs. beigu latviešu laikrakstos. Saimnieciskā ziņā ķoniņi ir atpalikuši no apkārtējiem saimniekiem dzimtcilvēkiem. u.tt.