| |
| Я вам скажу больше: Кто не пожил в другой стране, не знает ничего о своей. Может быть вам не верится, но я вас уверяю, что если пожить в другой стране определенное время, то вы станете смотреть на свою новыми глазами. Вам становится понятнее, в чем сила вашей страны и в чем слабость, и как это можно исправить.
willie-wonka | |
|
| "Man joprojām patīk zināma veca (vai tik ne Marksa?) patriotisma kā "pēdējā neliešu patvēruma" definīcija. (..) Jo es to saprotu sekojoši, ka katrs nelietis, jo īpaši politiskais nelietis, meklē glābiņu patriotisma kā augstākajā morāles izpausmē, lai noslēptu to, ka viņam tās - tās pašas morāles, - faktiski nemaz nav."
(c) Андрухович Юрій. Диявол ховається в сирі (2006.) godīgi nočiepts no ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) pikaczu | |
|
| Dievzemīte, man šķiet, ir ideāla vieta, kur eiropiešiem nodarboties ar zinātni. Protams, kādu humanitāro. Teiksim - mentalitāšu vēsturi. Nu nevis pētīt (ko pētīt te ir bezgalīgi daudz, jo nekas nav īsti pētīts, viss bērnu autiņos, taču procesu nopietni iebremzēs haoss arhīvos un bibliotēkās), bet tieši apstrādāt pētnieka jau savākto materiālu, domāt. 90. gadu dzirkstošā bohēma un skarbais bandītisms pagaisuši pagātnē, Rīga pārvērtusies par klusu un relatīvi tīru miegainu provinciālu pilsētiņu Austrumeiropā, kur ērti sēdēt pie Rītiņa pastellētā plastmasas galdiņa, malkot kafiju un šķirstīt pa mailu saņemtos (gods kam gods, ar interneta pieslēgumu te viss kārtībā) un svaigi izdrukātos materiālus. Dzīvokļu īre gan dārgāka, nekā Berlīnē vai Barselonā, toties kluss un nebūt nav tālu no Eiropas. Gaisotne arī uz pārdomām rosina. Tāda Latvijas nokija intelektuāļiem. Būs jāaizraksta par šo iespēju kamrādam uz Heidelbergu - šis jau kuro gadu mokās, nespējot uzķert stīgu, kā jutās, sajutās vecās impērijas aristokrātija un inteliģence kur Minhenē vai Berlīnē ap 1930. gadu, kad, sēžot kafejnīcā, vēroja pa logu uz ielām ar katru dienu vairāk dīvainus ļaudis brūnos kreklos un tērauda pārliecību acīs. Man šķiet, ka savā Heidelbergā viņs to tā arī nesapratīs. | |
|
| Biju spiests ar vienu ausi fragmentāri dzirdēt vakar TV premjera kandidātu diskusiju. Jautrības netrūka, sviesta vēl vairāk. Nu tur par visādiem pctveliešiem nebrīnos - kādi ir, tādi ir un būs, tb krievvalodīgo stulbākās daļas pārstāvji - taču bāleliņu virsaiša Dzintara k-ga izteikums, ka mācības augstskolās pieļaujamas angliski vai kādā citā svešvalodā, tikai ne krievu, man patika. Nu tā godīgi un tieši cilvēks atzīst, ka pamatkritērijs ir nevis kaut kāda tur latviešu valodas glābšana, bet tikai un vienīgi vēršanās pret krievu valodu kā tādu. Tb normāla segregācija pēc konkrētas nacionālās pazīmes. Vīra runa, nevis tur politkorekta locīšanās. Kā savulaik A.Niedra it kā esot izteicies: "Labāk noslīkt tīrajā vācu [šai gadījumā angļu] jūŗā, nekā netīrajā krievu purvā". Te kaut kas līdzīgs (neba velti, cik ievēroju, dedzīgākie aicinātāji par to latviešu valodas referendumu nebūt nebij tie labākie latviešu valodas zinātāji, bet privātajā sfērā anglicismus lieto vai katrā teikumā). | |
|
| Nāku pirms brīsniņa no Teikas Maximas pa Lielvārdes ielu ar dienišķo paikas maisiņu un pamanu, ka pa priekšu tādi divi makten līgani tautu dēli. Viens tā knapi uz veļļuka minas (pievērsu uzmanību tāpēc, ka mugurā šim koši zils T-krekls ar uzrakstu KOLONNA hotel) un otrs kājām, tāds stabilāks un šortos. Riteņotajam vienā rokā zila alus skārdene, bet šortainim rokā butelīte manis iecienītā "Старий мельник" ar skrūvējamo korķīti - tb jaunēklis ar zināmu pretenziju uz inteliģenci. Būtu pagājis garām un aizmirsis, tak tad ritaņotais slaidā lokā nomet tukšo skārdeni zālītē starp ietvi un brauktuvi. Šortainis apstājas, tad pieiet pie tukšās skārdenes un ieliek maisiņā. Tuvāk piegājis, dzirdēju aplam neapmierinātā riteņotāja tirādes beigu frāzi: "... tu kā tāds miskastnieks! Vai tāpēc mēs karojām, lai tu te atkritumus vāktu?! Es Čečenijā krievus rindām šāvu, rindām šāvu! Bet tu bļeģ atkritumus vāc kā tāds krievs!" Ar ko patriotiskais īstenā latvieša monologs beidzās, vairs nedzirdēju, jo jau biju šos apdzinis gana tālu un nogriezos uz Stūrīša ielas. Tādi īsteni tautu dēli. Būtu pirms mēneša šī situācija, nodomātu, ka nāk parakstījušies par to valodu, kuras kopēji, pārstāvji un pasaulē nesēji viņi ir. Bet šodien laikam vienkārši gatavojās tuvojošajām vēlēšanām, lai balsotu "par savējiem". Bet varbūt arī nē. Varbūt tā ir īstenu tautu dēlu ikdiena, nest nacionālo karogu lepni un pagrūst jaunuves uz veļļukiem, kas garām brauc - biju jau kādus 50 m no šiem un tikai redzāju, ka jaunuve, kas šos mēģināja apdzīt, kaut kā sadūrās un ar bļāvienu (tāpēc pagriezu galvu un atskatījos) "Pats tu esi krievs, idiot!" uzlēca ričukam un aizripināja tālāk. Sajutos lepns, ka nacionālās idejas karogs lepni plīv un nolēmu aizsūtīt tai "Diena" lepnuma akcijai ziņu, ka vēl nav ozoli nokaltuši tēvu zemē, bet ir gatavi krievus rindām šaut. Ne kaut kādi kosmopolīti, kas tur zinātni, kultūru dievzemītē bīda. Katram savs. | |
|
| (..) šie nacionālie zēni, kam sakārojies politiskas karjeras, bet viņiem nav nekādu jaunu ideju, viņi ir atpalikuši par diviem gadsimtiem, palikuši pie pirmās Atmodas. Tas ir tāds hipertrofēts ulmanisms, déjà vu. Tagad ar savu aptauju par simtprocentīgu latviešu valodu skolās viņi tikai maisa gaisu. Man vienmēr ir licies pareizs tas pirmskara un pirmsulmaņa princips – nevis asimilācija, bet integrācija. Ja grib, lai krievu bērni nīst šo valsti jau no skolas sola – jo tur viņiem nemācīs rakstīt un lasīt krieviski, nemācīs izglītotu krievu valodu – tad tik uzturēt prasību pēc 100 procentiem latviešu valodas skolā. Man liekas pilnīgi pietiekami 40 procenti dzimtajā valodā, 60 – valsts valodā. Ar 60 procentiem valsts valodu var iemācīties perfekti. Bet ir ļoti svarīgi, lai krievi un vispār cittautieši var uzturēt savu etnisko identitāti – ja tam ir valsts atbalsts, tad arī valsts saņem lielāku respektu. Tad ir bāze, uz kuras var runāt par kādām interesēm un tamlīdzīgi – cilvēki var būt Latvijas patrioti, izejot no ļoti dažādām pozīcijām. Bet tagad mēs esam no politiskas diferenciācijas barikāžu laikā noslīdējuši līdz elementārai etniskai diferenciācijai, kas ir viszemākais līmenis. Es tikai ļoti ceru – un lai Dievs dod, ka tā cerība piepildīsies – ka tas referendums izgāzīsies. Bet ir arī skaidrs, ka nekāda vieglā dzīve te nebūs nekad, tāda vieta.
“Redzi, ir tāda lieta…” (intervija ar Knutu Skujenieku) // Rīgas Laiks. 05.2011. | |
|
|
