Pirmssākumos zinātnei bija trīs pamatfunkcijas. Pirmkārt tā bija cilvēka audzināšana, pedagoģiskā funkcija (reliģijas izspiešana no apziņas, augstākās tikumības un objektivitātes oreola piešķiršana zinātnei, absolūtā godīguma un nesavtīguma tēls, zinātniskā pasaules uzskata iepotēšana u.tml.). Otrkārt tās bija jaunu zināšanu iegūšana, apkopošana un uzkrāšana. Un visbeidzot - šo zināšanu izmantošana tehnoloģiju attīstībā, tā teikt, cilvēces labā, civilizācijas progresa veicināšana.

Pašā sākumā, t.i. vēl XVII gs. šo pamatfunkciju savstarpējās proporcijas kopējā devumā bija aptuveni 8:4:1. Vislielākā loma tika piešķirta zinātniskā pasaules uzskata popularizēšanai, tad zināšanu vairošana, un vairāk kā blakne nāca tehnoloģiju attīstība. XX gs. industriālajā sabiedrībā līdz ar vispārēju tehnoloģiju progresu šīs proporcijas strauji mainījās uz aptuveni 1:8:8. T.i. izglītošana nostabilizējās daudzmaz izstrādātas izglītības sistēmas ietvaros, bet pamatakcents tika likts uz jaunu zināšanu iegūšanu un to realizēšanu jaunās tehnoloģijās. Procesam turpinoties, zinātnes loma izglītībā sarūk acīmredzami, ievērojami samazinās arī jaunu teorētisko zināšanu ieguves vērtība, toties ievērojami aug zinātnes kā jaunu tehnoloģiju ieviesējas loma. Var jau atmest ar roku: lai jau aug. Normāls process. Viss mainās. Taču tomēr te ir arī pāris zemūdens akmeņi. XIX-XX gs. zinātne bija viens no sabiedrību cementējošiem pamatelementiem, bet pati (Rietumu) sabiedrība savā pasaules skatījumā zinātcentriska: sociālos ideālus deva zinātne, idejas deva zinātne, uzvedības modeļus utt. Ja vajag ko uzzināt, tad dabisks jautājums bija: no kura? Ja vajag ko mainīt, veikt - kurš pateiks, kā? Zinātne gan vērtēja, gan tiesāja, gan ceļu rādīja. Bet ja separācijas procesā zinātnei paliek tikai viena pamatfunkcija - radīt jaunas tehnoloģijas, - tad redzam, ka šī postindustriālajā sabiedrībā tās loma strauji kļūst šauri specializēta. Bet tas jau ir pavisam kas cits, salīdzinot ar līdzšinējo. Nu jau mums ir darīšana vairs ne ar sociālu, sabiedrību virzošu fenomenu, bet gan tikai ar specializētu ekonomikas piedēkli. Kāda varētu būt proporcija šobrīd? 1:20:600? 1:52:1560? ...2067?

Tukšumu izglītībā aizpildīs kas cits (zārks jau nepaliks tukšs), un arī jaunu zināšanu ieguvē, zinātnei no tās aizejot, ienāks kas cits (galu galā jaunas zināšanas var iegūt visai dažādos veidos). Kas nezinātnisks pēc definīcijas, taču pietiekami autoritatīvs, tātad sociāli nozīmīgs un ietekmīgs. Kas tas būs? Izglītībā laužas iekšā reliģija un dominē mehāniskā, "inženiertehniskā" domāšana (ja skolēnu cenšas ieinteresēt ar izziņas procesu kā aizraujošu nodarbi intelekta attīstīšanā, tad izglītības pamatā ir zinātne, bet ja absolvents ienāk pasaulē ar apziņu, ka svarīgākais ir panākumi un ekonomiskā labklājība - nemaz ne tas sliktākais mērķis dzīvē, - tad ar zinātni kā domāšanas veidu un skatījumu uz pasauli tam nav nekāda sakara), savukārt uz jaunu zināšanu ieguvi pretendē nesenas izcelsmes ezōteriskās un parazinātniskās inženiertehniskās domas tradīcijas. Un ledus jau sakustējies, piesēdētāju kungi. Vismaz man šķiet, ka visi tie indigo, valdorfismi, gešeftterapijas u.tml. fenomeni ir tikai pirmās bezdelīgas. Tādi tie pīrāgi. Interesanti, vai ne?