| |
| Te pie god. ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) gedymin nupat bij maza viedokļu apmaiņa par tēmu "patriotisms" - kā jau parasti tas blogosfērā notiek, saruna risinājās nevis Bahtina proponētā dialoga ietvaros, bet atsevišķos monologos, kuru kopsavilkumu var formulēt kā "muļķis! pats muļķis!", taču ne par to stāsts. Un arī ne par pašas sarunas sākuma tēmu "iejūsmināts, fanātisks patriotisms nav savienojams ar patiesu inteliģenci". Šis tas tomēr aizķērās un tagad par to prātuļoju. Vo par provi, it kā patriotisma definīcija ir gana vienkārša un varētu skanēt aptuveni šādi: " Patriotisms (no lat. patria, "tēvija", no gr. πατριώτης - "tautietis", πατρίς, patris - "tēvs") - nekritisks politiskās morāles piederības princips, kas par permanenti pozitīvu pamatvērtību uzskata un izceļ to sociālo un politisko vidi, kurā cilvēks dzimis, audzis un pie kuras piederīgu sevi uzskata. Atkarībā no vēstures perioda un vietas, indivīds var būt cilts, polisas, impērijas, monarhijas, nācijas, valsts patriots. Ne vienmēr vērtības pārklājās, t.i., indivīds var būt nācijas patriots, bet būt pret tās apdzīvotās valsts iekārtu (un otrādi: indivīds var būt valsts patriots, jūtot nepatiku pret nācijām, kas dzīvo šīs valsts teritorijā)." Tik tālu vienkārši. Taču ko iesākt tad, kad sastopas divi kvēli patrioti, kuriem ir diametrāli pretējas vīzijas par to, kas ir labs tai tēvijā un kādai tai jābūt? Pavīdēja pieminētajā sarunā patriotisma piemēros Rainis un Čakste. Viens bija sociāldemokrāts līdz reto matu galiem, sapņoja par sociālisma uzcelšanu, bet otrs bij tipisks 20. gadu kalvīšvaldiņš, tkurš kreisi noskaņoto laikabiedru atmiņās palicis kā "blēdīgs advokātiņš no Jelgavas", bet labējā presē un skolu mācību grāmatās iegājis viens no valsts pīlāriem, balstiem un cēlājiem. Tb Rainis tak ar Čaksti pat vienā rudzu laukā padirst neietu! Taču abi ir patrioti. Līdzīgi kā pretstatu pāris Rubiks/Astra, kur katrs svēti pārliecināts, ka savu dzīvi velta tikai dzimtenes uzplaukumam, un gatavs patriotisma vārdā uz ešafota kāpt. Kurš no abiem savā ticībā labajam īstāks, patiesāks? Un vai var dalīt īstā/neīstā patriotismā? Kādi kritēriji patriotismam varētu būt kopīgi, izņemot tīri ģeogrāfiski lokālo orientāciju, lai mēs varētu runāt par vienu patriotismu, nevis daudziem? Es nezinu. Man ir pārmests, ka es tur necienu patriotus. Tā gluži nebūs viss. Par pariotiem man vienkārši nav viedokļa nekāda, jo gluži vienkārši nav kritēriju, kas ļautu tos atpazīt, jo lielākā daļa, kas sevi pozicionē kā patriotus, ir gluži parasti cilvēciņi, kas savas paša iedomas cenšas uzspiest apkārtējiem kā vispārīgas. | |
|
| "Atzīšos, gluži nepatriotiskā kārtā, man pajāt uz krievu/latviešu problēmām. Man problēmu nav ne ar vieniem, ne ar otriem. Dažkārt tikai parauj dusmas i uz krieviem (UN krievvalodīgajiem), i uz latviešiem, kas ar šito visu naida kurināšanu ņemas. Tā ir tā kā bērnu kašķēšanās, viena puse iemet sūdu maisiņu (ololol - atsauce uz praidu), otra puse ieber smilšu sauju aiz krāgas, galu galā tik un tā nevar saprast kas to visu šmuci sāka un abas puses rāda ar pirkstu uz otru pusi bērnišķīgā aizvainojumā saucot: "lai viņš beidz pirmais!"." (c) ugunsputns | |
|
| Pīpējot iešāvās prātā manuprāt smieklīgs kāzuss. Kad vēsturiski redzam latviešu valodas uzplaukumu? Nu ja mēs zīmētu līkni pa gadiem? Šķiet, ka tikai laikos, kad pastāvējusi šai zemītē trīs/divvalodība:
- Cara laikos te lietoja trīs valodas, un tieši šai laikā izveidojās latviešu literārā valoda, radās latviešu literatūras pamats un zelta fonds: Valdemārs, Barons, Aspazija, Rainis, Kaudzītes, Blaumanis, Veidenbaums.
- Tas turpinājās arī pirmās Republikas pirmajā desmitgadē, kad sadzīvē valdīja trīsvalodība - "Rīga - mazā Parīze", Padegs, Skujiņa, Jaunsudrabiņš, Plūdonis, Eglītis, Čaks u.c.
- Tad nāca Ulamaņa laiki ar vienvalodību un latviešu valoda strauji pagrima: masu subkultūra, milzu dekorācijas, valsts finansējums pareizajai nacionālajai kultūrai, taču rezultātā nekā jauna ne literatūrā, ne dzejā, tikai lētas lubenes (nu tur Lācis, Virza u.tml.).
- Tad nāca padomju laiks, ar latviešu literātu kopoto rakstu blāķiem (ja redzat antikvariātā Raiņa, Vācieša, Ziedoņa vai cita latviešu valodas vārda meistara padomju laikā izdotos kopotos rakstus, iesaku iegādāties, jo skaidrs, ka tos nekad neizdos vēlreiz), koriem un tautas deju kolektīviem katrā ciemā, Heisleru, Vācieti, Ziedoni, Belševicu, Elsbergu, u.c.
- Tagad jau 20 gadus otrās Republikas laiks ar vienvalodību: valoda nonivelējusies līdz saskarsmes līmenim, literatūrā pamatā lubenes (ja kāds ko sakarīgu spēj uzrakstīt, tad palūkojam šim personas kodu - tipisks divvalodības laika produkts), arī sadzīvē latviešu valoda latviešu vidē pagrimst (tepat cibā redzam vairumā ierakstu totāli kroplu valodu, kurai minimāls vārdu krājums, kurš pilns ar anglicismiem, bet "ka" un "kad" putrošana jau ir hrestomātiska, nerunājot par visiem aizskariem, propogandām, toletēm un alkahōliem).
Secinājumi? Secinājumu man nav, tikai piefiksēju vēl vienu farsu, par ko karojošos pavilkt uz zoba. ;) | |
|
| "Latvijas sabiedrības integrētājiem gribētos novēlēt beidzot atrast tos krievvalodīgos, kuri piekristu integrēties saskaņā ar viņu iecerēm. Pēdējais gads ir parādījis, ka šis uzdevums ir grūti izpildāms. Skaidrs, ka tie 180 000 ekstrēmistu, kas parakstījās par divvalodību, šim nolūkam nederēs — to mēs esam pateikuši diezgan skaidri. Taču kur ņemt ideālo krievu? Tiesa, šis krievs arī ir diezgan īpatns antropoloģisks fenomens, kādu pasaulē nav daudz. Šim indivīdam ir jāiemīl latvieši, kuru galvenie pārstāvji viņu vienlaikus lamās par nelojālu okupantu. Viņam kaut kā, iespējams, ar lobotomijas palīdzību, ir jābūt gatavam mainīt savu vēsturisko atmiņu tādējādi, lai vectētiņš varonis ātri pārtaptu par vectētiņu okupantu. Protams, Latvijā jau tagad ir krievi, kas balso par Vienotību un Nacionālo apvienību. Taču tas ir vārgs mierinājums integrācijas entuziastiem: ir taču pasaulē arī ebreji, kas noliedz holokaustu. 2011. gadā integrācijas jomā tika sasniegtas vairākas jaunas virsotnes. Vispirms gada sākumā tika publicēta kultūras ministres Sarmītes Ēlertes (Vienotība) veidotā integrācijas programma, kuru rudenī pieņēma arī Ministru kabinets. Šai programmai kā ministres uzskatu sakarīgam izklāstam nebija ne vainas un atsevišķos formulējumos tā bija pat mērenāka par vidējā latviešu politiķa izpratni par integrāciju. Problēmas bija vienīgi ar auditoriju. Ja programmas uzdevums bija izpelnīties Visvalža Lāča un Imanta Parādnieka simpātijas, tad tas ir izpildīts ar uzviju. Grūtāk būs ar integrējamajiem pašiem, kuru acīs šī programma faktiski ir kārtējais prasību izvirzīšanas dokuments, kurā nav ne runas par kādu dialogu vai kompromisiem. Atliek vienīgi cerēt, ka šā dokumenta autori droši aizstāvēs savas domas arī turpmāk, kad iznāks kādas tiešākas darīšanas ar vēl pilnībā neintegrētajiem. Nākamais gads šajā ziņā solās būt iespēju pilns – tam pamats ir ielikts jau šogad."
Ījabs I. Brīnumu gaidot. | |
|
| Vienmēr esmu ar simpātijām raudzījies uz tautiskām aktivitātēm kaut tāpēc vien, ka forši, ja ļaudīm ir kāda ideja, kas svēts. Tāpēc trauksmainās jaunības gados gan zobentiņus kaldināju (biju viens no tiem, kas aizsāka vēstures rekonstruktoru kustību te jau tad, kad visi Geidāni u.c. vēstures cienītāju klubu un viduslaiku festiņu guru īsās bikšelēs zem galda skraidīja nepieliecoties), gan stāvēju tuvu folkmūzikai (vīru kopa "Vilki" savu nosaukumu ieguva, lielā mērā ietekmējoties no mana raksteļa "Vilkači latviešu folklorā - mīts vai īstenība?" // Literatūra un Māksla. 16.04.1993., 5. lpp.), bet to nevarētu dēvēt par nacionālismu, jo nepretstatījām "mēs, latvieši" kādai citai etniskai grupai, tikai no sirds aizrāvāmies ar to dievzemītes senatni. Taču viens ir pašam daiņot, zobentiņus kaldināt un tautumeitas spaidīt, etniskos svētkus svinēt, grāmatiņas lasīt un pie gunskura dziedāt, bet pavisam kas cits ir ar to uzmākties svešiem ļaudīm. Man par lielu izbrīnu šī lokālās ksenofobijas izpausme, kas dzima pirms pārsimt gadiem līdz ar nacionālo valstu rašanos un lēnām bij pagaisusi XX gs. otrajā pusē, saglabājot dzīvotspēju tikai perifērijā (tipa Balkāni, visādas Ruandas un Kambodžas u.tml.), pēdējā laikā dievzemītē no visai marginālas senilu večuku un piumpainu tīņu interešu sfēras piepeši kļuvusi par vērā ņemamu iekšpolitisku faktoru. Šķita, ka etaps noiets un sabiedrība gana civilizēta, lai jau būtu citas prioritātes, takš šķiet, šis pasaules skatījuma veids nebūt nav norakstāms, jo, kā saka Krastevs, identitātes politikas pieaugums ir ekonomiskā lauka sašaurināšanās blakusprodukts. Tā kā pieņemu to visu kā neizbēgamu dabas stihiju. Bet patikt tas nacionālisms man nepatīk. Pamēģināšu noformulēt, kāpēc. ( nīgra_gānīšanās ) | |
|
| No visiem aptaujātajiem 41% latviešu par būtiskāko patriotisma izpausmi uzskata nebraukšanu prom no Latvijas, bet 43% krievvalodīgo - godīgu strādāšanu, nodokļu maksāšanu un personisku ieguldījumu valsts labklājības izaugsmē, liecina jaunākā "DNB Latvijas barometra" dati.
Lai gan kopumā 39% aptaujāto iedzīvotāju uzskata, ka būt Latvijas patriotam nozīmē "nebraukt prom no Latvijas īslaicīgu grūtību dēļ" un "apzinīgi strādāt un maksāt nodokļus, personiski piedaloties valsts labklājības celšanā", pētījuma autori uzsver, ka latviešu un krievvalodīgo iedzīvotāju domas šajā jautājumā krasi atšķiras.
Latvieši biežāk uzsvēruši tādas patriotisma izpausmes kā nebraukšanu prom no Latvijas (41%), nepieciešamības gadījumā - valsts aizstāvēšanu no ienaidniekiem (38%), valsts vēstures pārzināšanu (36%) un citus emocionālus faktorus. Savukārt krievvalodīgo iedzīvotāju vidū visizplatītākā patriotisma definīcija saistās ar godīgu strādāšanu, nodokļu maksāšanu un personisku ieguldījumu valsts labklājības izaugsmē - to par būtisku patriotisma izpausmi uzskata 43% krievvalodīgo iedzīvotāju.
Īpaši krasas atšķirības respondentu uzskatos vērojamas atbildēs, ka būt patriotam nozīmē "svinēt oficiālos valsts svētkus" (27% latviešu un 21% krievvalodīgo iedzīvotāju) un "tiekoties ar citu valstu iedzīvotājiem, ar lepnumu uzsvērt, ka esi no Latvijas" (attiecīgi 26% un 19%).
Latviešiem patriotisms nozīmē nebraukšanu prom no valsts - tvnet.lv | |
|
| "(..) mazajās valstīs var nomainīt valdību, taču jūtami mainīt valdības politiku nav iespējams. Mazām valstīm sava izmēra dēļ ir ļoti minimāla autonomija, īpaši ekonomikā. Kas notiek, ja ekonomikā ir minimālas manevra iespējas? Tā rezultātā idetitātes politika kļūst ievērojami svarīgāka. Ekonomiskās krīzes rezultātā cilvēki nerunā vis par ekonomiku, bet par identitāti. Uzvarošā tendence ekonomiskās krīzes apstākļos ir nevis kreisie, kas mēģina panākt ekonomisku lēmumu pieņemšanu, bet labējās partijas, kas nerunā par ekonomiku, un ja arī runā, tad viņu skaidrojumi ir galvenokārt par iebraucējiem, imigrantiem un tamlīdzīgi. Manuprāt, identitātes politikas pieaugums ir neparedzēts ekonomiskā lauka sašaurināšanās blakusprodukts."
Identitāte trako mājā (politologu Ivanu Krastevu intervē Arnis Rītups). // Rīgas laiks. novembris, 2011., 19. lpp. | |
|
| "Paradoksāla situācija: neskatoties uz milzīgo augstākās izglītības iestāžu un studentu skaitu, arvien grūtāk kļūst atrast labu speciālistu programmēšanas sfērā, inženieri-elektroniķi, mehāniķi, ķīmiķi vai tehnologu. Atsevišķās sfērās speciālistus nav iespējams atrast ne par kādu naudu. Mans paziņa, kura uzņēmums strādā elektronikas sfērā, par mūsu tehnisko augstskolu absolventu līmeni izteicās tā: "Valsts valoda un reizināšanas tabula ar vārdnīcu - tās ir visas viņu zināšanas".
Kāpēc tā? Atzīsim godīgi: augstākā tehniskā izglītība Latvijā pagājušā gadsimta 60. un 70. gados tika veidota uz Krievijas (krievu) augstskolu bāzes. Latvijas rūpniecības vētrainā izaugsme prasīja lielu skaitu tehnisko speciālistu. Tā kā nebija iespējams īsā laikā sagatavot augstas klases pasniedzējus, izmantojot vietējos kadrus (to nav iespējams panākt viena gadu desmita laikā), uz Latviju tika sūtīta Maskavas un Pēterburgas profesūra.
70. gadu beigās, kad es mācījos Rīgas Politehniskā institūta Radiotehnikas un sakaru fakultātē, lielākā daļa pasniedzēju bija, tā sakot, migranti. Nacionālie kadri tikai sāka pacelties vairāk vai mazāk nopietnā līmenī. Taču krievu pasniedzēji viņus aktīvi atbalstīja. Katedrās noritēja zinātniskais darbs, tika izstrādātas metodikas, gatavoti latviešu mācību līdzekļi...
90. gadu sākumā krievu pasniedzēji saņēma rīkojumu: steidzami pāriet uz latviešu apmācības valodu. Vērtīgie krievu pasniedzēji tūlīt pameta mācību iestādes. Daži aizbrauca uz Krieviju, citi - uz Eiropu. Pirms 15 gadiem es sastapu pasniedzēju no savas fakultātes (latvieti, kurš savulaik bija absolvējis labu augstskolu Krievijā). - Nu, kā klājas fakultātē? - es painteresējos. - Slikti, - viņš atbildēja, - gudrie ir aizbēguši, palikuši tikai "nacionālie kadri".
Laboranti vienā mirklī kļuva par docentiem, asistenti - par doktoriem. Fakultātes līmenis ir tik zems, ka to grūti iedomāties. (..)"
Jurijs Aleksejevs: Cīņa par latviešu valodu nogalina latviešu valodu. Jādomā, ka ja Vilhelms Ostvalds dzīvotu šobrīd Rīgā, viņam nākots tāpat emigrēt. | |
|
|