Nupat pīpojot iešāvās prātā ideja par jaunu dievzemītes nokiju (jo ar grebtām koka karotēm un šūpuļzirdziņiem šaubos vai eksports pieaugs). Pie tam tautisku bez gala, kā jau tas pienākas, taču arī laika garam līdzi ejošu (vismaz tehnoloģiski).

Proti, varētu sākt ražot "govs pļekas", kurās tautiskā tradīcija prasa ganiņam kājas sildīt (jo ganiņiem Ulmaņpapus laikā pieejamais zābaciņu klāsts bija ierobežots).

Piemēram, uzskatei ir tāds totāli nelietderīgs produkts bērniem kā "gudrais plastilīns" (handgum). Lūk, ja šādu līdzīgas konsistences gēla pļecku uztaisītu lielāku, un silstošu - kad spaidi, tā silst, - taču nelipīgu (lai gruži nelīp klāt), tad sanāk makten nacionālajās tradīcijās ieturēts basu kāju sildītājs. Sēdi pie Jāņu ugunskura (bet Jāņos, kā zinām, mugurā tā pati jaka, kas Ziemassvētkos), pēdas iestūķētas tādā goviskā pļekā, kustini kāju pirkstus un pļeka tevi silda. Eksportēt varētu kā "made in Latvia" (gan jau , ka daudziem ķīniešu bērniņiem kājas no rītiem salst - moš Ķīnas izglītības ministrijas pasūtījumu varētu dabūt).

Idejas gan patentēt nevar, taču gan jau ceru, ka ja kāds uzsāks ražošanu, tad godaprāts šim liks arī man kādu procentiņu iešķiņķot.

Savukārt karojošajiem zaļvegāniem ieteiktu nevis postīt Naskas zīmējumus un pieprasīt ūdensgultas un veselības apdrošināšanu Ķekavas vistām, bet gan izcīnīt likumprojektu, kas ļautu minerālmēslus iepirkt tikai licencētiem fermeriem, tb aizliegt tos pārdot sētniekiem. Nepietiek ar to, ka šo izveidotā putra uz ietvēm gandē apavus (zinu, zinu, zaļie nestaigā ādas apavos, šos tas neuztrauc), tak atcerēsimies, ka atkušņos un pavasarī tas viss aiziet notekūdeņu sistēmā un tad pa taisno jūriņā. Aber jūriņā mīt ronīši, doršas un zilaļģes, tb dzīvībiņa, kuras žaunās ik gadu cik simti tonnu šo ķīmisko savienojumu tiek iepludināts. Nu un, kas nav mazsvarīgi, patraqmdīt Rīgas domi un tās sētniekus ir kudi vieglāk, nekā putnu gaļas vai kažokaudzētavu magnātus. Karogs jums rociņā (otrā rociņā termokrūziņa).

Svalkas j-kdzei, šķiet, te cibā aptrūcies tēmu, par ko cepties zem saviem daudzajiem jūzerneimiem - pēdējā laikā kaut kā pieklususi (otrs variants: excelis nobrucis, bet jaunu draudziņš nepērk). Ieteiktu jaunu tēmu, tb patērētāju tiesību aizsardzību.
Nosapņoju ideju. Piemēram, ņemam kādu sadzīves štruntu veikalu ķēdi un ievērtējam šamo mājas lapu, kur 2x mēnesī izlikta avīze ar aktuālajām atlaidēm. Iedomāsimies tīri teorētiski, ka viens no kārtējās akcijas produktiem ir BELLA Panty Soft kārbiņa. Tās atlaide bijusi 40% (lieliski!), iepriekšējā cena - 1,78 eur, bet jaunā, izdevīgā - 1,07 eur. Tā vien gribas ar šādu atlaidi iegādāties tā pavairāk, nebaltām dienām arī (starp citu, neslikts aizbāznis, ja ūdens maisītājs saplīst). Tad palūkojam nākošo, svaigāko atlaižu avīzi, kurā ir tieši tas pats produkts ar jaunu atlaidi 35%! (arī neslikti!) Un ko redzam - halelujah! - iepriekšējā cena uzrādīta 1,79 eur (neticam savām acīm un pārbaudām - iepriekšējā mēnesī šī cena tak bijusi 1,07!), bet jaunā - 1,16 eur. Un tā mēnesi no mēneša. Tikai nezin kāpēc tā kārtējā "iepriekšējā cena" nekādi neatbilst tai cenai, kas bijusi iepriekšējā mēnesī, tb reālajai iepriekšējai. Tb man tas izskatās pēc maza un jauka pastāvīga cenas pieauguma (bet es atzīstu, ka cipari nav mana stiprā puse). Toties atlaižu % ik mēnesi sirdi priecē un liek makus pogāt vaļā - vecā Smita spalvainā roka rullē. Tb ideāla vietne Svalkas j-kdzei, kur advancēt iemaņas exceļa bīdīšanā. :)

Nupat pīpojot, un pamanot kolēģi ar garu šalli, kurai bumbuļi galā, iešāvās prātā ideja (nekur tādu redzējis neesmu, kaut jāatzīst, neesmu adījumu specs).

Tā kā idejas patentēt nevar, tikai konkrētas modifikācijas, dāvinu tautai latviešu nokiju - ūberkrutas šallcepures ideju rokdarbniekiem. Īss apraksts: gara adīta, gana plata šalle, kurai abos galos veidotas kabatas kā cepures ar bumbuļiem. Izmantojama visdažādākajos veidos:
- viens šalles gals kalpo kā rezerves cepure tavam bērniņam, kurš savu cepuri saslapinājis, mēģinot spēlēt sniega kurmjus, vai kuram vienkārši spēji uznākušajā salā no rīta uzvilktā cepurīte par plānu;
- kopīga dubultcepure mīlas pārņemtiem tīņiem, kas rociņās sadevušies klejo pa sniegotajiem parkiem vai pārītī uz slēpēm šļūc no kalna lejā;
- abus cepuršalles galus (cepuru maisus) var izmantot kā papildus kabatas, kur ietūcīt piparkūku maišeli, pīrādziņus un konjaka blašķīti, ejot pastaigāties, bet nevēloties stiept šādu nieku dēļ somu (kuru pēc tam tukšu jānes mājās;
- citi veidi, kas prātā ienāk.
Nu kaut kā tā.

Idejas realizētājam un Āzijas tirgus iekarotājam (katram ķīnietim pa latviešu cepuršallei!) atgādinu, ka derētu tā kā 5% man noskaitīt par šīs zelta āderes atklāšanu un nodošanu viņa/s rīcībā. ;)

UPD:
Palielījos kolēģiem, tak sekoja auksta duša: izrādās, šādas šalees sen jau apritē. :(((((

Principā tās brīvbiļetes skolēniem vispār vajadzētu likvidēt - tas ievērojami atslogotu sabiedrisko transportu. Galu galā skolēni mācās sava mikrorajona skolā, tātad līdz skolai pārdesmit minūtēs var kājām aiziet.
Citādi aizdomas, ka tie skolu mikrorajoni ir viena vienīga liela fikcija...

Savukārt pensišu brīvbiļetes būtu spēkā no 9:00 līdz 16:00 un no 20:00 līdz 5:00. Pārējā laikā, kad IKP vairotāji pie virpas dodas, lai maksā kā visi, ja jau pozarez tā kur jāsteidzas.

Tad viņš varētu paņemt tādu lietu kā cenu atlaides veikalos (nu tur skatlogos tie visi -50% trekniem cipariem). Ņemot vērā, ka šos ciparus redzu ik dienu, tad esmu piefiksējis, ka ļoti bieži nekas nemainās, dažkārt pat cenu palielina, tikai "veco cenu" sadzejo no zila gaisa. Nu tur, piemēram, sievišķu tualetes ūdens Sharkira Elixir pirms pusgada vecā cena, (nosvītrota) 26,45, bet jaunā ir 18,49, un arī pēc pusgada šie cipari identiski, taču tiek pasniegti kā jauni un nebijuši ar ūberatlaidi. Tb atliek tikai pāris mēnešus visādu ķīniešu Drogu vai citādu Elvi un Lata božu avīzes paņemt pie kases, un tad pieķerties un salīdzināt cenu ciparu izmaiņas (jo produktu pamatklāsts tajās avīželēs nemainās). Tb priekš beztabu ideāls sižets: vienkāršs kā pieckapeika un sabiedrība šokā /traģiskā balsī/.

Via: http://www.etsy.com/market/knight_helmet

Speciāli pagaidīju pāris stundas, lai nu saņemtos līdz pilsētai aizkāpt. Vo nesaprotu divas lietas:
1) kāda joda pēc pensionāriem jātriecas braukāt sabtransportā tad, kad visu uz darbu dodas, vairojot drūzmu un kavējot visu pagastu, ja pēc pārsi h šie mierīgi var pārvietoties relatīvi pustukšā busā, nekaujoties par sēdvietu un iztiekot bez stresa?;
2) kāda joda pēc Rīgas satiksme, ja jau piešķīrusi pensišiem tiesības braukt bez maksas (visnotaļ apsveicami), nav noteikusi konkrētus laikus? Piemēram, pensionāriem par velti ir 10:00-16:00, 19:00-5:00, bet pārējā laikā par maksu - lai nepārklājas ar darbaļaužu plūsmu, kas dodas uz Fēniksu vairot kapitālistu mantu. Pie tam tas nebūtu nekas jauns, cik zinu, daudzviet pasaulē šāda sistēma strādā un visi apmierināti.

Ir dievzemītē viena problēma, kas nezin kāpēc nav uzreiz aizmirsta, kā parasti notiek, pēc pāris sirdi plosošiem virsrakstiem medijos un traģiskā balsī (aka mūsu mīļais partijas ģenerālsekretārs miris) paustā beztabu vēstījuma, kā tas parasti notiek. Runa ir par to smilšu kāpu Daugavmalā pie Ķīpsalas, kas lielai daļai tautas neļauj naktīs mierīgi gulēt. Izrādās, ka nevis tā mierīgi nošķūrēta, iekārtojot pludmalīti (kā es ieteicu jau sākumā), bet vēl joprojām rātskungi ecējas, kam tās smiltis pieder un kam tās jāved gruzovikos prom (sasodīts, tā tak Dzimtenes zeme, ko katram latvim maisiņā jāpērk būtu un pie sirds jāglabā!).

Kamēr tautas runas vīri viens otra acī baļķi meklē, es ieteiktu to kaudzi vai nu izlīdzināt kā pludmali, vai vest tepat uz Biķernieku mežu, sastumt solīdā kaudzītē un būtu kinderiem lieliska snovošanas/ragaviņu/montibaikeru trase ar savu 150-200 m lēzenu nobraucienu. No tām smiltīm varētu ierīkot lielisku atpūtas zōnu, par kuru visiem prieks (citādi tai Biķernieku mežā bail ieiet, cik pamests un tumšs, aber sīkajiem tur pa visu milzu zaļo masīvu tikai pāris pseidopauguriņi ar 10 m nobraucienu ragaviņām - ja nebūtu Motormuzeja un tā trases, tad tas mežs vispār būtu nevis pilsētas atpūtas vieta bet melnais caurums). Taisni jābrīnās, ka pirms pašvaldību vēlēšanām neviens nav tās smiltis pagrābis, lai uzņemtos Laimes Lāča misiju (var pauguru pat par "Ušīša hūti" nodēvēt, hehe).

Principā es tā t/c "Alfa" īpašnieku vietā to jau sen būtu izdarījis: veikala aizmugurē mežiņā iekārtojis kinderiem kamaniņu nogāzi publikas pievilināšanai. Gan ļaudis vestu bērnus turp, gan pie šiem ieklīstu iepirkties, gan izmaksas tik vien kā smilšu transportēšanai (nu un daži kukuļi vides uzraugiem, kas uzreiz taču attapsies, ka Biķernieku smilšu vidū bērt Daugavas smiltis ir aplam nezaļi, kāpas mala var nobrukt, ar augstpapēžu kurpēm var kāju izmežģīt u.tml.).

Sakarā ar Watt'a cepienu, man prātā dzima kārtējais ieteikums izmaiņām likumdošanā: līdz ar aktu, kas atkal kādi nebūt ierobežo indivīda rīcības brīvību un izvēles iespējas, tiek noteikts, ka pēc 5 gadiem (nav nekāds vairs XIX gs., viss notiek strauji) tiek ziņots par aizlieguma rezultātiem. Ja rezultāti pozitīvi - pačots aizlieguma ierosinātājiem (to vārdus nav jāslēpj, tb katru aktu ierosina konkrēta persona, nevis anonīma vara), aber ja rezultātu nav - aizliegums zaudē spēku. tb iesaku jebkuram aizliegumam noteikt "pārbaudes laiku".

Kā elektorātveida puteklītis labprāt gribētu cipariem uzrakstītu redzēt, par cik % samazinājies smēķētāju skaits kopš ierobežojumu uzsākšanas (nu un par cik % samazinājies vēža upuru, sirdsslimnieku skaits un mirstības līkne), par cik % samazinājies alkoholiķu skaits, kopš aizliedza dzērienus tirgot pēc 22:00, par kādu % samazinājies reibumā veiktu likumpārkāpumu skaits, slimnieku skaits utt. Tb KUR IR REZULTĀTI?!